Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

„Nekas, māt," es atbildēju.

Un, paņēmis otru sveci, atkal kāpu augšā.

Šoreiz svece vairs nedzisa un es iegāju mana brāļa istabā… Tā bija tukša.

Svece bija pazudusi, un nekāds svars nebija pieskāries gultas matracim.

Uz grīdas gulēja mana pirmā svece, kuru es atkal aizdedzināju.

Lai gan nekādi jauni pierādījumi neradās, man pietika ar to, ko biju redzējis.

Mans brālis bija ticis nošauts pulkstens deviņos un desmit minūtēs no rīta.

Ārkārtīgi uztraukts es atgriezos savā istabā un likos gulēt. Kā jau jūs pats to viegli varat iedomāties, es ilgi nevarēju aizmigt, beidzot nogurums pārvarēja uzbudinājumu un es iemigu.

Bet tagad vīzija sapņa veidā turpinājās. Es redzēju, kā tas viss bija noticis; es redzēju cilvēku, kas viņu nošāva un dzirdēju nosaucam viņa vārdu: tas bija Šato-Reno.

— Patiesi, nav noliedzams, ka tas viss ir taisnība, — es atbildēju, — bet ko jūs darīsit Parīzē?

— Es nogalināšu to, kurš nogalināja manu brāli.

— Jūs viņu nogalināsit?

— O, esiet bez rūpēm, es to nedarīšu kā korsikāņi no biezokņa vai pāri mūrim; nē, nē — es pieturēšos pie franču manieres, apvilkšu baltus cimdus, aplikšu žabo un aproces…

— Un vai Defranšī kundze zina, ka jūs ar šādu nolūku esat ieradies Parīzē?

— Jā.

— Un viņa laida jūs šurp?

— Viņa mani noskūpstīja uz pieres un teica: „Ej!" Mana māte ir īsta korsikāniete.

— Un jūs ieradāties!

— Es esmu šeit.

— Bet, dzīvs būdams, jūsu brālis nevēlējās, lai viņu atriebtu.

— Nu, man šķiet, — teica Lisjēns, rūgti smaidīdams, — ka pēc nāves viņš būs savas domas mainījis.

Šai brīdī sulainis atnesa vakariņas un mēs ar Lisjēnu sēdāmies pie galda.

Lisjēns ēda kā cilvēks, kuru nenomāc nekādas bažas.

Pēc vakariņām es viņu aizvedu uz tam ierādīto istabu. Viņš, manu roku spiezdams, pateicās un novēlēja labu nakti.

Otrā rītā viņš ienāca pie manis, tiklīdz mans sulainis bija tam pateicis, ka es esmu piecēlies.

— Vai jūs nevēlētos, — viņš teica, — pavadīt mani līdz Vincentas mežam? Es gribētu izdarīt šo svētceļojumu, bet. ja jums nav laika, es iešu viens.

— Kā, viens! Kas tad jums parādīs vietu?

— O, es to pazīšu; vai tad es jums neteicu, ka to redzēju sapnī?

Man interesēja zināt, cik tālu sniedzas šī savādā intuīcija.

— Labi, es jūs pavadīšu turp, — es turpināju.

— Norunāts. Un kamēr jūs ģerbsities, es uzmetīšu vēstuli baronam Džordano; jūs taču atļausit savam sulainim izdarīt man pakalpojumu — aiznest šo manu vēstuli.

— Viņš ir jūsu rīcībā.

— Pateicos.

Viņš izgāja un pēc desmit minūtēm atgriezās ar vēstuli, ko nodeva manam sulainim.

Es pa to laiku biju aizsūtījis pēc ekipāžas; mēs iekāpām un braucām uz Vincenta mežu.

Kad nonācām pie krustcelēm, Lisjēns teica:

— Vai nav tiesa, mēs drīz būsim klāt?

— Jā, vēl daži desmiti soļu un mēs būsim ap to vietu, kur iegājām mežā.

— Tas ir še, — teica jaunais cilvēks, apturēdams ekipāžu.

Tā bija tā pati vieta.

Bez kavēšanās Lisjēns devās mežā, it kā viņš jau desmitām reižu būtu šeit staigājis.

Viņš gāja taisni uz ieplaku un, tur nonācis, apstājās, lai orientētos; tad devās līdz tai vietai, kur viņa brālis bija nokritis, noliecās pie zemes un, saskatījis tur rūsganu plankumu, noteica:

— Tas ir šeit.

Tad, lēnām noliecis galvu, viņš noskūpstīja zemi šai vietā.

Kad viņš pacēla acis, tā skatiens liesmoja un viņš devās pāri klajumam uz to pusi, no kurienes bija šāvis Šato-Reno.

— Šeit viņš stāvēja, — teica Lisjēns, piesperdams ar kāju, — un še jūs rīt viņu redzēsit guļam.

— Kā, — es jautāju, — rīt?

— Jā, vai nu viņš ir gļēvulis, vai arī rīt viņš man dos revanšu.

— Bet, mīļo Lisjēn, — es teicu, — jūs pats labi zināt, ka pēc franču paražām katrai divkaujai vajag būt reāliem iemesliem. Šato-Reno sarāvās ar jūsu brāli, kuru viņš izaicināja, bet viņam nav nekādas darīšanas ar jums.

— Jā, pareizi, Šato-Reno kungam bija tiesība izprovocēt manu brāli, tāpēc ka tas bija aizstāvējis sievieti, kuru viņš bija nežēlīgi piekrāpis, un tāpēc, pēc jūsu domām, viņam bija tiesība izaicināt manu brāli. Šato-Reno nošāva cilvēku, kurš savu mūžu nebija ņēmis rokā pistoli; viņš uz to varēja šaut droši kā uz stirnu, kas uz mums skatās. Un man, man nebūtu tiesība izaicināt Šato-Reno? Ko jūs runājat?

Es nodūru galvu un neatbildēju ne vārda.

— Pirmkārt, — viņš turpināja, — esiet bez rūpēm: jums šinī lietā nemaz nebūs jāiejaucas; es šorīt aizrakstīju Džordano, un kad atgriezī­simies Parīzē, lieta jau būs nokārtota. Vai jūs domājat, ka Šato-Reno noraidīs manu priekšlikumu?

— Par nelaimi Šato-Reno ir pazīstams kā drošsirdīgs cilvēks un, pēc manām domām, nav ne mazāko šaubu, ka viņš to .nedarīs.

— Tad viss ir labi, — teica Lisjēns. — Iesim pusdienās.

Mēs atgriezāmies alejā un iekāpām ratos.

— Važon, uz Rivolī ielu! — es uzsaucu.

— Nē, — teica Lisjēns, — tagad ir mana kārta aicināt jūs pusdienās… Važon, brauc uz „Parīzes kafejnīcu". Vai tur nemēdza ieturēt pusdienas mans brālis?

— Man tā šķiet.

— Bez tam vēl mums ar Džordano tur norunāts satikties.

— Tad braucam uz „Parīzes kafejnīcu".

Pusstundu vēlāk mēs jau izkāpām pie restorāna durvīm.

Lisjēna ierašanās ēdamzālē bija jauns pierādījums tam, cik pārstedzoša ir viņa līdzība ar brāli.

Patiesība par Ludviķa nāvi kaut gan varbūt ne visos sīkumos, tomēr bija izplatījusies, un tāpēc Lisjēna parādīšanās pārsteidza visu sabie­drību.

Rēķinādamies ar to, ka mums pievienosies vēl barons Džordano, es palūdzu atsevišķu kabinetu. Mums tika ierādīta dibenistaba.

Lisjēns, kura auksasinība līdzinājās pilnīgai bezjūtībai, sāka lasīt laikrakstus.

Mēs jau ēdām pusdienas, kad ienāca Džordano. Abi jaunie cilvēki nebija redzējušies četrus vai piecus gadus; tomēr viņu draudzības apliecinājums negāja tālāk par vienkāršu iokas spiedienu.

— Tas ir nokārtots, — viņš teica.

— Šato-Reno ir ar mieru?

— Jā, tikai ar noteikumu, ka pēc šīs sastapšanās turpmāk viņu pilnīgi liks mierā.

— O, par to viņš var būt drošs: es esmu pēdējais Defranšī. Vai jūs runājāt ar viņu pašu, vai ar viņa sekundantiem?

— Ar viņu pašu. Viņš arī uzņēmās informēt Deboasī un Dešatogrāna kungus. Kas attiecas uz laiku, vietu un ieročiem, tad tie paliek iepriek­šējie.

— Lieliski!… Sēdieties un ēdīsim!

Barons apsēdās un sarunas novirzījās uz citām lietām.

Pēc pusdienām Lisjēns lūdza mūsu atbalstu, lai policijas komisārs, kurš bija aizzīmogojis telpas, atzītu viņu par brāļa dzīvokļa tagadējo īpašnieku. Viņš gribēja pavadīt sava brāļa istabā šo pēdējo nakti, kas to šķīra no gaidītās atriebšanās.

Visas šīs iešanas aizņēma gandrīz vai visu dienu un tikai pulkstens piecos vakarā Lisjēns varēja ieiet sava brāļa telpās. Mēs viņu atstājām vienu, jo sāpju izpausmei ir sava kautrība, ko vajag respektēt.

Lisjēns vēlējās, lai mēs ierastos rīt no rīta pulkstens astoņos, bet man viņš lūdza apgādāt tās pašas pistoles un nopirkt, ja vien tās būtu pārdodamas.

Es tūdaļ devos pie Devismā un par sešsimt frankiem nopirku divas pistoles. Nākamajā rītā agri, ceturksni pirms astoņiem, es jau biju pie Lisjēna.