Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Mēs iepazīstināsim lasītāju ar Benvenuto Čellīni, izstās­tot tikai vienu epizodi no viņa dzīves — par to, kā viņš no­kļuva Francijā.

Benvenuto Čellīni dzīvoja Romā, kurp viņu bija ataici­nājis pāvests Klements VII, un aizrautīgi strādāja, darinā­dams brīnišķīgu biķeri, kuru svētais tēvs viņam bija pasū­tījis, bet, tā kā mākslinieks gribēja dārgo biķeri jo rūpīgi izstrādāt, darbs virzījās uz priekšu ļoti gausi. Un Benve­nuto, protams, bija milzum daudz skauģu, jo viņš saņēma izdevīgus pasūtījumus no hercogiem, karaļiem un pāves­tiem un izpildīja šos pasūtījumus ar nepārspējamu meis­tarību. Beigu beigās viens no viņa amata brāļiem, vārdā Pompeo, sliņķis un mēlnesis, izmantodams to, ka Čellīni aizkavējās ar darbu pie biķera, sāka viņu visādi nopulgot pāvesta acīs, un diendienā, nepazīdams nedz atpūtas, nedz miera, gan paklusām, gan skaļi viņš daudzināja, ka Ben­venuto nekad nepabeigšot biķeri, jo esot gaužām aizņemts ar citiem darbiem un svētā tēva pasūtījumu esot atlicis pie malas.

Godājamā Pompeo intrigas padarīja savu darāmo. Kādu dienu viņš, priekā starodams, iegāja darbnīcā pie Benve­nuto Čellīni, kurš tūdaļ atskārta, ka Pompeo atnesis ļawnas ziņas.

— Dārgais amata brāli, — Pompeo svinīgi iesāka, — esmu' ieradies, lai atbrīvotu jūs no smaga sloga: vis- svētais tēvs labi saprot, ka jūs nevarat pabeigt biķeri ne­vis tādēļ, ka jums trūktu uzcītības, bet gan tādēļ, ka jums trūkst laika. Tāpēc vissvētais tēvs nolēmis atsvabināt jūs no dažiem apgrūtinošiem pienākumiem un pats pēc savas gribas atceļ jūs no naudas kaltuves graviera amata. Kopš šīs dienas jūs saņemsiet mēnesī deviņus nožēloja­mus zelta dukātus mazāk, toties iegūsiet katru dienu ve­selu stundu vairāk laika.

Benvenuto Čellīni sajuta mežonīgu vēlēšanos izmest ņirgu laukā pa logu, taču viņš savaldījās, un Pompeo, neredzēdams viņa sejā ne muskulīti ietrīcamies, no­sprieda, ka trieciens nav sasniedzis mērķi.

— Un tad vēl, — viņš turpināja, — lai gan es jūs aizstā­vēju kā varēdams, vissvētais tēvs pieprasa, lai jūs tūdaļ atdodot viņam atpakaļ biķeri — vienalga, kādā stāvoklī tas būtu. Nudien es baidos, dārgais Benvenuto, es brī­dinu jūs kā draugs, ka vissvētais tēvs var uzticēt biķera pabeigšanu kādam citam.

— Tas nekad nenotiks! — zeltkalis iesaucās, uztrūcies itin kā čūskas dzelts. — Biķeris pieder man, tāpat kā pā­vestam pieder naudas kaltuve. Viņa svētība var atprasīt man vienīgi tos piecsimt ekijus, kas izmaksāti avansā. Bet es savu darbu pabeigšu tad, kad man tas labpatiksies.

— Piesargieties, maestro, — Pompeo sacīja, — ka tikai šis atteikums nenoved jūs cietumā!

— Jūs esat ēzelis, cienītais kungs! — Benvenuto Čel­līni attrauca.

Pompeo aizgāja, vārīdamies aiz dusmām.

Nākamajā dienā pie Benvenuto Čellīni ieradās divi pā­vesta kambarkungi.

— Mūs atsūtīja pie tevis vissvētais tēvs, — viens no viņiem sacīja. — Tev jāatdod mums biķeris, vai arī mēs pavadīsim tevi uz cietumu.

— Mani kungi, — Benvenuto atbildēja, — tādam vīram, kāds esmu es, jo labi piederas tik cienījami sargi, kādi esat jūs. Lai notiek, vediet mani uz cietumu. Taču es brī­dinu jūs: tas itin nemaz nepaātrinās pāvesta biķera pabeig­šanu.

Un Benvenuto aizgāja kopā ar viņiem pie Santandželas cietokšņa kastelāna, kurš uzaicināja viņu pie galda, acīm­redzot pildīdams pāvesta norādījumu. Pie pusdienu galda kastelāns kā varēdams centās pierunāt Benvenuto, lai viņš iepriecinātu pāvestu un aiznestu tam savu mākslas darbu, apgalvodams, ka, tiklīdz viņš būs pakļāvies pāvesta gribai, Klements VII, lai gan ir ātrsirdīgs un stūrgalvīgs, būs gan­darīts, redzēdams zeltkaļa padevību; taču Benvenuto at­bildēja, ka viņš jau sešas reizes esot rādījis svētajam tē­vam iesākto biķeri un pāvests neko citu rio viņa nevarot prasīt; turklāt viņš zinot, ka svētajam tēvam nevarot uzti­cēties, — izmantodams savu stāvokli, pāvests, kas zina, atņems vēl biķeri un atdos to kādam nemākulim, kurš to sabojās. Toties Benvenuto vēlreiz apliecināja, ka esot ar mieru atdot rokasnaudu — piecsimt ekijus.

Pēc tam, lai kā kastelāns centās viņu pierunāt, Benve­nuto vienīgi slavēja viņa pavāru un jūsmoja par viņa vī­niem.

Pēc pusdienām pie Čellīni ieradās visi viņa novadnieki un tuvākie draugi, viņa mācekļi ar Askānio priekšgalā un lūgtin lūdza tēlnieku, lai viņš nepazudinot sevi un nepre­tojoties Klementa VII gribai, taču Benvenuto atbildēja, ka viņš jau sen kārojot pārliecināties, vai tiešām tā esot patiesība, ka zeltkalis varot pārspēt spītībā pāvestu, un tagad, kad radusies šāda lieliska izdevība, par kādu varē­jis tikai sapņot, viņš nu gan to nepalaidīšot garām, jo diez vai otrreiz kas līdzīgs atkārtošoties.

Benvenuto novadnieki aizgāja, raustīdami plecus, draugi nosprieda, ka viņš šķīries no prāta, Askānio izplūda asarās.

Par laimi, Pompeo nebija aizmirsis Čellīni un, kamēr tas viss notika, centās iestāstīt pāvestam:

— Visusvētais tēvs, atļaujiet jūsu kalpam rīkoties. Es aizsūtīšu kādu pateikt šim stūrgalvim: ja viņam tik ļoti gribas, lai atdod piecsimt ekijus; tā kā Benvenuto ir uz­dzīvotājs un izšķērdētājs — tādas naudas viņam nebūs, viņam nāksies vien atdot biķeri.

Klements VII nosprieda, ka Pompeo atradis brīnišķīgu izeju, un atļāva rīkoties, kā viņam labpatikas. Tālab tai pašā vakarā, kad Benvenuto Čellīni bija paredzēts ieslo­dzīt cietuma kamerā, ieradās pāvesta kambarkungs un pa­ziņoja zeltkalim, ka viņa svētība esot ar mieru tūdaļ sa­ņemt savus piecsimt ekijus vai biķeri.

Benvenuto atbildēja, ka atdošot piecsimt ekijus, tiklīdz atgriezīšoties savā darbnīcā.

Četri šveiciešu gvardes sargkareivji un kambarkungs pavadīja Benvenuto uz mājām. Iegājis savā guļamistabā, Benvenuto izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza dzelzs ska­pīti, kas bija iedarināts sienā, iebāza roku lielā zutnī, izvilka piecsimt ekijus un, atdevis naudu kambarkun­gam, izvadīja to laukā pa durvīm kopā ar šveiciešu miesassargiem.

Turklāt jāpiebilst, ka šveicieši pat saņēma par pūlēm četrus ekijus, kas dara godu Benvenuto Čellīni, un aizie­dami skūpstīja viņam rokas, kas dara godu šveiciešiem.

Kambarkungs tūdaļ aizsteidzās pie svētā tēva un atdeva viņam piecsimt ekijus, kas viņa svētību gaužām sarūgti­nāja, un, aizsvilies dusmās, viņš sāka strostēt Pompeo.

— Dodies pats pie dižā tēlnieka uz viņa darbnīcu, lops tāds, — pāvests sacīja, — un tik goddevīgi, cik vien to spēj tava muļķa galva, paziņo viņam: ja vien viņš ir ar mieru darināt man biķeri, es parādīšu viņam vislielāko labvēlību!

— Vissvētais tēvs, — Pompeo iebilda, — vai nebūtu labāk to visu atlikt līdz rītrītam?

— Pat šovakar ir jau par vēlu, stulbeni tāds! Es nevēlos, lai Benvenuto aizietu gulēt ar ļaunumu sirdī pret mani; tū­daļ izpildi manu gribu, un lai, rīt no rīta pamodies, es sa­ņemtu vēsti par viņa piekrišanu!

Pompeo izgāja laukā no Vatikāna pagalam sašļucis un tūdaļ devās uz Benvenuto darbnīcu; tā bija aizslēgta.

Viņš ielūkojās pa atslēgas caurumu, pieplaka pie durvju spraugām un apskatīja visus logus cerībā, ka kaut kur at­spīdēs gaisma, bet, redzēdams, ka visa māja iegrimusi tumsā, sadūšojās un otrreiz pieklauvēja skaļāk nekā pirmo reizi un trešo reizi skaļāk nekā otro reizi.

Tad otrā stāvā atvērās logs, un tajā parādījās Benvenuto vienā kreklā, ar arkebūzu rokā.