Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Jaunais cilvēks nepaguva izteikt līdz galam savu sprie­dumu, kas, bez šaubām, būtu nācis par labu viņa izredzē­tajai, kad atkal atskanēja pulksteņa sitieni.

Sardze nomainījās otro reizi.

— Pulkstenis ir seši. Savādi, cik ātri skrien laiks, — jaunais cilvēks prātoja. — Un, ja laiks skrien tik ātri, kad es viņu gaidu, cik gan strauji tam vajadzētu traukties, ja es atrastos viņai blakus! O, ja es atrastos viņai blakus, laika rituma nemaz nebūtu, tā būtu paradīze! Ja es atras­tos viņai blakus, es tikai skatītos un skatītos uz viņu, un tā paietu stundas, dienas, mēneši, visa dzīve. Mans dievs, kas tā būtu par svētlaimi!

Un jauno cilvēku pārņēma ekstāze, jo mākslinieka acu priekšā viņa domu valdniece nostājās gluži kā dzīva.

Sardze nomainījās trešo reizi.

Pulksteņi baznīcu torņos nosita astoņi, un sāka jau satumst, jo, cik zināms, arī pirms trīssimt gadiem, gluži tāpat kā mūsu dienās, jūlijā krēsla iestājās ap astoņiem; tālab pārsteidz nevis šis fakts, bet gan sešpadsmitā gad­simta mīlētāju apbrīnojamā neatlaidība. Tai laikā viss bija spēcīgāks, jauni un stipri cilvēki neapstājās pusceļā nedz mīlestībā, nedz mākslā, nedz karalaukā.

Starp citu, jaunā tēlnieka — tagad mēs zinām, ar ko nodarbojās nepazīstamais jauneklis, — pacietība beigu beigās tika atalgota: kad šaurās cietuma durvis div­desmito reizi atvērās vaļā, pa tām iznāca laukā tā, kuru viņš gaidīja. Matrona joprojām atradās viņai blakus, bet soļus desmit nopakaļ viņas pavadīja divi apbruņoti sarg­kareivji.

Un atkal viņas devās pa to pašu ceļu, pa kuru bija gāju­šas pirms trim stundām, — pāri Šanžas tiltam, pa Barijē ielu, pāri Senmišela tiltam un pa krastmalu; soļus trīssimt no Augustīniešu baznīcas viņas apstājās kādā šķērsielā pie masīviem vārtiem, kuriem līdzās mūrī atradās durvis. Dueņja pieklauvēja, un vārtsargs tūlīt atvēra durvis. Abi sargkareivji, godbijīgi paklanījušies, devās atpakaļ uz Šatlē cietoksni, bet jaunais tēlnieks atkal sastinga aizvērto vārtu priekšā.

Droši vien viņš tā būtu nostāvējis tur līdz pat rītam, jo sāka jau ceturto reizi celt gaisa pilis, taču liktenim lab­patika, ka jauneklim gandrīz uzskrēja virsū kāds ierei­bis garāmgājējs.

— Hei, draudziņ! — garāmgājējs nekautrīgi iesaucās.

— Atļaujiet vaicāt, kas jūs īsti esat — cilvēks vai stabs? Ja esat stabs, tad stāviet savā vietā un es apiešu jums apkārt; bet, ja esat cilvēks, paejiet sāņus un dodiet man ceļu!

— Piedodiet, — jaunais cilvēks pārsteigts atbildēja.

— Es esmu svešzemnieks vecajā, labajā Parīzē un…

— O, tad ir pavisam cita darīšana! Franči ir viesmīlīgi, tāpēc nevis jums, bet man jālūdz jums piedošana. Tātad jūs esat svešzemnieks! Lieliski! Un, tā kā esat pateicis, kas jūs esat, mans pienākums ir pateikt jums, kas esmu es. Es esmu students, un mani sauc …

— Atvainojiet, — jaunais tēlnieks viņu pārtrauca, — iekāms uzzinu, kas esat jūs, man gribētos zināt, kur es atrodos.

— Pie Nelas vārtiem, mīļo draudziņ, un tā ir Nelas pils, — students sacīja, norādīdams uz masīvajiem vār­tiem, no kuriem svešzemnieks nenolaida acu.

— Ļoti labi! Bet kā no šejienes aizkļūt līdz Senmartēna ielai, kur es dzīvoju? — jaunais mīlētājs apvaicājās tāpat vien pieklājības pēc, cerēdams tikt vaļā no sava sarunu biedra.

— Kā jūs teicāt — jums jātiek līdz Senmartēna ielai? Nāciet man līdzi, es jūs pavadīšu, tas ir man tieši pa ce­ļam, uz Senmišela tilta es jums parādīšu, kur jāiet tālāk. Es jau jums teicu, ka esmu students, ka atgriežos no Prē- oklēras un mani sauc …

— Vai jūs gadījumā nezināt, kam pieder Nelas pils? — jaunais cilvēks pavaicāja.

— Ha! Kā lai es nezinātu to, kas attiecas uz manu uni­versitāti! Nelas pils, jaunais cilvēk, pieder viņa majestā­tei karalim, bet tagad nonākusi Parīzes prevo [1] Robēra d'Esturvila rokās.

— Tātad šeit dzīvo Parīzes prevo?! — svešzemnieks iesaucās.

— Mīļo draudziņ, es jums neteicu, ka Parīzes prevo dzīvo šai pilī, — students iebilda. — Parīzes prevo dzīvo Šatlē cietoksnī.

— Redz, kā, Šatlē cietoksnī! Kāpēc tad viņš dzīvo Šatlē cietoksnī, ja karalis uzdāvinājis viņam Nelas pili?

— Tas ir garš stāsts. Redziet, karalis kādreiz bija atvē­lējis Nelas pili mūsu baijī [2] , īstam godavīram, kurš aizstā­vēja universitātes tiesības un tēvišķi vadīja studentu tiesas prāvas. Lielisks amats! Par nelaimi, mūsu jaukais baijī bija tik taisnīgs, tik taisnīgs… ka pagājuši jau divi gadi, kopš viņš atcelts no amata aiz tā iemesla, ka tiesu sēdēs snauda, itin kā snaušana nebūtu visu tiesnešu dabiskākais stāvoklis. Vārdu sakot, viņa amats ir likvidēts, un aizbild­niecība pār universitāti uzticēta Parīzes prevo. Neko teikt, īstais aizbildnis! It kā mēs paši nemācētu sevi aizstāvēt. Un tad tā sauktais prevo — vai tu vēl klausies, drau­dziņ? — tā sauktais prevo, būdams pamatīgs ierāvējs, no­sprieda: ja reiz viņš pārņēmis baijī pienākumus, tad viņam jāpārņem arī tā īpašumi, — un viņš, izmantodams herco­gienes d'Etampas labvēlību, klusītēm pievāca Lielo un Mazo Nelas pili.

— Tomēr, spriežot pēc tā, ko jūs teicāt, viņš nedzīvo šai pilī.

— Šim skopulim tas nenāk ne prātā! Taču esmu dzirdējis, ka tur apmetusies šā vecā Kasandra [3] meita vai krustmeita, daiļa būtne, vārdā Kolomba vai Kolombīne, īsti neatceros, un viņš tur to ieslodzītu Mazajā Nelas pilī.

— Patiešām? — iesaucās tēlnieks, tikko elpodams aiz satraukuma, jo pirmo reizi dzirdēja savas mīļotās vārdu. — Kā tad tā! Manuprāt, tā ir kliedzoša vardarbība. Iespros­tot meiteni tādā milzīgā pilī vienu pašu ar dueņju!

— Vai tu no mēness, vai, esi nokritis, svešzemniek? Vai tiešām tev nav zināms, ka vardarbība un netaisnība ir gluži dabiskas parādības, ka mēs, nabaga klerki, sešatā dzīvojam mazā skabūzī, kamēr lielkungam stāv tukša tāda milzu pils ar dārziem, pagalmiem, bumbotavu!

— Tātad pilī ir laukums bumbas spēlei?

— Pie tam lielisks, mīļo draudziņ, lielisks!

— Un Nelas pils ir karaļa Fransuā Pirmā īpašums?

— Protams. Bet ko tu ieteiktu karalim Fransuā Pirmajam darīt ar savu īpašumu?

— Atdot to citiem, ja reiz prevo tur nedzīvo.

— Tad prasi, lai viņš atdod pili tev.

— Un kāpēc gan ne? Vai jums patīk bumbas spēle?

— Ārkārtīgi.

— Tādā gadījumā ielūdzu jūs nākamsvētdien uz vienu partiju.

— Kur?

— Nelas pilī.

— Lai notiek, jūsu augstība karaļa piļu pārvaldnieki Pa­klau, tev tomēr vajadzētu zināt, kā mani sauc …

Taču svešzemnieks jau bija uzzinājis visu, ko vēlējās zināt, un pārējais viņu tik maz interesēja, ka viņš nedzir­dēja ne vārda no visa tā, ko sīki jo sīki klāstīja jaunais paziņa: ka viņu saucot par 2aku Obrī, ka viņš esot students un rakstvedis universitātē un patlaban atgriežoties no Prē- oklēras, kur viņam bijusi norunāta tikšanās ar drēbnieka sievu, kas, acīmredzot greizsirdīgā dzīvesbiedra aizturēta, nebija atnākusi; sarūgtināts par to, ka nav sastapies ar savu Simonu, viņš dzēris vīnu Siresnas krodziņā, līdz beidzot sa­dūšojies un gājis pie nelietīgā drēbju tirgoņa, kas ar kājas spērienu pa attiecīgo vietu bija iztriecis viņu laukā, lai gan šāda rīcība runāja pretī visiem pieklājības likumiem.

Kad abi jaunie cilvēki beidzot bija nonākuši Arpas ielā, Žaks Obrī parādīja ceļu tēlniekam, kurš gan to zināja la­bāk nekā viņa jaunais draugs; pēc tam viņi norunāja sa­tikties nākamajā svētdienā ap pusdienlaiku pie Nelas pils vārtiem, un tad abi izšķīrās — viens aizgāja, jautri dun­godams, otrs sapņodams.