Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Kastelāns pievērsa ieslodzītā uzmanību šiem sīkumiem un, nolēmis, ka viņš tos pienācīgi novērtējis, piebilda:

— Dārgais Benvenuto, var atbultēt un uzlauzt durvis, izdarīt pārākumu visdziļākajā pazemē, izsist caurumu mūrī, uzpirkt sargus, iemidzināt uzraugus, bet tik un tā no šāda augstuma bez spārniem nav iespējams nolaisties lejā.

— Bet es tomēr nolaidīšos! — Benvenuto atbildēja.

Kastelāns cieši pavērās viņā un nodomāja, ka gūsteknis

sajucis prātā.

— Tātad jūs lidosiet?

— Varu arī lidot! Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka cilvēks var lidot, tikai nekad nav bijis laika izmēģināt. Bet šeit, velns parāvis, laika man būs, cik uziet. Es gribu pats pārliecināties. Dedala lidojums ir patiess notikums, nevis izdoma.

— Piesargies no saules, dārgais Benvenuto! — kastelāns smiedamies atbildēja. — Piesargies no saules!

— Bet es lidošu naktī, — Benvenuto atteica.

Kastelāns nebija gaidījis šādu atbildi; nezinādams, ko

sacīt, viņš aizgāja, tikko valdīdams dusmas.

Patiešām — Benvenuto vajadzēja bēgt, lai tur vai kas. Citos laikos, paldies dievam, viņam nebūtu ko uztraukties par cilvēka nogalināšanu, lai dabūtu grēku atlaidi, Marijas debessbraukšanas dienā viņš piedalītos procesijā, ģērbies debeszilā taftas kamzolī un apmetnī. Taču jaunais pāvests Pāvils III bija velnišķīgi atriebīgs. Kad viņš vēl bija kar­dināls Farnezīnā, Benvenuto saķildojās ar viņu sudraba vāzes dēļ, kuru zeltkalis atteicās atdot viņam bez maksas un viņa eminence gandrīz vai atņēma ar varu, tā ka Ben­venuto bija spiests mazliet parupji apieties ar viņa eminen­ces kalpiem; bez tam svētais tēvs jutās aizskarts par to, ka karalis Fransuā Pirmais ar sava vēstnieka monsenjora de Monlika starpniecību bija lūdzis viņam Benvenuto. Uzzi­nājis, ka Benvenuto ir apcietināts, monsenjors de Monliks, gribēdams izdarīt nabaga gūsteknim pakalpojumu, lūdza pāvestu vēl neatlaidīgāk; taču viņš nebija ņēmis vērā svētā tēva raksturu — jaunais pāvests bija vēl stūrgalvī­gāks nekā viņa priekšgājējs Klements VII. Un Pāvils III nozvērējās, ka Benvenuto dārgi samaksās par savu nodarī­jumu, un, ja Benvenuto arī nedraudēja nāves sods, jo tais laikos pāvestam vajadzēja visu labi apsvērt, iekāms no­sūtīt uz karātavām tik slavenu mākslinieku, tad draudēja citas briesmas — viņu varēja cietumā pilnīgi aizmirst. Tā­lab Benvenuto nedrīkstēja nedomāt pats par sevi, un viņš nolēma bēgt pirms izmeklēšanas un tiesas, kura, starp citu, varēja arī nemaz nenotikt, jo pāvests, saērcināts par karaļa Fransuā Pirmā iejaukšanos, ne dzirdēt negribēja par Benvenuto Čellīni. Ieslodzītais to visu uzzināja no Askānio, kas vadīja darbnīcu un pēc daudziem neatlaidī­giem lūgumiem bija saņēmis atļauju apmeklēt savu skolo­tāju; protams, šais tikšanās reizēs viņus šķīra divi režģi un turpat stāvēja arī uzraugi, vērīgi sekodami, lai mā­ceklis nenodotu savam skolotājam vīli, virvi vai dunci.

Tātad pēc tam, kad kastelāns bija aizslēdzis kameras durvis, Benvenuto, palicis viens, sāka visu rūpīgi apskatīt.

Un lūk, ko viņš ieraudzīja sava jaunā mājokļa četrās sienās: gultu, pavardu, kurā varēja kurināt uguni, un galdu ar diviem krēsliem. Pēc divām dienām Benvenuto dabūja mālus un tēlnieka irbuli. Sākumā kastelāns atteica ieslodzītajam prieku nodarboties ar veidošanu, taču pēc tam pārdomāja, nospriedis, ka šādā veidā, iespējams, izdo­sies novērst tēlnieka uzmanību no uzmācīgās bēgšanas ide­jas, kas acīmredzot bija viņu pārņēmusi; tai pašā dienā Benvenuto sāka veidot milzīgu" Venēras statuju.

Tie bija tikai pirmie soļi, taču ar izdomu, pacietību un darbu varēja daudz ko sasniegt.

Reiz decembrī gadījās ļoti auksta diena, un Benvenuto Čellīni kamerā iekūra uguni. Kalpotājs apmainīja palagus un izgāja laukā, aizmirsdams tos uz krēsla; viņš nebija vēl ne durvis aizslēdzis, kad Benvenuto pietrūkās kājās, ar vienu lēcienu bija pie guļamvietas, izvilka no gultas maisa divas milzīgas saujas kukurūzas Tapu, ar kurām Itālijā piebāž matračus, iestūķēja lapu vieta abus palagus, tad piegāja pie statujas, paņēma irbuli un atkal stājās pie darba. Tai pašā mirklī kalpotājs atgriezās pēc palagiem, aplaida visapkārt skatienu, pavaicāja Benvenuto, vai viņš nav tos redzējis, bet tēlnieks nevērīgi atbildēja, itin kā būtu iegrimis darbā, ka droši vien palagus paņēmis kāds cits kalpotājs vai arī viņš pats tos nejauši aiznesis. Kalpo­tājam nekādas aizdomas neradās, jo viņš, šķiet, bija atgrie­zies tai pašā mirklī, bet Benvenuto lieliski nospēlēja savu lomu, un, tā kā palagi neatradās, kalpotājs uzskatīja par labāku noklusēt šo gadījumu aiz bailēm, ka viņam var likt samaksāt palagu vērtību vai arī padzīt viņu no darba.

Kādas dvēseles mokas, kādas stindzinošas bailes gan jāizcieš cilvēkam, kad tiek izšķirts viņa liktenis! Visparas­tākie atgadījumi tūdaļ kļūst par veseliem notikumiem, liek priecāties vai krist izmisumā. Tiklīdz kalpotājs bija izgā­jis laukā, Benvenuto nometās uz ceļiem un kvēli pateicās dievam par palīdzību, kas bija nākusi no debesīm.

Tagad viņš varēja mierīgi atstāt palagus gultasmaisā, gulta bija uzklāta, un cietuma kalpotājs pie tās vairs ne­ies līdz rītam.

Kad satumsa, Benvenuto saplēsa palagus — kas laimīgā kārtā bija jauni un diezgan rupja auduma — trīs četru collu platās sloksnēs un savija no tām stipras virves, cik labi vien varēdams; pēc tam viņš pāršķēla māla statujas vēderu, izdoba to un paslēpa tajā savu dārgumu. Griezuma vietā viņš uzlika māla piku un izlīdzināja to ar īkšķi un irbuli tik rūpīgi, ka pat vissmalkākais pazinējs nebūtu pa­manījis, ka nabaga Venērai izdarīts ķeizargrieziens.

Nākamajā dienā, kā vienmēr, kamerā negaidīti ienāca kastelāns, taču ieslodzītais, kā vienmēr, mierīgi strādāja. Katru rītu nelaimīgais cilvēks, kuram Benvenuto bija pie­draudējis ar bēgšanu naktī, drebēja aiz bailēm, ka ka­mera var izrādīties tukša. Un viņam par atzinību jāteic, ka katru rītu viņš neslēpa prieku, redzēdams Benvenuto Čellīni.

— Man jāatzīstas, ka jūs man esat laupījis mieru, Ben­venuto, — sacīja nabaga kastelāns. — Un tomēr es sāku domāt, ka jūs velti būsiet draudējis man ar bēgšanu.

— Es nedraudēju un arī nedraudu, Džordžo kungs, — Benvenuto atbildēja. — Es brīdinu.

— Vai jūs vēl aizvien cerat aizlidot?

— Par laimi, tās nav tukšas cerības, bet nudien droša pārliecība!

— Sasodīts! Kā jūs domājat to izdarīt! — iesaucās na­baga kastelāns, kuru šķietamā vai arī patiesā Benvenuto pārliecība darīja vai traku.

— Tas ir mans noslēpums, kastelāna kungs. Es jūs to­mēr brīdinu — spārni man aug.

Kastelāns nevilšus paskatījās uz sava gūstekņa pleciem.

— Tā tas ir, kastelāna kungs, .— Benvenuto turpināja, joprojām veidodams savu statuju, kā redzams, iecerējis radīt sāncensi Kalepita Venērai. — Mēs abi esam metuši viens otram izaicinājumu. Jūsu rīcībā ir augsti torņi, stip­ras durvis, droši aizšaujamie, acīgi uzraugi. Manā rīcībā — galva un šīs te rokas, un es jūs brīdinu: jūs cietīsiet sakāvi, varat būt drošs. Taču jūs esat izmanīgs vīrs, jūs esat pare­dzējis visu, lai nekas tāds nenotiktu, tālab, kad būšu prom, lai jūms sniedz mierinājumu apziņa, ka jūs itin nemaz neesat vainīgs, meser Džordžo, ka jums nav ko sev pār­mest, ka esat darījis visu, meser Džordžo, lai mani šeit sa­pūdētu… Staip citu, kādas ir jūsu domas par manu sta­tuju? Es zinu, ka jūs esat mākslas cienītājs.