Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Aleksandrs Dimā

ASKĀNIO

jeb karaļa zeltkalis

Romāns

.

.

Tas notika tā kunga 1540. gada 10. jūlijā četros pēc pus­dienas Parīzē, netālu no universitātes, Augustīniešu baz­nīcas priekštelpā, pie svētītā ūdens trauka iepretim dur­vīm.

Skaists, stalti noaudzis jauneklis melnīgsnēju seju, garām matu cirtām, lielām, melnām acīm, ģērbies vienkārši, taču eleganti un bruņojies vienīgi ar nelielu dunci, kura spalu rotāja brīnumsmalki gravējumi, stāvēja tur nekustīgi visu laiku, kamēr notika vakara dievkalpojums; kā redzams, viņu bija pārņēmušas dievbijīgas jūtas, jo, noliecis galvu, viņš bijīgā pazemībā kaut ko čukstēja — droši vien lūgšanas, taču tik klusi, ka to dzirdēja vienīgi viņš pats un dievs. Un tomēr, kad dievkalpojums tuvojās beigām, jauneklis pacēla galvu un viņa tuvākie kaimiņi sa­klausīja pusbalsī sacītus vārdus: >

— Cik pretīgi velk psalmus šie franču mūki! Vai tiešām viņi nevarētu dziedāt labāk, kad šeit ir Viņa, kas radusi klausīties eņģeļu dziedāšanā! Ak, ja tik vien būtu tās nelaimes! Tūlīt beigsies dievkalpojums. Dievs kungs, dievs kungs, izdari tā, lai šodien man veiktos labāk nekā pagājušajā svētdienā un lai viņa paceltu uz mani savas acis!

Šie pēdējie lūgšanas vārdi tika izteikti ar nepārprotamu nolūku: ja tā, uz kuru tie attiecās, paceltu acis uz to, kurš sacīja šos vārdus, tad ieraudzītu brīnumdaiļu jaunekļa seju, kādu līdz šim bija redzējusi vienīgi savā iztēlē, aiz­gūtnēm lasīdama burvīgās mitoloģiskās teiksmas, kuras tai laikā bija padarījis tik populāras spožais dzejnieks Klemāns Maro, kas savās vārsmās apdziedāja Psihes mīlestību un Narcisa nāvi. Patiešām, kā jau mēs sacījām, vienkāršās, tumšās drānās tērpies jauneklis, ar kuru nupat iepazināmies, pārsteidza ar neparastu skaistumu un apbrī­nojamu eleganci: viņa smaids bija maigs un bezgala val­dzinošs, lielās, tumšās acis, kas vēl nebija radušas raudzī­ties nekaunīgi, kvēloja ar liesmainu kaisli, kāda reti vēro­jama astoņpadsmit gadus veca jaunekļa skatienā.

Tikmēr troksnis, ko sacēla krēslu bīdīšana, vēstīja, ka dievkalpojums ir beidzies, un mūsu jaunais mīlētājs (pēc dažiem viņa izteikumiem lasītājs droši vien būs atskārtis, ka mēs ar pilnām tiesībām varam viņu tā dēvēt), tātad — atkārtoju — mūsu jaunais mīlētājs, pagājis malā, sāka vērot dievlūdzēju pūli, kas klusēdams piūda viņam garām, — gan drūmos draudzes padomes locekļus, gan cienījamās matronas, gan piemīlīgās jaunavas. Taču skaistais jaunek­lis nebija ieradies šeit viņu dēļ, jo viņa skatiens uzliesmoja, un viņš spēji padevās uz priekšu tai brīdī, kad izejai tuvojās baltā kleitā tērpusies meitene, kuru pavadīja dueņja, kas, spriežot pēc visa, kalpoja dižciltīgā namā un prata uzvesties sabiedrībā, bija diezgan jauna un sprigana, un, goda vārds, vēl gluži iekārojama. Kad abas dāmas tuvojās traukam ar svētīto ūdeni, jaunais cilvēks pirmais pasmēla svētīto ūdeni un galanti sniedza to dāmām.

Dueņja ar vislaipnāko un vēlīgāko smaidu pietupās dziļā reveransā un pieskārās jaunā cilvēka pirkstiem, taču, ak vai, sagādādama tam vissmagāko vilšanos, pati sniedza tālāk kā starpniece svētīto ūdeni meitenei, kura, par spīti kvēlajai lūgšanai, kas bija izskanējusi tikai pirms īsa brīža, tā arī nepacēla acis uz skaisto jaunekli, lai gan tas liecināja, ka meitene zina par viņa klātbūtni, un, kad abas bija pagājušas garām, skaistais jauneklis piecirta kāju un nomurmināja:

— Arī šoreiz viņa mani nepamanījal

Un tas savukārt liecināja, ka jauneklim, kā jau mēs sacījām, diez vai bija vairāk par astoņpadsmit gadiem.

Pēc mirkļa viņa piktums jau bija izgaisis, un, ātri no­skrējis lejā pa baznīcas kāpnēm, mūsu jauneklis ierau­dzīja, ka izklaidīgā skaistule, nolaidusi plīvuru un pieķē­rusies pie rokas savai pavadonei, dodas no baznīcas pa labi, un arī jauneklis nogriezās pa labi, ar gandarījumu pamanīdams, ka tas iznāk viņam tieši pa ceļam. Aizgā­jusi pa Sēnas krastmalu līdz Senmišela tiltam, meitene pār­gāja tiltam pāri, kas nepazīstamajam jauneklim joprojām bija pa ceļam. Tad viņa pa Barijē ielu devās uz Šanžas tiltu. Un, tā kā nepazīstamajam jauneklim arī tas bija pa ceļam, viņš sekoja meitenei gluži kā ēna, jo visu skaistu meiteņu ēna taču ir mīlētājs.

Bet ak vai! Pie Šatlē mūriem daiļā zvaigzne, par kuras pavadoni bija kļuvis nepazīstamais jauneklis, pēkšņi no­zuda; karaliskā cietuma šaurās durvis, tiklīdz dueņja pie tām pieklauvēja, atvērās itin kā pašas no sevis un tūdaļ atkal aizkrita ciet.

Jaunais cilvēks brīdi palika mulsi stāvam, taču, būdams pēc dabas uzņēmīgs un neredzēdams vairs skaisto mei­teni, kas laupīja viņam drosmi, viņš drīz vien atrada izeju.

Šatlē cietokšņa vārtu priekšā turp un atpakaļ svarīgi soļoja sargkareivis ar pīķi pār plecu. Nepazīstamais jau­neklis darīja tāpat kā šis cienījamais sardzes vīrs: pagā­jis gabaliņu sānis, lai nepievērstu sev uzmanību, taču ne tik tālu, lai neredzētu vārtus, viņš varonīgi stājās tai sar­dzē, kādā tik bieži stāv mīlētāji.

Ja lasītājam kādreiz gadījies nonākt līdzīgā situācijā, viņš droši vien būs pamanījis, ka viens no labākajiem līdzekļiem, kā sardzē īsināt laiku, ir sarunāties pašam ar sevi. Acīmredzot jaunajam cilvēkam tas nebija nekas neierasts, jo, nepaguvis pat lāgā nostāties sargpostenī, viņš tūdaļ uzsāka šādu monologu:

— Nav nekādu šaubu, ka viņa nedzīvo šeit. Šorīt pēc dievkalpojuma, tāpat kā divās iepriekšējās svētdienās, kad uzdrīkstējos viņai sekot vienīgi ar skatieniem, — kāds mūlāps gan es esmu! — viņa nogriezās gar krastmalu ne­vis pa labi, bet pa kreisi uz Nelas vārtu un Prēoklēras pusi. Kas gan, velns parāvis, viņai meklējams Šatlē cie­toksnī? Gan uzzināsim. Varbūt viņa atnākusi pie kāda ieslodzītā… iespējams, pre brāļa? Nabaga meitene! Cik gauži gan viņa cieš, jo viņai jābūt tikpat neizmērojami labai, cik neizmērojams ir viņas skaistums! Sasodīts! Kā man gribētos pieiet viņai klāt un pavaicāt bez aplinkiem, pie kā viņa dodas uz cietumu, un piedāvāt savus pakal­pojumus! Ja ieslodzīts ir viņas brālis, es izstāstīšu par visu savam skolotājam un palūgšu viņam padomu. Mans sko­lotājs taču aizbēga no Santandželas cietokšņa un laikam gan zina, kā izkļūt laukā no cietuma. Vārdu sakot, es izglābju viņas brāli. Pēc šāda pakalpojuma viņas brālis kļūst par manu draugu uz dzīvību un nāvi. Viņš alkst izdarīt man tikpat lielu pakalpojumu, kādu izdarīju viņam. Es atzīstos, ka mīlu viņa māsu. Viņš iepazīstina mani ar savu māsu, es metos viņas priekšā uz ceļiem, viņai neat­liek nekas cits kā pacelt uz mani savas acis.

Kur gan iztēle neaiznes mīlētāju, kad viņš ļaujas sap­ņiem! Tālab jaunais cilvēks bija gaužām izbrīnījies, kad pulkstenis nosita četri un viņš ieraudzīja, ka nomainās sardze.

Savus pienākumus sāka pildīt cits saigkareivis, bet jau­neklis joprojām palika savā postenī. Veids, kā īsināt laiku, bija tik veiksmīgi izraudzīts, ka jauneklis nolēma to izmantot atkal un uzsāka jaunu monologu, kas bija tikpat dāsns kā iepriekšējais.

— Cik viņa ir daiļa! Cik graciozas viņas kustības! Cik skaidra un apgarota viņas seja! Vienīgi dižajam Leonardo da Vinči un dievišķajam Rafaelam — vienīgi viņiem visā pasaulē savā talanta plaukumā būtu pa spēkam atveidot šo cēlo un nevainīgo būtni! Mans dievs, kāpēc es neesmu gleznotājs, bet gan gravieris, tēlnieks, emaljētājs., zelt­kalis! Ja es būtu gleznotājs, man nemaz nevajadzētu uz viņu visu laiku lūkoties, lai uzgleznotu viņas portretu. Es tāpat skaidri redzētu viņas lielās, zilās acis, viņas brīniš­ķās, zeltainās cirtas, viņas sniegbalto sejiņu, trauslo stāvu. Ja es būtu gleznotājs, es atveidotu viņu uz visiem saviem audekliem tāpat kā Rafaels Santi — Fornarīnu un Andrea del Sārto — Lukrēciju. Un vai tad viņu var salīdzināt ar Fornarīnu! Nedz viena, nedz otra nav cienīga pat atraisīt viņai kurpju saites! Vispirms, Fornarīna …