Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Beidzot Orlandi žesti kļuva gausāki un retāki; viņa runa kļuva lēnāka; galvu nokāris, viņš likās pastāvēja vēl tikai pie sava pēdējā iebilduma; tad pēc kāda brīža sniedza roku jaunajam cilvēkam.

Acīmredzot apspriede bija beigusies, jo abi atgriezās pie manis.

— Mans dārgais viesi, — teica jaunais cilvēks, — lūk, Orlandi, kurš grib spiest jūsu roku un jums pateikties.

— Un par ko? — es tam jautāju.

— Ka jūs gribat būt viens no viņa sabiedrotajiem. Es par jums esmu galvojis.

— Ja jūs par mani esat galvojis, tad pats par sevi saprotams, ka es tam piekritu, kaut arī nezinu, par ko ir runa.

Es sniedzu roku bandītam, kurš man parādīja to godu un pieskārās tai ar pirkstu galiem.

— Šādā veidā, — turpināja Lisjēns, — jūs varēsit teikt manam brālim, ka viss ir nokārtots pēc viņa vēlēšanās un ka jūs pats esat līdzpara- kstījies.

— Vai tad še runa ir par laulībām?

— Vēl nu gan ne, bet varbūt sekos arī tās.

Nicīgs smīns atplaiksnījās uz bandīta lūpām.

— Ja nu jūs, Lisjēna kungs, par katru cenu to tā gribat, tad lai būtu miers, bet nekādas citas saistības; tas arī nemaz nebija rakstīts mūsu līgumā.

— Nē, — atteica Lisjēns, — tomēr, pēc visām zīmēm spriežot, tas ir rakstīts nākotnē. Bet nu runāsim par kaut ko citu. Vai jūs nekā nedzirdējāt, kamēr es apspriedos ar Orlandi?

— No tā, par ko jūs runājāt?

— Nē, bet no tā, ko tuvējā apkārtnē teica kāds teteris?

— Patiesi, man likās, ka dzirdu rubināšanu, bet es domāju, ka esmu maldījies.

— Jūs neesat maldījies: viens gailis ir iemeties lielajā kastanī, jūs zināt, Lisjēn, tas ir simts soļus no šejienes. Nupat vēl, šurp nākdams, es to manīju. >>v>

— Jauki, — teica Lisjēns, 4- to mēs rīt notiesāsim.

— Tas jau būtu nost no zara, — teica Orlandi, — ja vien es nebūtu baidījies, ka ciemā nodomās mani šaujam citu ko, tikai ne teteri.

— Es tos esmu jau brīdinājis, — teica Lisjēns. — Bet nu, — viņš vērsās pie manis, uzmezdams plecos savu nule pielādēto bisi, — jums ir tas gods.

— Vienu acumirkli! Es neesmu tik labās domās par manu šaušanas mākslu kā jūs, bez tām man labāk patiktu ēst savu daļu no jūsu medīju­ma, un tāpēc — šaujiet vien.

— Tā ir taisnība, — noteica Lisjēns, — jūs neeesat pieradis pie medībām nakti kā un droši vien notēmētu par zemu; bez tam vēl, ja jums rīt pa dienu nav citu ko darīt, jūs varēsit revanšēties.

IX

Mēs devāmies ārā no drupām pa pretējo pusi. Lisjēns gāja pa priekšu.

Tieši tai brīdī, kad mēs sasniedzām krūmus, pats sevi nododams, teteris no jauna sāka rubināt.

Viņš atradās no mums apmēram astoņdesmit soļus, paslēpies biezajos kastaņas zaros, pie kam pieeja kokam bija nosegta ar bieziem krūmiem.

— Kā jūs viņam piekļūsit, ka viņš jūs nepamana? — es jautāju Lisjēnam. — Man tas liekas nav nemaz tik viegli izdarāms.

— Patiesi ne, — viņš atbildēja. — Ja es tik varētu to redzēt, es šautu no šejienes.

— Kā no šejienes? Vai tad jūsu ierocis var nogāzt teteri astoņdesmit soļu attālumā?

— Ar skrotīm ne, bet ar lodi gan.

— Ā, par to nav ko runāt, tā ir cita lieta; labi, ka jūs esat pasteidzies jau pielādēt. ii

— Vai jūs viņu gribat redzēt? — jautāja Orlandi.

— Jā, — atbildēja Lisjēns, — atzīstos, ka tas man darītu prieku.

— Tad pagaidiet.

Un Orlandi sāka imitēt tetervistas klukstēšanu.

Tai pašā brīdī mēs ievērojām kustību koka lapotnē, kaut gan vēl neredzējām pašu teteri, kurš, pakāpdamies no zara uz zaru un rubinā­dams, atbildēja uz Orlandi aicinājumu.

Beidzot viņš bija uzkāpis koka galotnē un tā ķermenis spilgti izcēlās uz blāva debesu fona.

Orlandi apklusa un teteris palika nekustīgi stāvam.

Tai pašā brīdī Lisjēns pielika bisi pie vaiga un, vienu sekundi notēmējis, — izšāva. iv> j..

Putns nokrita kā akmens.

— Ej, pameklē, — Lisjēns teica Dimantam. < UBl

Suns metās krūmos un pēc piecām minūtēm-parādījās ar putnu mutē.

Lode bija caururbusi viņa ķermeni. i J- u

— Man . jums jāizsaka kompliments, t- es teifiu, — tas bija labs šāviens, it īpaši vēl ar divstobreni. . v

— O, — teica Lisjēns, — mans nopelns nemaz nav tik liels, kā jūs to domājat, viens no stobriem ir ievirpots un nes lodi tiķpat labi kā karabīne.

,'r: "Ji'iGb oM uiio vjsn un-.

— Tas nav svarīgi! Ari no karabīnes šāds šāviens būtu ne mazākas ievērības cienīgs.

— Oho,— teica Orlandi, — ar karabīni Lisjēna kungs sašaus jums piecfranku gabalu trīssimts soļus attālumā.

— Vai jūs ar pistoli esat tikpat labs šāvējs kā ar karabīni?

— Gandrīz, — atbildēja Lisjēns, — divdesmit piecu soļu attālumā no divpadsmit lodēm sešas es droši pāršķelšu uz dunča asmens.

Es pacēlu cepuri pret Lisjēnu.

— Bet jūsu brālis, — es jautāju, — vai viņš var mēroties ar jums?

— Mans brālis? Nabaga Ludviķis! — noteica Lisjēns, — viņš nekad nav ņēmis rokā ne bisi, ne pistoli. Tāpēc ari es arvien baidos, ka viņš tur Parīzē neiepiņķējas kādā nelabā lietā, jo tā kā viņam tomēr netrūktu dūšas aizstāvēt savu godu, viņš vienkārši ļautu sevi noslepkavot.

Un Lisjēns iebāza teteri savā lielajā somā.

— Jā, rīt, Lisjēna kungs.

— Es pazīstu jūsu akurātību; rīt pulkstens desmitos jūs ar saviem draugiem un radiem būsit ciema ielas galā. Tai pašā laikā no kalnu puses ielas otrā galā ieradīsies Kolona ar savu draugu un radu pulku. Mēs sastapsimies uz baznīcas kāpnēm.

— Tas ir norunāts, Lisjēna kungs. Pateicos par pūlēm. Un jums, mans kungs, — teica bandīts, mani sveicinādams, — liels paldies par goda parādīšanu.

Tā galanti atsveicinājušies, mēs šķīrāmies. Orlandi atgriezās krūmos, bet mēs devāmies uz ciemu.

Tikai Dimants palika neziņā stāvot starp mums un Orlandi, skatīdamies te pa kreisi, te pa labi, bet pēc piecu minūšu ilgas vilcināšanās viņš mūs pagodināja, dodams mums priekšroku.

Atzīstos, ka, rāpjoties augšā pa šo divkāršo klinšu sienu, es biju stipri nobažījies, kā pa to atkal tikšu lejā, jo nokāpšana, kā tas katram zināms, parasti ir daudz grūtāka.

Un tāpēc es ar zināmu labpatiku redzēju, ka Lisjēns, it kā uzminēdams manas domas, izvēlējās citu ceļu nekā to, pa kuru bijām šurp nākuši.

Šim ceļam bija vēl tā priekšrocība, ka te mēs nepārtraukti varējām sarunāties, kas nebija iespējams, kāpjot pa stāvām kalnu tekām.

Tā kā slīpums šoreiz bija nolaidens un iešana viegla, es jau pēc piecdesmit soļiem uzsāku atkal parasto interviju.

— Tātad miers ir noslēgts?

— Jā, un kā jūs pats redzējāt, ne bez grūtībām. Beidzot es viņam liku saprast, ka Kolonas ir no savas puses darījuši visu. Ka no viņiem ir nogalināti pieci, bet no Orlandi tikai četri. Kolonas ir piekrituši miera noslēgšanai jau vakar, kurpretī Orlandi tikai šodien. Un beidzot Kolonas ir apņēmušies publiski atdot Orlandi vienu dzīvu vistu, kas pierāda, ka viņī atzīst savu vainu. Šis pēdējais arguments tad arī bija izšķirīgais.

— Un šī aizkustinošā samierināšanās notiks rīt?

— Rīt pulkstens desmitos. Kā redzat, jums nemaz nav tik slikti veicies. Jūs taču cerējāt redzēt vendetu?

Tad jaunais cilvēks, rūgti smaidīdams, turpināja:

— Ak, vai tad nu tāda vendeta ir kas sevišķs. Lūk, jau četri simti gadu Korsikā par citu neko nerunā. Bet jūs redzēsit samierināšanos. Ā, tā jau ir daudz retāka parādība nekā vendeta.