Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Viegli saprotams, ka neskatoties uz paša Šato-Reno trokšņaino jautrību, vakariņu turpmākajā gaitā vairs nebija īstas noskaņas.

XIV

Nākamajā dienā, vai, pareizāk sakot — tai pašā dienā, pulkstens desmitos no rīta es jau stāvēju pie Ludviķa Defranšī nama durvīm.

Kāpjot augšā pa kāpnēm, es sastapu nākam lejā divus jaunus cilvēkus; viens no tiem, acīmredzot, piederēja pie labākās sabiedrības, un otrs ar Goda Leģiona krustu, kaut gan privātdrēbēs ģērbies, likās bija no armijas aprindām.

Es tūdaļ nojautu, ka šie divi kungi nāk no Ludviķa Defranšī, un es tiem ar acīm sekoju līdz pat kāpņu pēdējam pakāpienam, bet tad devos augšā un piezvanīju.

Sulainis man atvēra; viņa kungs bija savā kabinetā.

Kad viņš iegāja mani pieteikt, Ludviķis, kurš sēdēja uz rakstīja, pagrieza galvu uz manu pusi.

— Jūs esat tieši laikā, — viņš teica, saplēsdams vēstuli un iemezdams to ugunī, — šī vēstule bija domāta jums un es pašreiz gribēju to nosūtīt. Tas ir labi. Jozef, es nevienu tagad nepieņemšu.

Sulainis izgāja.

— Vai jūs nupat uz kāpnēm nesatikāt divus kungus? — jautāja Ludviķis, pievilkdams krēslu.

— Jā, viens no viņiem bija ar goda zīmi.

— Tie ir tie paši.

— Man tā likās, ka viņi iznāca no jūsu dzīvokļa.

— Jūs esat uzminējis.

— Vai viņi še ieradās Šato-Reno uzdevumā?

— Tie ir viņa sekundanti.

— Pie joda, kā rādās, tā lieta paliek nopietna.

— Jūs sapratīsit, ka citādi tas arī nemaz nevarēja būt, — atbildēja Defranšī.

— Kāpēc viņi bija nākuši?

— Ar lūgumu aizsūtīt pie viņiem divus no maniem draugiem, lai lietu kopīgi pārrunātu; tāpēc es arī tūlīt iedomājos jūs.

— Tas mani ļoti pagodina, bet viens es pie viņiem nevaru ierasties.

— Esmu jau uzaicinājis vienu no maniem draugiem, baronu Džordano Martelli, ierasties šodien pie manis uz pusdienām. Pulkstens vienpadsmi­tos viņš būs klāt. Mēs kopā ieturēsim pusdienas un pēc tam jūs abi būsit tik laipni aiziet pie tiem kungiem, kuri apsolījās būt mājās līdz pulkstens trijiem. Še ir viņu vārdi un adreses.

Ludviķis man pasniedza divas vizītkartes.

Viens no viņiem saucās barons Renē Dešabogrāns, un otrs — Adriens Deboasī.

Pirmais dzīvoja Miera ielas divpadsmitajā namā. Otrs, kurš, kā jau biju uzminējis, piederēja pie militārām aprindām, bija Āfrikas strēlnieku leitnants un dzīvoja Lilles ielas divdesmit devītajā namā.

Es domīgi aplūkoju šīs kartes.

— Sakiet, vai jums būtu še ko iebilst? — jautāja Defranšī.

— Vaļsirdīgi runājot, es gribētu zināt, vai jūs uz to visu skatāties nopietni? Jūs saprotat, ka tas nosaka visu mūsu turpmāko rīcību.

— Kā jūs gan domājat! Turklāt vēl ļoti nopietni! Jums taču vajadzēja dzirdēt, ka es stājos Šato-Reno rīcībā un, tā kā viņš man atsūta savus sekundantus, tad man atliek ļaut visam iet savu gaitu.

— Tas nu tā ir… tomēr galu galā…

— Pabeidziet vien, - teica Ludviķis smaidīdams.

— Tomēr galu galā vajadzētu zināt, par ko jūs īsti šaujaties. Nevar taču noskatīties, kā divi cilvēki viens otru nogalina, nezinot šīs cīņas motīvus. Jūs zināt, ka liecinieku stāvoklis ir grūtāks nekā pašu cīnītāju stāvoklis.

— Šā strīda iemesls ir pasakāms dažos vārdos, un tas būtu: tiklīdz es biju ieradies Parīzē, kāds no maniem draugiem, fregates kapteinis, iepazīstināja mani ar savu sievu. Viņa bija jauna un skaista un atstāja uz mani tik dziļu iespaidu, ka es, baidīdamies viņā iemīlēties, gaužām reti izmantoju sava drauga atļauju apciemot ģimeni kurā katrā laikā.

Draugs man pārmeta vienaldzību, un tad es atklāti pateicu viņam visu taisnību, tas ir, ka sieva ir pārāk daiļa, lai es to drīkstētu biežāk apciemot. Viņš pasmaidīja, paspieda man roku un uzstāja, lai es vēl tai pašā dienā ieturētu pie viņiem pusdienas.

Kad bijām jau nonākuši pie deserta, viņš man teica:

„Mīļo Ludviķi, pēc trim nedēļām es braucu uz Meksiku; varbūt es būšu projām trīs, varbūt sešus mēnešus, bet var arī gadīties, ka palieku vēl ilgāk. Mūsu šķiras jūrnieki dažreiz gan zina aizbraukšanas stundu, bet atgriešanās brīdi — nekad. Manā prombūtnes laikā es uzticu jums Emīliju, un tevi, Emīlij, lūdzu uzskatīt Defranšī kungu par brāli."

Jaunā sieviete man atbildēja ar siltu rokas spiedienu.

Es stāvēju kā mēms, nezinādams, ko teikt, un manai nākamajai māsai, jādomā, likos īstais vientiesītis.

Trīs nedēļas vēlāk man draugs aizbrauca.

Šajās trīs nedēļās viņš pastāvēja uz to, ka es pusdienotu viņu ģimenē vismaz reizi nedēļā.

Emīlija palika kopā ar savu māti, un lieki būtu sacīt, ka viņas vīra uzticība manās acīs to bija padarījusi svētu un, kaut arī es to mīlēju kvēlāk nekā tas brālim atļauts, es viņu tomēr vienmēr uzskatīju par māsu.

Tā pagāja seši mēneši.

Emīlija dzīvoja kopā ar savu māti, un viņas vīrs aizbraukdams bija lūdzis to nepārtraukt pieņemšanas. Mans nabaga draugs ne no kā tā nebaidījās, kā no greizsirdīga vīra slavas: fakts ir tas, ka viņš dievināja Emīliju v.n viņai pilnīgi uzticējās.

Un tā, lūk, Emīlija turpināja pieņemt viesus. Vispirms tie bija slēgti vakari, un viņas mātes pastāvīgā klātbūtne pat vismēlnesīgākajiem atņēma iespēju tenkot, bez tam arī neviens neatļāvās sev teikt kādu vārdu, kas būtu varējis mest ēnu uz viņas labo slavu.

Tagad būs pagājuši apmēram jau trīs mēneši, kopš parādījās Šato- Reno.

Jūs arī ticat priekšsajūtām? Nu, lūk, viņu ieraugot, es nodrebēju; viņš ar mani nerunāja, un, vispārīgi sakot, izturējās kā inteleģentam cilvēkam pieklājas, bet kad viņš atvadījās, es to jau ienīdu.

— Kādēļ — to es pats nezināju.

Vai, pareizāk sakot, es biju pamanījis, ka Emīlija bija atstājusi uz viņu to pašu iespaidu kā uz mani pēc pirmās redzēšanās.

No otras puses man likās, ka Emīlija ar viņu koķetēja vairāk, nekā viņai tas bija parasts. Bez šaubām tas bija aplam, bet es jau jums teicu, ka sirds dziļumos es Emīliju vēl arvien mīlēju un biju greizsirdīgs.

Tāpēc arī nākamajā vakarā es neizlaidu Šato-Reno no acīm; varbūt viņš bija novērojis, ka mans skatiens tiem neatlaidīgi seko un man likās, ka, pusbalsī sarunādamies ar Emīliju, viņš lūko mani nostādīt smieklīgā stāvoklī.

Ja es tai vakarā būtu uzklausījis tikai manas neprātīgās sirds balsi, es būtu sameklējis vienalga kādu strīdus iemeslu, lai ar viņu šautos, bet es savaldījos, pats sev iegalvodams, ka tas būtu muļķīgi.

Un tā, lūk, no šā laika katra piektdiena bija man mokas.

Šato-Reno kungs nenoliedzami ir labākās sabiedrības cilvēks, elegants, iznesīgs — īsts lauva; man bija jāatzīst, ka daudzējādā ziņā viņš ir pārāks par mani, bet man likās, ka Emīlija to vērtē vēl augstāk, nekā viņš to pelna.

Drīz vien es pārliecinājos, ka neesmu vienīgais, kas ievērojis Emīlijas interesi par Šato-Reno; šī aizraušanās pieauga tādā mērā, ka kļuva tik saskatāma, ka kādudien Džordāno, kurš tāpat kā es piederēja pie šā nama draugu pulciņa, ar mani par to pārrunāja.

Sākot no šā brīža es biju izšķiries, un nolēmu runāt ar Emīliju, būdams pārliecināts, ka no viņas puses tā ir tikai maza pārsteidzība un ka man vajag tikai apgaismot viņas izturēšanos, lai tā tūdaļ atmestu visu, kas līdz šim būtu varējis dot iemeslu apvainot viņu vieglprātībā.

Bet man par lielu pārsteigumu Emīlija uzņēma manus aizrādījumus kā joku un piebilda, ka es esot traks, tāpat kā visi tie, kuri domājot līdzigi man.