Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Pompeo, apstājies pie aptiekas durvīm uz Čiavikas ielas stūra, stāstīja cienījamajam aptiekāram, cik drosmīgi viņš metis izaicinājumu Benvenuto Čellīni, kad pēkšņi ierau­dzīja, ka pats Benvenuto parādās uz ielas stūra, ka acis viņam kvēlo un pieri klāj sviedri.

Pamanījis savu ienaidnieku, Benvenuto iekliedzās aiz prieka, bet Pompeo aprāvās teikuma vidū.

Bija skaidrs, ka tūdaļ notiks kaut kas briesmīgs.

Algādži sastājās apkārt Pompeo un izvilka zobenus no makstīm.

Uzbrukt vienam pašam trīspadsmit cilvēkiem bija ne­prāts, taču, kā mēs jau sacījām, Benvenuto patiešām pie­mita lauvas drosme un savus ienaidniekus viņš neskai­tīja. Pret viņu bija pavērsti trīspadsmit kaili zobeni, bet viņš izrāva no maksts nelielu, asu dunci, ko vienmēr nē­sāja pie jostas, iemetās pašā pūļa vidū, ar vienu roku pakampa divus trīs zobenus, ar otru nogāza zemē pāris algādžu, turklāt tik veikli, ka tajā pašā mirklī sasniedza Pompeo un satvēra viņu aiz apkakles; taču algādži tūdaļ cieši ielenca Benvenuto.

Un tad viss sajuka tuvcīņas murskulī: atskanēja sau­cieni, gaisā zibēja zobenu asmeņi. Kādu brīdi pa zemi vē­lās dzīvs, bezveidīgs kamols, tad pēkšņi kāds cilvēks ar uzvaras saucienu pielēca kājās un ar varenu rāvienu, jo viņš atradās pašā pūļa vidū, izrāvās laukā, viscaur no­plūdīs asinīm, triumfējoši vicinādams asiņainu dunci: tas bija Benvenuto Čellīni.

Bet cits cilvēks pirmsnāves krampjos valstījās uz bruģa. Viņam bija divas dunča rētas — viena aiz auss, otra aiz atslēgas kaula pie paša kakla. Pēc dažām sekundēm viņš nomira: tas bija Pompeo.

Jebkurš cits Benvenuto vietā, nonāvējis cilvēku, mek­lētu glābiņu bēgot, taču Benvenuto, pārtvēris dunci krei­sajā rokā, ar labo izrāva zobenu un sagatavojās atvairīt divpadsmit algādžu uzbrukumu.

Bet algādži pat nedomāja uzbrukt Benvenuto, jo tas, kas viņiem maksāja, bija beigts un tātad vairs nevaFēja

26 i neko maksat. Pametuši Pompeo līķi, viņi joza prom kā izbiedētu zaķu bars.

Šai brīdī parādījās Askānio un, pieskrējis pie skolo­tāja, apkampa viņu; jauneklis nebija noticējis etrusku vāzei un nācis atpakaļ, taču, lai kā viņš steidzās, dažas sekundes tomēr nokavēja.

Benvenuto devās mājās kopā ar Askānio, būdams ne­daudz satraukts: viņš bija norūpējies nevis par brūcēm, jo visas trīs bija pārāk niecīgas, lai tām pievērstu uzma­nību, bet gan par to, kas bija noticis. Pirms pusgada viņš bija aizraidījis uz viņpasauli Gaskonti, sava brāļa slep­kavu, taču no soda viņu paglāba pāvesta Klementa VII labvēlīgā attieksme, turklāt slepkavas nāve bija tāda kā taisnīga atriebība; turpretī šoreiz, kad Benvenuto aizstāvis miris, stāvoklis bija krietni sarežģītāks.

Par sirdsapziņas ēdām, protams, nebija ne runas.

Lai lasītājam nerodas nepareizs priekšstats par mūsu godājamo zeltkali, kas nogalinājis, cilvēku vai, pareizāk sakot, divus cilvēkus, bet varbūt arī trīs cilvēkus, ja cītī­gāk pārlūkotu visu viņa dzīvi, un tagad tik ļoti baidās no sardzes, bet itin nemaz viņu nebiedē dieva dusmas.

Tas tāpēc, ka tā kunga 1540. gadā šis vīrs savam laikam bija gluži parasts cilvēks, tāds pats kā visi citi, kā teiktu vācieši. Kas tur ko brīnīties? Tai laikā cilvēki nebaidījās no nāves un arī paši aukstasinīgi nogalināja; ja mēs vēl tagad esam drosmīgi, tad viņi bija drosmīgi līdz pārgal­vībai; ja mēs esam nobrieduši cilvēki, tad viņi bija pašā dzīves zaļoksnī. Tai laikā cilvēki bija tik dāsni, ka brīnum- viegli un bezrūpīgi zaudēja, dāvāja, pārdeva un atņēma dzīvības.

Kādam rakstniekam ilgi cēla neslavu, viņa vārds bija sinonīms vardarbībai un nežēlībai, vārdu sakot, viņam piedēvēja visu zemisko, un tikai deviņpadsmitajā gad­simtā — šai visobjektīvākajā gadsimtā no visiem gad­simtiem cilvēces vēsturē šo rakstnieku, lielo patriotu un drosmīgo cilvēku beidzot attaisnoja. Patiešām Nikolo

Reiz Čezēnas pilsētas laukumā atrada līķi, kas bija sa­cirsts četrās daļās. Tas bija Ramīro d'Orko līķis. Tā kā Ramīro d'Orko bija persona, kas ieņēma redzamu stāvokli Itālijā, Florences republika vēlējās zināt, kāds bijis viņa nāves iemesls. Astoņi sinjorijas locekļi uzrakstīja vēstuli savam vēstniekam Makjavelli, lūgdami apmierināt viņu ziņkāri.

Un Makjavelli aprobežojās ar šādu atbildi:

«Augsti godājamie sinjori!

Neko vairāk nevaru jums ziņot par Ramīro d'Orko nāvi kā vienīgi to, ka Cēzars Bordža ir valdnieks, kas soda un atalgo cilvēkus pēc viņu nopelniem.

Makjavelli.»

Benvenuto Čellīni praktiski iemiesoja Florences republi­kas slavenā sekretāra teoriju. Ģeniālais mākslinieks Ben­venuto un valdnieks Cēzars Bordža iedomājās, ka ar spē­cīgākā tiesībām viņi stāv pāri likumiem. Atšķirību starp taisnīgumu un netaisnīgumu viņu abu uztverē noteica tikai viens apsvērums: vai tas ir iespējams vai nav iespē­jams, — pienākuma un tiesību jēdzieni viņiem neeksistēja.

Cilvēks traucēja — cilvēku novāca pie malas.

Mūsu dienās civilizācija parāda viņam godu, sapraz­dama viņu.

Un ģenialitāte izpaudās kā iedzimta īpašība, kā neap­strīdams pārākums, kā dievišķas tiesības; daiļrade seš­padsmitajā gadsimtā bija dabiska kā pati dzīve.

Tālab mums nav jābrīnās, par tā laika cilvēkiem, kas paši ne par ko nebrīnījās, un, lai izskaidrotu slepkavības, kuras viņi pastrādāja, viņu dīvainības, viņu izdarības, iz­mantosim izteicienu, kas mūsu zemē un it īpaši mūsu laikā visu izskaidro un attaisno:

«Tā pieņemts.»

Tātad Benvenuto darīja vienkārši to, kas bija pieņemts: Pompeo traucēja Benvenuto Čellīni, un Benvenuto Čellīni novāca pie malas Pompeo.

Tomēr policija reizēm izmeklēja šādas slepkavības, tā vairījās aizsargāt cilvēku, kamēr tas bija dzīvs, toties rei­zēm alka sodīt viņa nāves vaininieku.

Šādu centību policija izrādīja arī šoreiz attiecībā uz Benvenuto Čellīni. Atgriezies mājās, viņš teju, teju pa­guva sadedzināt dažus dokumentus un ielikt kabatā dažus ekijus, kad ieradās pāvesta sardzes vīri, arestēja viņu un aizveda uz Santandželas cietoksni, kas tēlniekam kā nekā bija zināms mierinājums, jo viņš atcerējās, ka Santandže­las cietoksnī iesloga vienīgi muižniekus.

Ne mazāku mierinājumu un uzmundrinājumu deva vēl kāda cita doma, kas Benvenuto Čellīni ienāca prātā, kad viņš kāpa pāri Santandželas cietokšņa slieksnim, — tā bija apziņa, ka cilvēks, kas apveltīts ar tādu izdomas spēju, ar kādu bija apveltīts viņš, tā vai citādi drīz izkļūs no še­jienes laukā.

Tālab, iegājis cietoksnī un ieraudzījis kastelānu, kurš sēdēja pie galda, kas bija pārklāts ar zaļu galdautu, un kārtoja veselu kaudzi papīru, Benvenuto sacīja:

— Kastelāna kungs, trīskāršojiet bultu, režģu un sargu skaitu; ieslogiet mani visaugstākajā tornī vai visdziļākajā pazemē un nenovērsiet no manis ne dienu, ne nakti savu visuredzošo aci; taču brīdinu jūs, es tik un tā aizbēgšu.

Kastelāns pacēla acis uz ieslodzīto, kas runāja ar tik pārsteidzošu pašpaļāvību, un pazina Benvenuto Čellīni, kuru pirms trim mēnešiem viņam bija gods cienāt pie sava galda.

Lai gan viņi bija pazīstami vai arī, iespējams, tieši tā­dēļ — Benvenuto Čellīni vārdi cienījamo kasteiānu paga­lam samulsināja: šim florencietim, meseram Džordžo, ka­valierim no Ugolīni dzimtas, brīnišķīgam cilvēkam, nebija gluži viss kārtībā ar galvu. Taču kastelāns tūdaļ pārvarēja mulsumu un aizveda Benvenuto uz kameru cietokšņa tornī. Kamera atradās pašā augšā zem torņa lēzenā jumta; pa jumtu soļoja sargkareivis, otrs stāvēja apakšā pie mūra.