Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Es novēroju, kā viņš pārskatīja brāļa vēstuli; laiku pa laikam viņš smaidīdams nomurmināja:

— Ak, mans mīļais Lisjēns, mana labā māmiņa! Jā… jā…es saprotu.

Es vēl nebiju attapies no abu brāļu uzkrītošās līdzības; tomēr, kā man

jau bija aizrādījis Lisjēns, es novēroju, ka Ludviķa sejas krāsa bija gaišāka un arī viņā franču akcents bija tīrāks.

Kad viņš bija beidzis, es piedāvāju cigareti, ko tas aizdedzināja pie manējās.

— Nu, lūk, — es teicu, — tagad jūs redzējāt, cik uztraukta bijusi jūsu ģimene jūsu dēļ, un es ar prieku redzu, ka viņu bažas bijušas liekas.

— Tā nu glužu vis nav, — viņš skumji pasmaidīja. — Taisnība, slims es neesmu bijis, bet man uznāca kādas bēdas, un diezgan lielas bēdas, kuras kļuva vēl intensīvākas, tiklīdz iedomājos, ka, ciezdams še, es lieku ciest manam brālim dzimtenē.

— To pašu man jau teica Lisjēna kungs; bet lai es tiešām ticētu, ka tik dīvaina parādība nav vienīgi viņa iedomās, bet gan patiesība, man trūka tikai šā pierādījuma, kurš man tagad ir. Tatad, mans kungs, jus ari esat pārliecināts, ka jūsu brāļa nomāktībai bija sakars ar jūsu ciešanām

še?

— Jā gan, mans kungs, tas ir nenoliedzami.

— Bet nu, — es turpināju, — tā kā jūsu apstiprinošā atbilde man liek jo vairāk interesēties par jūsu pārdzīvojumiem, atļaujiet man jautāt ne ziņkārības, bet vienīgi intereses dēļ, vai bēdas, par kurām jūs nupat vēl minējāt, ir pagājušas un jūs esat nomierinājies?

— Ak, Dievs! Jūs, mans kungs, taču zināt, ka laiks remdē visasākās sāpes, un ja kāds gadījums no jauna neuzplēsīs brūci manā sirdī, nu tad, viņa kādu laiku asiņos, līdz beidzot aizdzīs. Bet tagad saņemiet vēlreiz manu sirsnīgāko pateicību un atļaujiet man šad un tad nākt pie jums, lai parunātos par Sulakaro.

— Ar lielāko prieku, — es teicu, — bet kāpēc gan mēs pašreiz nevarētu turpināt mūsu sarunu, kas man tikpat patīkama kā jums? Lūk, mans sulainis jau nāk paziņot, ka brokastgalds ir klāts. Dariet man to patikšanu, iebaudiet kādu kotleti kopā ar mani un mēs varēsim izrunāties pēc sirds patikas.

— Man par lielu nožēlu tas nav iespējams. Es vakar saņēmu vēstuli no valsts zīmogglabātāja, kurā tas mani uzaicina šodien ierasties Tieslietu ministrijā, un jūs sapratīsit, ka es, nabaga topošais advokāts, nedrīkstu tik augstam ierēdnim likt mani gaidīt.

— Ah, šis uzaicinājums, droši vien, ir saistīts ar Orlandi un Kolonas lietu.

— Man tā šķiet un tā kā mans brālis teic, ka ienaids esot izbeigts…

— Un vēl notāra klātbūtnē, par to es jums varu sniegt visdrošākās ziņas, jo pats parakstīju vienošanās aktu kā Orlandi liecinieks.

— Jā, mans brālis arī par to kaut ko saka.

— Klausieties, — viņš teica, palūkodamies pulkstenī, — tagad ir bez dažām minūtēm divpadsmit; vispirms es došos paziņot zīmogglabātājam, ka mans brālis ir tā sakot izpircis manis ieķīlāto goda vārdu.

— Un pēc labākās sirdsapziņas, to es jums varu galvot.

— Ak, šis mīļais Lisjēns! Es jau zināju, ka to viņš darīs, kaut gan tas ir pret viņa pārliecību.

— Jā, un viņš ir pelnījis pateicību, jo, ticiet man, tas viss viņam maksāja diezgan dārgi.

— Mēs to visu pārrunāsim vēlāk, jo, kā pats varat iedomāties, man ir īsta laime ar jūsu palīdzību gara acīm skatīt māti, brāli un dzimteni. Tāpēc, ja jūs būtu tik laipns pasacīt man, kad esat runājams…

— Tas pašreiz ir diezgan grūti, jo pirmās dienas pēc atgriešanās man būs šur tur jāpastaigā. Bet sakiet man jūs pats, kur es jūs varētu sastapt?

— Klausieties, — viņš teica, — rit taču ir Lielā gavēņa starplaiks, vai tā nav?

— Rīt?

— Jā. !

— Nu un tad?

— Vai jūs iesit uz Operas balli?

— Kā nu to ņem. Ja jūs gribētu ar mani tur sastapties, tad — jā, bet citādi man nav nekādas intereses turp iet.

— Ah, — es piebildu smaidīdams, — nu es redzu, kā jūs to nupat vēl teicāt, ka laiks remdē visasākās sāpes un ka arī jūsu sirdī brūce sāk jau aizdzīt.

— Jūs maldāties! Ļoti iespējams, ka es eju turp, lai meklētu jaunas ciešanas.

— Nu, tad neejiet.

— Ak, Dievs! Vai tad mēs kādreiz darām to, ko gribam? Es neesmu vairs kungs par sevi un eju turp, kur liktenis mani sauc. Es zinu gluži labi, ka pareizāk būtu neiet, un tomēr es turp iešu.

— Tātad rīt operā?

— Jā.

— Bet cikos?

— Pusvienos, ja jums nekas nav pretī.

— Un kur?

— Foajē. Pulkstens vienos man pie pulksteņa ir nolikta satikšanās.

— Nu, tad tā arī lai paliek.

Mēs spiedām viens otram roku un viņš steigšus aizgāja.

Pulkstens rādīja tieši divpadsmit. Visu pēcpusdienu un arī nākamo dienu es biju aizņemts ar dažādām darīšanām, kādas var būt cilvēkam, kurš nule atgriezies no astoņpadsmit mēnešu ilga ceļojuma.

Vakarā pusvienos es biju norunātajā vietā.

Un Ludviķi man vēl bija mazliet jāgaida; viņš pa gaiteņiem bija dzinies pakaļ kādai maskai, kas tam šķita pazīstama, bet maska bija iejukusi pūlī un viņš nebija paspējis to notvert.

Es gribēju runāt par Korsiku, bet mans jaunais draugs bija pārāk izklaidīgs, lai sekotu tik nopietnam tematam; viņa skatiens arvien uzmeklēja pulksteņa rādītāju un pēkšņi viņš no manis aizsteidzās, iesaukdamies:

— Lyk, mans vijolīšu pušķis!

Jaunais cilvēks iejuka pūli, lai nokļūtu līdz kādai dāmai, kas patiesi rokā turēja milzīgu vijolīšu pušķi.

Tā kā par laimi promenētājiem foajē netrūka visdažādāko puķu pušķu, arī man drīz piesējās kāds kamēliju pušķis, lai mani apsveiktu ar laimīgu atgriešanos Parīzē.

Kamēliju pušķim sekoja rožu pušķis, ko drīz vien nomainīja heliotropu klēpis.

Es varēju ierakstīt savā kontā jau piecpadsmito pušķi, kad pēkšņi saskrējos ar D.

— Ā, tas esat jūs, mans draugs, — viņš teica, — sveicināts, jūs nākat īstā laikā; mēs šovakar ēdam vakariņas pie manis, kur vēl ieradīsies tas un tas. — Viņš nosauca trīs vai četrus no mūsu kopējiem draugiem, — un mēs ceram uz jums.

— Tūkstoškārt pateicos, mans dārgais, — es atbildēju, — bet neskatoties uz vissirsnīgāko vēlēšanos pieņemt jūsu uzaicinājumu, es to nevaru darīt, jo esmu šeit kopā ar vēl kādu otru personu.

— Bet man liekas, tas taču pats par sevi saprotams, ka ikvienam ir tiesība atvest sev līdz vēl kādu; bez tam ir norunāts, ka uz galda būs sešas ūdens karafes, kuru vienīgais uzdevums būs uzturēt puķu pušķus svaigus.

— Tieši šai ziņā, draugs, jūs maldāties; man nav neviena puķu pušķa, ko novietot jūsu karafēs, es še esmu kopā ar kādu draugu.

— Nu, kas par to! Jūs taču zināt sakāmvārdu: „Mūsu draugu draugi ir…"

— Tas ir kāds jauns cilvēks, kuru jūs nepazīstat.

— Nu, mēs iepazīsimies.

— Es viņam ieminēšos par šo reto izdevību.

— Jā, un ja viņš atsakās, atvediet ar varu.

— Es jums apsolu darīt visu, ko spēšu. Kad vakariņas sākas?

— Pulkstens trijos, bet tā kā mēs pirms sešiem no galda nepie- celsimies, jums ir pietiekami daudz laika.

— Tas ir labi.

Kāds neaizmirstulīšu pušķītis, kurš varbūt bija vēl dzirdējis mūsu sarunas noslēgumu, paņēma D. zem elkoņa un kopā ar to aizgāja.

Pēc pāris acumirkļiem sastapu Ludviķi, kurš acīmredzot bija galīgi izšķīries ar savu vijolīšu pušķi.

Tā kā man pielipušais sieviešu kārtas domino nebija ne interesants, ne atjautīgs, es to aizsūtīju paintriģēt ar kādu no maniem draugiem, bet pats paņēmu Ludviķi zem rokas.