Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Tai mirklī, kad parādījās abi ienaidnieki, baznīcas zvani, kas vienu brīdi bija klusējuši, sāka zvanīt pilnā sparā.

Tiklīdz Orlandi un Kolona ieraudzīja viens otru, tie nevarēja atturēties no žesta, kas nepārprotami apliecināja, cik liela viņu antipātija vienam pret otru. Tomēr viņi turpināja ceļu.

Tieši baznīcas durvju priekšā tie apstājās apmēram četrus soļus viens no otra.

Ja pirms trim dienām abi šie cilvēki būtu sastapušies simts soļu attālumā, viens no tiem neizbēgami būtu palicis guļot zemē.

Ne tik vien starp abām grupām, bet visā pūlī uz piecām minūtēm iestājās pilnīgs klusums, kurā, neskatoties uz ceremonijas samierinošo tendenci, bija kaut kas naidīgs.

Tad mērs ņēma vārdu.

— Nu, Kolona, — viņš teica, — vai jūs nezināt, ka jums ir jāsāk pirmajam?

Ar acīmredzamu piespiešanos Kolona pateica dažus vārdus korsikāņu dialektā.

Cik es sapratu, viņš izteica nožēlu, ka desmit gadus bijis vendetā ar savu labo kaimiņu Orlandi un ka viņš par izpirkšanu piedāvājot baltu vistu, kas tam rokā.

Orlandi nogaidīja, kamēr viņa pretinieks bija savu teikumu beidzis, un tad dažos korsikāņu vārdos izteica solījumu no savas puses aizmirst visu, izņemot tikai svinīgo samierināšanos, kas notikusi mēra uzraudzībā ar Lisjēna starpniecību un notāra kunga redakcijā.

Tad atkal abi apklusa.

— Nu, labi, mani kungi, — teica mērs, — bet man šķiet, bija norunāts, ka jūs sadosities rokās.

Ar instinktīvu kustību abi pretinieki aizlika rokas aiz muguras.

Tad mērs nokāpa pa trepēm, kur viņš stāvēja, aizgāja Kolonam aiz muguras, saņēma tā roku, tad tādā pašā kārtā sadabūja Orlandi roku un ar zināmām pūlēm, kuras tas saviem asistentiem smaidīdams centās noslēpt, viņš savienoja abas rokas.

Kamēr mērs turēja kopā abu rokas, kas pirmajā brīdī vēl par vari mēģināja viena no otras izrauties, bet beidzot samierinājās un palika kopā, notārs izmantoja šo brīdi un piecēlies nolasīja sekojošo:

— Mūsu, Džuzepe Antonio Sarollas, Sartēnas provinces, Sulakaro ciema karaliskā notāra klātbūtnē.

Uz ciema laukuma, baznīcas priekšā klātesot visiem ļaudīm, dzimtu radiem un ciema mēram.

Starp Gaetano Orso Orlandi, saukta Orlandīnī.

Un Marko Vinčensio Kolona, saukta Šiopone, ir noslēgta šāda svinīga vienošanās:

„Sākot ar šo dienu, 1841.gada 4.martu starp viņiem izbeidzas pirms desmit gadiem pieteiktā vendeta.

Sākot ar šo pašu dienu viņi sadzīvos kā labi kaimiņi un tautieši, kā dzīvoja viņu tēvi pirms tā nelaimīgā starpgadījuma, kas iededzināja naidu starp viņu ģimenēm un viņu draugiem.

To apsolīdamies, viņi ir parakstījuši šai aktā, baznīcas priekštelpā kopā ar ciema mēru Polo Arbori, vidutāju Lisjēnu Defranšī, abu partiju radiniekiem un mani kā notāru.

Sullakaro, 1841.gada marta mēneša 4.dienā."

Man par lielu pārsteigumu es redzēju, ka notārs ar gudru ziņu ne pušplēstu vārdu nebija ieminējies par vistu, kas Kolonu attiecībā pret Orlandi nostādīja tik nepatīkamā stāvoklī.

Līdz ar to noskaidrojās Kolonas seja, kurpretī Orlandi vaibsti satumsa. Viņš skatījās uz vistu, kuru tas tagad turēja rokā un no visa bija redzams, ka viņam ir liela vēlēšanās iesviest to Kolonam sejā. Bet Lisjēns Defranšī ar skatienu jau pašā sākumā apvaldīja šo tieksmi.

Mērs redzēja, ka viņš nedrīkst ilgāk vilcināties; atmuguriski viņš kāpa augšā pa kāpnēm, visu laiku saturēdams kopā vīru rokas un ne brīdi neizlaizdams no acīm jaunsamierināmos.

Tad, lai novērstu jaunu strīdiņu, kam neizbēgami vajadzēja sākties parakstīšanās brīdī, jo abi pretinieki uzskatīja parakstīšanos pirmajam kā piekāpšanos, notārs paņēma spalvu un parakstījās un, lai no apkaunojuma iznāktu pagodinājums, pasniedza spalvu Orlandi, kurš to saņēma no viņa rokas, parakstījās un padeva tālāk Lisjēnam, kurš izlietodams to pašu miermīlīgo „knifu", pasniedza spalvu Kolonam, lai tas pievienotu savu krustu.

Šai brīdī atskanēja baznīcas himna, kā uzvaru vēstošs Te Deum.

Tad parakstījāmies mēs visi bez kādas titulu un kārtas izšķirības, tāpat kā franču muižniecība pirms simt divdesmit trijiem gadiem bija parakstījusi protestu pret Mainas hercogu.

Tagad abi dienas varoņi devās baznīcā, lai nomestos ceļos katrs savā pusē altāram, kā tas viņiem bija norādīts.

Es redzēju, ka no šā brīža Lisjēns bija kļuvis pavisam mierīgs; viss bija cauri, miers nu bija apzvērēts nevien cilvēku, bet arī Dieva priekšā.

Dievkalpojuma turpmākajā norisē nebija vairs nekā tāda, ko būtu vērts atzīmēt.

Pēc dievvārdiem Orlandi un Kolona tādā pašā ceremoniālā gājienā atstāja baznīcu.

Pie durvīm pēc mēra uzaicinājuma tie vēlreiz sadevās rokās, tad viņi, radu pavadīti, devās ikviens uz savām mājām, kur ne viens, ne otrs veselus trīs gadus nebija rādījušies.

Es ar Lisjēnu atgriezos pie Defranšī kundzes^ kura mūs jau gaidīja uz pusdienām.

No tās sevišķās uzmanības, kāda man tika parādīta, es tūdaļ noskārtu, ka Lisjēns pār manu plecu ir izlasījis manu vārdu, kad es to ierakstīju aktā, un ka šis vārds viņam nav svešs.

Jau no rīta es biju informējis Lisjēnu par savu nodomu tūdaļ pēc pusdienām doties ceļā, jo sakarā ar mana darba „Kāzas Ludviķa XV laikā" uzvedumu, man noteikti vajadzēja būt Parīzē; tāpēc, neskatoties uz mātes un dēla ierunām, es neatlaidīgi paliku pie savas pirmās apņem­šanās.

Lisjēns palūdza man atļauju izmantot manu starpniecību, lai aizrakstītu savam brālim, un Defranšī kundze, kura zem korsikāniskā lepnuma segas glabāja mātes sirdi, lika man apsolīt, ka šo vēstuli pašrocīgi nodošu viņas dēlam.

Tas bija viegli izdarāms, jo Ludviķis Defranšī kā īsts parīzietis dzīvoja Heldera ielā Nr.7.

Es palūdzu atļauju vēlreiz apskatīt Lisjēna istabu; viņš pats mani turp aizveda un, ar roku norādīdams uz priekšmetiem istabā, teica:

— Jūs zināt, ja jums še kāds priekšmets ir iepaticies, tas jāņem, jo tas pieder jums.

Es izvēlējos kādu nelielu dunci, kas bija novietots patumšā kaktā, pēc kā varēja spriest, ka tā vērtība nav nekāda lielā. Tā kā es biju manījis, ka Lisjēns interesējās par manu medību jostu un slavēja tās apdari, es lūdzu viņu to pieņemt, pie kam viņam bija pietiekami daudz smalkjūtības to darīt bez liekas uzspiešanas no manas puses.

Šai brīdī durvīs parādījās Grifo. Viņš man paziņoja, ka zirgs esot jau apseglots un mans pavadonis gaidot.

Es biju jau nolicis pie rokas Grifo nodomāto dāvanu; tas bija medību nazis un divstobru pistole ar rokturī iedarinātām atsperēm.

Savu mūžu neesmu redzējis tik bezgalīgu prieku, kā to izrādīja Grifo.

Es kāpu lejā un sastapu Defranšī kundzi apakšā, kāpņu galā; viņa mani gaidīja, lai lai pašā vietā, kur mani bija saņēmusi, man novēlētu laimīgu ceļu. Es noskūpstīju viņai roku, un man jāteic, ka es jutu lielu cieņu pret šo sievieti, kas bija tik vienkārša un tomēr tik cēla.

Lisjēns mani pavadīja līdz vārtiem.

— Kurā katrā citā dienā, — viņš teica, — es būtu licis apseglot savu zirgu un pavadījis jūs pāri kalniem, bet šodien es neuzdrošinos atstāt Sulakaro bailēs, ka viens vai otrs no mūsu jaunsamierinātajiem nepastrādā kādu muļķību.

— Un jūs darāt pareizi, — es atbildēju, — bet kas attiecas uz mani, tad es varu sev novēlēt laimes, ka esmu redzējis Korsikā tik neparastu ceremoniju kā tā, kurai nule biju liecinieks.

— Jā, jā, — atbildēja Lisjēns, — jūs varat sevi apsveikt, jo esat redzējis kaut ko tādu, no kā mūsu senčiem viņu kapos būtu jānodreb.