Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Mehāniski viņš pasniedza tam viņam adresēto vēstuli; otrs to paņēma un pazuda.

Savas nāves priekšvakarā viņš to redzēja otrreiz. Jādomā, ka abi brāļi bija nodevuši savu zvērastu ne tikai par sevi vien, bet arī par saviem pēcnācējiem, jo no tā laika šīs parādības ir atkārtojušās un ne tikai nāves gadījumos vien, bet arī pirms kāda svarīga notikuma.

— Un vai jūs esat kādreiz redzējis kādu parādību?

— Nē, bet tā kā manam tēvam nakti pirms viņa nāves bija parādījies viņa tēvs un pavēstījis par tā drīzo nāvi, tad es pieņemu, ka mans brālis un es tāpat pievienosimies mūsu senču priekšrocībai, kaut gan neesam nekā darījuši, lai to izpelnītos.

— Un šī priekšrocība tiek piešķirta tikai jūsu ģimenes vīriešu kārtas pārstāvjiem?

— Jā.

— Tas ir savādi.

— Tā tas ir.

Es noskatījos jaunajā cilvēkā, kurš mierīgi un svinīgi stāstīja man šīs neticamās lietas un atkārtoju līdz ar Hamletu:

„Draugs, Horācij, virs zemes un debesīs ir vairāk brīnumu, nekā tu savā filozofijā esi sapņojis."

Parīzē es šo jauno cilvēku būtu uzskatījis par mistifikatoru, bet še, Korsikas vidienē, kādā nepazīstamā ciemā, man to gribot negribot vajadzēja noturēt vai nu par prātā jukušu, kas pats sevi apmāna, vai arī par cilvēku ar ārkārtīgām spējām, kurš ir laimīgāks nekā citi cilvēki.

— Nu, tagad, — viņš pēc brīža klusēšanas piebilda, — jūs, cerams, zināt visu, ko vēlējāties zināt?

— Jā, pateicos, — es atbildēju, — šī uzticība mani aizkustina un es apsolos glabāt jūsu noslēpumu.

— Ak, Dievs, — viņš pasmaidīja, — še nav nekāda noslēpuma, un kurš katrs ciema zemnieks jums tikpat labi kā es būtu varējis pastāstīt šo stāstu; bet es ceru, ka mans brālis Parīzē nebūs lielījies ar šīm spējam, jo starp kungiem viņš ar to sevi vienkārši padarītu smieklīgu un dāmām uznāktu nervu lēkmes.

Pie šiem vārdiem viņš piecēlās un, novēlējis man labu nakti, iegāja savā istabā.

Kaut arī biju noguris, es tomēr nespēju tik drīz aizmigt, un arī aizmigušu mani vajāja sapņu ainas.

Es neskaidri redzēju visas tās personas, ar kurām dienā biju ticies, tikai šajos sapņos nebija nekādas secības, ne sakarības. Tomēr uz rīta pusi es ieslīgu ciešā miegā un pamodos tikai tad, kad torņa zvans likās nodārdēja man pie pašas auss.

Es pavilku zvaniņa auklu, jo mans izlutinātais priekšiemītnieks savā luksusā bija gājis pat tik tālu, ka pa rokas stiepienam bija licis ierīkot zvaniņu, kas droši vien bija vienīgais visā ciemā.

Tūdaļ ienāca Grifo ar karstu ūdeni. Es redzēju, ka Ludviķis Defranšī bija diezgan labi izdresējis šo savu «kambarsulaini".

Lisjēns jau dažas reizes bija apjautājies, vai es esot piecēlies, un bija nosolījies, ja es līdz pusdesmitiem vēl nesākšu kustēties, ienākt manā Istabā.

Tā kā pulkstenis jau rādīja deviņi un divdesmit piecas minūtes, es viņu drīz vien ieraudzīju.

Šoreiz viņš bija ģērbies kā francūzis un turklāt vēl kā elegants francūzis.

Viņam bija melni svārki, krāsaina veste un baltas bikses, jo Korsikā marta sākumā jau staigā baltās biksēs.

Viņš pamanīja, ka es viņā noskatos ar zināmu pārsteigumu.

— Jūs apbrīnojat manu tērpu, — viņš teica," — tas ir jauns pierādī­jums, ka es kļūstu kulturāls.

— Nudien, tā ir, — es atbildēju, — un man jāatzīstas, ka es esmu ne mazums pārsteigts, ka Ajačo pilsētā ir tik labi drēbnieki: jums līdzās es savā samta uzvalkā izskatīšos kā Jānītis no Parīzes.

— Šī lieta, manu dārgo ciemiņ, ir pavisam vienkārša. Tā kā es un mans brālis esam pilnīgi vienādā augumā, viņš man ir sagādājis to prieku un atsūtījis no Parīzes veselu komplektu, kuru, kā jūs to it labi varat iedomāties, es apvelku tikai sevišķi svinīgos gadījumos, piemēram, kad mūsu ciemam brauc cauri prefekts vai kad astoņdesmit sestā departa­menta komandējošais ģenerālis apbraukā savu rajonu, bet it sevišķi tad, kad man gadās uzņemt tādu viesi kā jūs, un šai laimei vēl pievienojas tik svarīgs notikums, kāds šodien paredzēts.

Šinī jaunajā cilvēkā pastāvīgi verda neizsīkstoša un atjautīga ironija, kaut arī varēja noskaņot pret viņu sarunu biedru, tomēr nekad nepārkāpa smalkjūtīgas pieklājības robežas.

Es aprobežojos ar to, ka pateikdamies klusu palocījos, kamēr Lisjēns ar parasto uzmanību pielāgoja pāri dzeltenu cimdu, kas viņa vajadzībām bija nākuši no Ruso vai Boivēna darbnīcas.

Šajā uzvalkā viņš izskatījās pēc īsta parīzieša.

Pa šo laiku arī es biju beidzis ģērbties. Pulktenis nosita trīs ceturkšņus uz desmitiem.

— Iesim, — teica Lisjēns, — ja jūs gribat redzēt šo ceremoniju; man šķiet ir laiks, ka mēs ieņemam mūsu solus, ja vien jūs labāk negribētu sēsties pie brokastīm, kas pēc manām domām būtu visprātīgāk.

— Pateicos, es reti kad brokastoju pirms vienpadsmitiem, tā kā es varēšu nošaut divus zaķus.

»

— Tad ejam.

Es paņēmu savu cepuri un viņam sekoju.

XI

Kā zināms, šinī nocietinātajā mājā, kuru apdzīvoja Defranšī kundze ar saviem diviem dēliem, varēja nokļūt pa astoņpakāpienu kāpnēm, no kuru augšas bija pārredzams viss laukums.

Šis laukums tagad, gluži pretēji nekā vakar, bija ļaužu pilns, tikai viss šis pūlis sastāvēja no sievietēm un bērniem, kas bija jaunāki par divpadsmit gadiem; nevienu vīrieti neredzēja.

Uz baznīcas kāpņu pirmā pakāpiena cienīgi bija nostājies kāds vīrs, apjozies ar trejkrāsu šarpi. Tas bija ciema mērs.

Zem baznīcas portāla pie galda sēdēja kāds melnā ģērbies cilvēks, kura priekšā atradās aprakstīta loksne. Sis kungs bija notārs, bet aprakstītais papīrs — samierināšanās akts.

Es līdz ar Orlandi radiem nosēdos galda vienā pusē; otrā pusē bija apsēdusies Kolonu dzimta. Lisjēns, kurš aizstāvēja tiklab vienus, kā arī otrus, nostājās aiz notāra.

Baznīcas altāra priekšā bija redzami priesteri, kas gatavojās dievkalpo­jumam.

Pulkstenis nosita desmit. Tai pašā acumirklī pūlis sakustējās un visu skatieni vērsās gan uz vienu, gan uz otru ielas galu, ja vispār var saukt par ielu laukumu, ap kuru bez kādas noteiktas kārtības bija uzceltas aptuveni piecdesmit mājas.

Tūlīt arī redzēju nākam no kalniem Orlandi, kamēr no upes puses tuvojās Kolona; katram sekoja viņa partizāni, bet, saskaņā ar noteikto ceremoniālu, visi bija bez ieročiem; neskatoties uz mazliet mežonīgo izskatu, varēja teikt, ka tā ir kāda baznīcas ļaužu procesija.

Starp abu partiju vadoņiem pastāvēja uzkrītoša atšķirība.

Orlandi, kā jau es teicu, bija slaida auguma, kalsnējs, ar veiklām kustībām un saulē iededzis.

Kolona bija plecīgs, zems un spēcīgs; viņa sarkanie mati un bārda bija apcirpti.

Pēc mēra dzejiskās iedomas, ikviens no tiem nesa rokā zaļu olīves zaru — kā. noslēdzamā miera emblēmu.

Bez tam vēl Kolona nesa aiz kājām baltu vistiņu, kurai, pēc materiālo zaudējuma reģistra, vajadzēja aizvietot to vistu, kas pirms desmit gadiem bija devusi iemeslu šai ķildai.

Vista bija dzīva.

Šis punkts bija ilgi ticis apstrīdēts un gandrīz vai būtu izjaucis visu lietu, jo Kolona uzskatīja to kā divkāršu pazemojumu, ka viņam vajadzēs

9. 3aK33 Ns 333 atdot dzīvu vistu, ko viņa vecmāmiņa nožņaugtu bija iesviedusi Orlandi māsīcai sejā.

Tomēr Lisjēnam ar neapgāžamu loģiku bija izdevies pierunāt Kolonu vistu dot, tāpat kā viņa daiļrunībai bija izdevies pārliecināt Orlandi to pieņemt.