Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Un tam, kurš sapņoja, bija par ko sapņot, jo šai vienā dienā viņš bija uzzinājis vairāk nekā trīs iepriekšējās nedēļās.

^ Viņš bija uzzinājis, ka meitene, kuru viņš mīl, dzīvo Mazajā Nelas pilī, ka viņa ir Parīzes prevo mesera Robēra d'Esturvila meita un viņas vārds ir Kolomba. Kā redzam, jauneklis nebija velti zaudējis laiku..

Sapņu pārņemts, viņš nogriezās pa Senmartēna ielu un apstājās pie iespaidīgas celtnes, virs kuras parādes dur­vīm greznojās Ferrāras kardināla skulpturāls ģerbonis. Viņš pieklauvēja trīs reizes.

— Kas tur ir? — tūdaļ atsaucās skanīga, jaunavīga balss.

— Tas esmu es, Katrīna, — atbildēja jaunais cilvēks. — Askānio.

— A, beidzot!

Durvis atvērās, un Askānio iegāja iekšā.

Jaunekli ar skaļu līksmību saņēma glīta, gadus astoņ­padsmit vai divdesmit veca meitene — varbūt mazliet par melnīgsnēju, varbūt mazliet par pasīku, varbūt mazliet par spriganu, toties daiļi veidota. «Te viņš ir — mūsu bēglis! Te viņš ir!» viņa iesaucās un aizdrāzās Askānio pa priekšu, lai pavēstītu par jaunekļa ierašanos; steigā viņa nejauši nodzēsa gaismekli, kuru turēja rokās, un aizmirsa aizslēgt ārdurvis — to izdarīja Askānio, kas nebija tik aušīgs kā sagaidītāja.

Jaunais cilvēks, par spīti tumsai, kurā viņu bija atstājusi Katrīna, drošā solī pārgāja pāri diezgan plašam bruģē­tam pagalmam, kur starp akmens plāksnēm spraucās laukā zāle un visapkārt kā tumša blīva slējās augstas, nemājīgas ēkas. Starp citu, tādai drūmai un mitrai arī pienākas būt kardināla rezidencei, lai gan pats saimnieks šais mūros jau sen vairs nedzīvoja. Askānio pa zaļganiem, apsūno­jušiem pakāpieniem uzskrēja lievenī un iegāja lielā zālē, kas bija vienīgā apgaismotā telpa visā mājā un atgādināja klostera ēdamistabu, kuras parasti ir skumīgas, tumšas un tukšas, taču kopš diviem mēnešiem tā bija pilna spožas gaismas un jautras čalas.

Patiešām jau divus mēnešus šai milzīgajā un aukstajā cellē dzīvoja, strādāja, smējās darbīga un jautra saime; jau divus mēnešus milzīgā istaba izskatījās itin kā mazāka, jo tajā bija novietoti desmit darbgaldi, divas laktas un dziļumā — paštaisīta ēze; pie nomelnējušām sienām karā­jās zīmējumi, modeļi, plaukti ar knaiblēm, āmuriem Un vī­lēm, zobeni ar brīnumainiem gravējumiem rotātiem rok­turiem un filigrāniem asmeņiem, ķiveres, krūšubruņas, vairogi ar zelta kalumiem, kuros attēlotas mīlas ainas no dievu dzīves — itin kā ar nolūku, lai, apbrīnojot ornamen­tus, skatītājs aizmirstu, kādam nolūkam ieroči kalpo; pa plaši atvērtajiem logiem aumaļām plūda iekšā saules gaisma, un gaisu tricināja veiklo un dzīvespriecīgo mā­cekļu dziesmas.

Kardināla ēdamistaba bija pārvērsta par zeltkaļa darb­nīcu.

Taču tovakar, 1540. gada 10. jūlijā, parasti trokšņainā zāle atkal grima svētsvinīgā klusumā, kāds tajā bija valdī­jis veselu gadsimtu. Toties nenokoptais galds, uz' kura bija redzamas bagātīgu vakariņu atliekas un kuru apgais­moja gluži kā no Pompejas izrakumiem atvesta lampa, vienkārša un reizē eleganta, liecināja, ka šā kardināla pils pašreizējiem iemītniekiem nekas nav pretī reizēm pava- ļoties un ka viņi nav raduši gavēt.

Kad Askānio iegāja darbnīcā, tajā atradās četri cilvēki. Tur bija veca kalpone, kas novāca galdu, Katrīna, kura tobrīd iededza lampu, jauns mākslinieks, kas sēdēja kaktā un gaidīja, kad Katrīna noliks gaismekli savā vietā, lai atkal ķertos pie zīmēšanas, un darbnīcas saimnieks, kurš, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja, atspiedies pret ēzi. Un tieši viņu, ienākdams zālē, jauneklis pamanīja vispirms.

Šī neparastā cilvēka seja itin kā izstaroja apbrīnojamu enerģiju un spēku, piesaistīdama pat tādu ļaužu uzmanību, kuri nemaz nevēlējās to ievērot. Tas bija kalsens, spēcīgs, gadus četrdesmit vecs liela auguma vīrietis, taču vienīgi Mikelandželo kalts vai Ribēras ota varētu atveidot viņa smalko, enerģisko profilu, melnīgsnējo, izteiksmīgo seju, visu viņa drosmīgo, karaliski cēlo izskatu. Viņa augsto pieri apēnoja biezas uzacis, kas, šķita, teju, teju sarauk- sies kopā; skaidrās, godīgās, caururbjošās acis brīžiem meta spožus zibšņus; labsirdīgais un vēlīgais, bet vienlai­kus mazliet zobgalīgais smaids gan valdzināja, gan mul­sināja; ar ierastu kustību viņš noglauda melnās ūsas un bārdu; viņa palielā roka ar gariem pirkstiem bija spēcīga, vingra, prasmīga un tai pašā laikā aristokrātiski smalka un glezna; veids, kā viņš skatījās, runāja, pagrieza galvu, apvaldītās, izteiksmīgās kustības, nevērīgā poza, kādā viņš stāvēja, kad ienāca Askānio, vārdu sakot, viss viņa au­gums izstaroja spēku, jo lauva arī atpūtas brīdī ir un pa­liek lauva.

Pārsteidzošs bija kontrasts starp Katrīnu un mācekli, kas zīmēja zāles stūrī. Māceklis bija dFūms, nerunīgs, viņa šauro pieri vagoja grumbas, acis bija pusaizvērtas, lūpas sakniebtas; turpretī Katrīna bija jautra kā putniņš, svaiga kā nule uzplaucis zieds, viņas skaidrās acis raudzījās šķel­mīgi, bet lūpas nepārstāja smaidīt, atklādamas sniegbaltus zobiņus. Māceklis sēdēja, ierāvies savā kaktā, gauss un gurdens, šķita, ka viņš baidās izdarīt kādu lieku kustību; turpretī Katrīna skraidelēja, rosījās, lēkāja, ne brīdi neva­rēja nosēdēt uz vietas, dzīvesprieks viņā kūsāt kūsāja. Šai jaunajai un spriganajai būtnei vajadzēja nemitīgi kustēties.

Meitene bija kā mājas gariņš, kā cīrulītis — tik dzīvī­guma pilna viņa bija, tik skanīga un tīra bija viņas balss, tik līksmi un nebēdnīgi viņa rosījās šai dzīvē, kurā vēl tikai nesen bija ienākusi, ka pilnām attaisnoja iesauku Sko- cone, kuru viņai bija devis darbnīcas saimnieks un kura itāliešu valodā nozīmēja un vēl šodien nozīmē «trakgalvi». Jaukā, piemīlīgā, bērnišķīgi draiskā Skocone bija darbnī­cas dvēsele: kad viņa dziedāja, visi pieklusa, kad viņa smē­jās, visi smējās kopā ar viņu, kad viņa pavēlēja, visi viņai klausīja, nebilzdami ne vārda pretī, par viņas kaprīzēm un untumiem neviens nedusmojās; turklāt viņa bija tik atklāti, tik vientiesīgi laimīga, ka viņas līksmība aizrāva arī pārējos un visi priecājās viņai līdz.

Meitenes dzīves stāsts ir vecs kā pati pasaule, un pie tā mēs. iespējams, vēl atgriezīsimies: Katrīna bija bārenīte, nākusi no vienkāršiem ļaudīm, pieredzējusi daudz ne­dienu; taču dievs viņu pasargājis. Lai arī viņai bija lemts dot prieku visiem, viņa sastapa cilvēku, kuram varēja dot laimi.

Un nu, kad esam iepazīstinājuši jūs ar jaunajiem varo­ņiem, Jurpināsim mūsu stāstu no vietas, kur to pārtraucām.

— A, tas esi tu! Kur tu biji pazudis? — skolotājs jautāja Askānio.

— Kā — kur? Pildīju jūsu uzdevumu, skolotāj.

— Kopš paša rīta?

— Kopš paša rīta.

— Atzīsties — tu blandījies, meklēdams piedzīvojumus?

— Kādus gan piedzīvojumus es varētu meklēt, skolo­tāj, — Askānio nomurmināja.

— Kā lai es to zinu!

— Vai tur kas slikts, ka viņš meklē piedzīvojumus, — Skocone iebilda. — Viņš ir tik jauks zēns, ka piedzīvojumi paši uzmeklēs viņu, pat ja viņš tos nemeklēs.

— Skocone! — skolotājs viņu apsauca, saraukdams uz­acis.

— Nu, nu, neesiet taču nenovīdīgs pret šo nabaga bērnu! — Viņa pieskārās ar roku Askānio zodam, pa­celdama to augšup. — Viņš vairs tā nedarīs! Jēzus Kris­tus, cik jūs esat bāls! Jūs droši vien nemaz neesat ēdis pusdienas, msjē klaidoni?