Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1993, Издательство: AEROEKSPRESIS, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

KORSIKĀŅU BRĀĻI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KORSIKĀŅU BRĀĻI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

KORSIKĀŅU BRĀĻI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Piecpadsmitais sējums
"AEROEKSPRESIS" RĪGA 1993
SANKT PĒTERBURGA 
No franču valodas tulkojis J.JANSONS
Redaktors A.MUKĀNS
Sastādītāji: G.ŠPAKOVS un S.SMOĻSKIS
Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16. Tirāža 16 000. Līgumcena.
Izdevumu sagatavojusi izdevējsabiedrība
"AEROEKSPRESIS"
Izdevējdarbības licence Nr. 2-0116
 Sanktpēterburga, Vasilija sala, 1.līnija 34
Aleksandrs Dima (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

KORSIKĀŅU BRĀĻI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KORSIKĀŅU BRĀĻI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Es noslaucīju savu sviedru lāsēm norasojošo pieri.

— Bet nu, — turpināja Ludviķis, — jūs taču pazīstat manu brāli, vai

ne tā?

— Jā.

— Kā jūs domājat, ko viņš darītu, kad uzzinātu par šo divkauju?

— Viņš uz pēdām atstātu Sulakaro un dotos šurp, lai cīnītos ar to, kas jūs nogalinājis.

— Pareizi, un ja nu arī viņš tiek nošauts, tad mana māte būs trīskārtēja atraitne: bez vīra un bez saviem abiem dēliem.

— Ak, es saprotu, tas būtu briesmīgi!

— Nu, lūk, no tā mums jāmēģina izvairīties. Tāpēc arī es esmu uzrakstījis šo vēstuli. Domādams, ka esmu miris ar smadzeņu iekaisumu, mans brālis nevienam nepiesiesies; arī māte drīzāk nomierināsies, ja būs pārliecināta, ka es esmu miris pēc Dieva gribas un nevis no cilvēku rokas. Ja tikai…

— Kas, ja tikai? — es jautāju.

— Ak, nē, — atteica Ludviķis, — es ceru, ka tas nenotiks.

Redzēdams, ka viņš atbildēja kādai savas sirds nojautai, es arī tālāk

nevaicāju.

Šai brīdī atvērās durvis.

— Mīļo Defranšī, — teica barons Džordano, — es esmu respektējis tavu aizliegumu ienākt, cik vien ilgi bija iespējams, bet pulkstenis ir jau astoņi. Satikšanās nolikta deviņos un, tā kā mums ir pusotras jūdzes ko braukt, laiks doties ceļā.

— Es, draugs, esmu gatavs, — atbildēja Ludviķis. — Nāc vien iekšā. Visu, kas man bija šim kungam sakāms, es esmu pateicis.

Un, pielicis pirkstu pie lūpām, viņš manī paskatījās.

— Kas attiecas uz tevi, draugs, — turpināja Ludviķis, pieiedams pie galda un paņemdams aizzīmogotu aploksni, — te būs tava darīšana. Ja ar mani notiktu nelaime, izlasi to un rīkojies, lūdzams, tā, kā tur būs rakstīts!

— Tiks izpildīts.

— Vai ieroči ir pie jums?

— Jā, — es atbildēju, — tikai īsi pirms manas iznākšanas es pamanīju, ka viens no gaiļiem labi nedarbojas. Garāmejot mēs paņemsim pie Devismā vienu citu kasti ar pistolēm.

Ludviķis smaidīdams manī paskatījās un paspieda man roku.

Viņš bija sapratis, ka es negribu, lai viņu nošautu ar man piederoša­jām pistolēm.

— Vai jūs esat pasūtījuši ekipāžu, vai arī būs jāliek Jāzepam, lai viņš kādu sameklē? — jautāja Ludviķis.

— Mans pajūgs ir lejā, — teica barons, — un, mazliet saspiežoties, mēs tur varēsim novietoties. Tā kā mēs esam mazliet nokavējušies, es ceru, ka šādā veidā mēs drīzāk tiksim uz priekšu, nekā braucot ar fiakru.

— Tad ejam, — teica Ludviķis.

Mēs devāmies lejā pa kāpnēm. Pie vārtiem mūs gaidīja Jāzeps.

— Vai man kungs nebūs jāpavada? — viņš jautāja.

— Nē, Jāzep, tam nebūtu nekādas nozīmes, — teica Ludviķis, — jūs man vairs neesat vajadzīgs.

Un, palicis mazliet iepakaļ, piebilda:

— Tas, draugs, jums, — un iespieda sulainim rokā dažus zelta gabalus, noteikdams:

— Piedodiet man, ja kādreiz sliktā omā esmu pret jums bijis pārāk bargs.

— Kungs, ko tas nozīmē? — iesaucās Jāzeps ar asarām acīs.

— Cst! — teica Ludviķis.

Un, ielecis pajūgā, viņš novietojās starp mums abiem.

— Tas bija lāga puisis, — viņš teica, pamezdams vēl pēdējo skatienu uz Jāzepu, — un ja jūs viens vai otrs varētu viņa labā kaut ko darīt, es jums būtu ļoti pateicīgs.

— Vai tu viņu atlaid? — jautāja barons.

— Nē, es viņu atstāju, tas ir viss, — smaidīdams atbildēja Ludviķis.

Vēl mēs mazliet piestājām pie Devismā durvīm, lai paņemtu pistoles,

pulveri un lodes; tad straujos rikšos traucāmies tālāk.

XVII

Kad mēs ieradāmies Vinsenta mežā, pulkstenis bija bez piecām minūtēm deviņi.

Tai pašā laikā atbrauca vēl otra ekipāža, kurā sēdēja Šato-Reno.

Mēs iebraucām mežā katrs pa savu ceļu. Mūsu ekipāžām vajadzēja sastapties lielajā alejā.

Pēc dažiem mirkļiem mēs jau stāvējām norunātajā vietā.

— Kungi, — teica Ludviķis, izkāpdams pirmais, — jūs zināt, ka samierināšanās ir izslēgta.

— Tomēr… — es lūkoju iebilst.

— Ak, dārgais draugs, neaizmirstiet, ka pēc visa tā, ko es jums esmu uzticējis, jums ir mazāk tiesības kā kuram katram citam tādu piedāvāt vai pieņemt.

Es noliecu galvu šīs absolūtās gribas priekšā, kas līdz ar to man bija kāda augstāka griba.

Atstājuši Ludviķi vienu pie ratiem, mēs gājām pie Deboasī un Dešato­grāna.

Barons Džordano nesa rokā pistoļu kasti.

Mēs cits ar citu sasveicinājāmies.

— Kungi, — teica barons Džordano, — mūsu pašreizējos apstākļos, jo mazāk komplimentu, jo labāk, citādi var gadīties, ka mēs tiekam traucēti. Ieročus mēs, lūk, še esam atveduši līdzi; mēs nupat vēl tos paņēmām pie ieroču meistara un dodam jums godavārdu, ka Defranšī tos nav pat redzējis.

— Jūsu aizrādījums, cienītais kungs, ir pilnīgi lieks, — atbildēja vikonts Dešatogrāns, — mēs zinām, ar ko mums ir darīšana.

Un, paņēmuši viens vienu, otrs otru pistoli, abi sekundanti pārbaudīja ieroču atsperes un kalibru.

— Tās ir parastā veida pistoles un nekad vēl nav tikušas lietotas, — teica barons.

— Pēc manām domām, — piebilda Deboasī, — lai katrs dara kā viņam ērtāk un kā viņš paradis.

— Lai notiek tā, — attieca Džordano. — Šādā gadījumā vienādas izredzes ir tikai apsveicamas.

— Tātad jūs informēsit Defranšī kungu un mēs paziņosim Šato-Reno kungam.

— Tā paliek, un nu, mani kungi, — turpināja barons Džordano, — tā kā mēs esam ieročus atnesuši, jūsu pienākums ir tos pielādēt.

Abi jaunie {audis paņēma katrs vienu pistoli, rūpīgi izmērīja vienādu daudzumu pulvera, tad paņēma uz labu laimi divas lodes un ar lādējamo spieķīti iespieda tās stobrā.

Kamēr viņi lādēja, es, negribēdams noskatīties šinī procedūrā, aizgāju pie Ludviķa, kurš mani sagaidīja ar smaidu uz lūpām.

— Neaizmirstiet nekā no visa tā, ko es jums esmu lūdzis, — viņš teica, — un piedabūjiet Džordano, kuram es to jau esmu piekodinājis viņam nodotā vēstulē, lai viņš nevienu vārdu nestāstītu manai mātei vai brālim. Parūpējaties arī par to, lai par šo gadījumu laikrakstos daudz nerunātu, vai vismaz neminētu vārdus.

— Tātad jūs vēl joprojām neesat atkratījies no tās bīstamās pārliecības, ka šī divkauja jums būs liktenīga? — es vaicāju.

— Par to es esmu pārliecināts vairāk nekā jebkad; bet jūs vismaz piekritīsit tam, ka es skatos nāvei acīs kā īsts korsikānis.

— Mīļo Defranšī, jūs esat tik mierīgs, ka es pat sāku jau cerēt, ka jūs pats par savām izjūtām nemaz neesat tik pārliecināts.

Ludviķis izvilka pulksteni.

— Vēl man atlicis dzīvot septiņas minūtes, — viņš teica. — Te jums būs mans pulkstenis, paturiet, lūdzu, to no manis par piemiņu; tas ir lielisks Bregī darinājums.

Es paņēmu pulksteni un paspiedu Defranšī roku, teikdams:

— Ceru pēc astoņām minūtēm jums to atdot.

— Nu, par to labāk nerunāsim, — viņš atteica, — lūk, šie kungi jau nāk. '

— Kungi, — teica vikonts Dešatogrāns, — še pa labi kaut kur vajag būt mazai pļaviņai, kuru es pagājušājā gadā līdzīgā gadījumā izmantoju; vai mēs to nepameklētu? Tur katrā ziņā mums būtu labāk nekā šajā alejā, kur mūs vēl var pamanīt un iztraucēt.

— Vediet mūs, — teica barons Džordano Martelli, — mēs jums sekosim.

Vikonts devās pa riekšu, un mēs tam divās grupās sekojām. Un, patiesi, pagājuši soļus trīsdesmit pa tik tikko jaušamo ieplakas nogāzi, mēs nonācām nelielā klajumiņā. Pēc visām zīmēm spriežot, tas bija kāds Otejas purvājiem līdzīgs jūns, kas ieplakas dibenā veidoja nelielu ieplaku; vieta bija kā radīta tāda veida skatiem, kādam pašreiz še vajadzēja norisināties.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KORSIKĀŅU BRĀĻI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KORSIKĀŅU BRĀĻI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā - Divas Diānas
Aleksandrs Dimā
Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI
Aleksandrs Dimā (tēvs )
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro
Aleksandrs Dimā(Tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «KORSIKĀŅU BRĀĻI»

Обсуждение, отзывы о книге «KORSIKĀŅU BRĀĻI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x