Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Ieslodzītā pašpārliecība kaitināja nabaga kastelānu. Doma par Benvenuto bēgšanu viņu nemitīgi vajāja, pār­ņemdama visus viņa prātus; viņš kļuva grūtsirdīgs, zau­dēja ēstgribu un lāgu lāgiem nodrebinājās, kā nodreb cil­vēks, kad viņu pēkšņi uzmodina no miega. Kādu nakti Benvenuto izdzirda troksni uz kameras plakanā jumta, pēc tam troksnis atskanēja gaitenī un pamazām tuvojās, līdz apklusa pie pašas kameras; durvis pēkšņi atvērās, un ieslodzītais ieraudzīja Džordžo kungu rītasvārkos un naktsmicē, bet aiz viņa — četrus uzraugus un astoņus sar­dzes vīrus. Kastelāns ar pārvērstu seju pieskrēja pie Ben­venuto gultas. Benvenuto pieslējās sēdus uz gultasmaisa un sāka smieties viņam tieši sejā. Nepievērsdams uzma­nību viņa smiekliem, kastelāns atviegloti nopūtās, kā no­pūšas peldētājs, kas izniris no dzelmes.

— Lai slavēts dievs! — viņš iesaucās. — Mans mocītājs vēl šeit! Nudien taisnība tiem, kas apgalvo, ka sapņi blē­ņas vien ir.

— Kas tad noticis? — Benvenuto Čellīni noprasīja. — Kādam laimīgam gadījumam jāpateicas, ka redzu jūs savā kamerā tik vēlā nakts stundā, cienījamais Džordžo kungs?

— Jēzus Kristus! Viss kārtībā, arī šoreiz esmu ticis cauri ar bailēm vien. Vai zināt, es sapņoju, ka jums

izauguši šie nolādētie spārni, turklāt milzum lieli, un jūs vienā mierā lidojat pār Santandželas cietoksni un sakāt man: «Ardievu, mīļais kastelān, ardievu! Es negribēju aiz­lidot, pirms neesmu no jums atvadījies, bet tagad es lai­žos prom. Cik gan esmu priecīgs, ka vairs nekad jūs neredzēšu!»

— Vai tiešām es būtu tā sacījis, Džordžo kungs?

— Tie ir jūsu vārdi… Ai, Benvenuto, jūs esat atsūtīts šurp man par nelaimi!

— O, jūs uzskatāt, ka esmu tik slikti audzināts? Labi, ka tas ir tikai sapnis, pretējā gadījumā es jums to nepie­dotu.

— Par laimi, nekas tamlīdzīgs nav noticis. Es turu jūs šeit aiz atslēgas, dārgais draugs, un, lai gan man jāat­zīstas, ka jūsu sabiedrība mani ne visai sajūsmina, es tomēr ceru paturēt jūs šeit vēl ilgi.

— Diez vai jums tas izdosies! — Benvenuto atteica ar pašpārliecības pilnu smīnu, kas cietokšņa priekšniekam laupīja savaldīšanos.

Kastelāns izgāja laukā no kameras, sūtīdams Benvenuto pie visiem velniem, un nākamajā rītā viņš lika cietum­sargiem pēc katrām divām stundām dienu un nakti pār­baudīt kameru. Tā tas turpinājās veselu mēnesi, līdz mē­neša beigās izrādījās, ka nav nekāda iemesla uzskatīt, ka Benvenuto gatavotos bēgt, un viņu vairs tik stingri neuz- raudzīja.

Taču tieši šo mēnesi Benvenuto pavadīja, strādādams gandrīz vai pāri cilvēka spēkiem.

Kā jau mēs teicām, Benvenuto bija sācis rūpīgi pētīt kameru kopš brīža, kad viņš tajā iegāja, un kopš tā laika visi viņa prāti bija pievērsti tam, kādā veidā aizbēgt no cietuma. Vienīgais logs bija aizrestots, un dzelzs stieņi bija tik stingri iemūrēti, ka nebija pat ko domāt izcelt tos ar roku vai izkustināt ar tēlnieka irbuli — vienīgo dzelzs priekšmetu, kas bija viņa rīcībā. Dūmvads kameras gries­tos bija tik šaurs, ka gūsteknim, tāpat kā fejai Melizīnai, būtu bijis jāpārvēršas par čūsku, lai izsprauktos tam cauri. Atlika vēl durvis.

Jā, durvis! Palūkosimies, kā tās bija darinātas.

Divas collas biezās ozolkoka durvis bija aizslēgtas ar divām atslēgām, aizbultētas ar četrām šautrām un no iekš­puses apšūtas ar skārda plāksnēm, kas bija cieši pienaglo­tas augšpusē un apakšpusē.

I iii tieši pa šim durvīm jāizkļūst brīvībā. Ui'iivcimto bija pamanījis, ka dažus soļus no tām gai­leni atrodas kāpnes, pa kurām kāpa sargkareivji, kad uz |iiiiiI,i mainījās sardze. Pēc katrām divām stundām Benve­nuto dzirdēja soļu troksni, kad viens sargkareivis kāpa niiVjAa un otrs pēc brītiņa kāpa lejā, tad atkal tieši divas Manilas valdīja dziļš klusums.

l ivajadzēja tikai nokļūt viņpus ozolkoka durvīm, kas b.ļd divas collas biezas, aizslēgtas ar divām atslēgām, Aizbultētas ar četrām šautrām un turklāt, kā jau mēs tei- < .un, apšūtas no iekšpuses ar skārda plāksnēm, kuras bija pienaglotas augšpusē un apakšpusē.

Tas tad arī bija tas darbs, kuram Benvenuto ziedojās visu šo mēnesi.

Ai telnieka irbuli viņš izvilka citu pēc citas visas naglas, alst adāms uz pašām beigām tikai četras apakšējās un čet­ras augšējās; pēc tam, lai neviens neko nepamanītu, viņš apmainīja izvilktās naglas pret māla naglām, kuru galvi- i,ias noklāja ar dzelzs sakasām, tā ka pat vispieredzējušākā a< s neatšķirtu īstās naglas no neīstajām. Durvju augšpusē un apakšpusē bija sešdesmit naglu, ar katru naglu vaja­dzēja noņemties stundu vai pat divas; nav grūti iedomā­tu s, kāda pacietība bija vajadzīga, lai gūsteknis īstenotu savu nodomu.

Veļu vakaros, kad visi devās pie miera un bija dzirdami tikai sarga soļi virs galvas, ieslodzītais kurināja pavardā uguni un bēra kvēlošas ogles pie skārda plāksnēm durvju apakšpusē. Dzelzs plāksnes nokaita sarkanas, pamazām p.ii ver/damas koku oglē, lai gan no ārpuses nebija re- <1/ iin'i, ka durvis ir pārogļojušās.

Ka |.ui mēs teicām, Benvenuto nodevās šim darbam veselu mēnesi, toties mēneša beigās viņš bija ticis ar visu il.i un gaidīja vienīgi bēgšanai piemērotu nakti. Taču gaidīt nācās vairākas dienas, jo tieši tai laikā, kad darbs laja pabeigts, iestājās pilnmēness naktis.

Izvilcis visas naglas, Benvenuto joprojām turpināja kar­sēt durvju dzelzs plāksnes un kaitināt kastelānu. Kādu dienu kastelāns ienāca viņa kamerā, norūpējies vairāk neka parasti.

Mans dārgais gūstekni, — sacīja krietnais cietuma I'i i' !. .nieks, kas joprojām atradās uzmācīgās idejas varā.

V«ii ļus aizvien vēl cerat aizlidot? Esiet tik laipns, sa­kiet alklāti.

— Kā vēl nekad, man dārgais saimniek, — Benvenuto atbildēja.

— Paklausieties, — kastelāns turpināja, — jūs varat melst visu, kas vien jums ienāk prātā, bet, atklāti sakot, tas taču nav iespējams.

— Tas nav iespējams jums, Džordžo kungs, jums tas nav iespējams! — tēlnieks uzsvēra. — Jūs taču lieliski zināt, ka man šāds vārds neeksistē. Es esmu radis darīt to, kas vienkāršam mirstīgajam nav iespējams, un, vai zināt, mans dārgais saimniek, vienmēr ar panākumiem. Vai sava prieka pēc es neesmu mērojies spēkiem ar dabu, rādīdams no zelta, smaragda un dimantiem pasaulē skaistākos zie­dus, kas klāti ar rasas pērlēm? Vai jūs domājat, ka tas, kas darina ziedus, nevar pagatavot arī spārnus?

— Žēlīgais dievs, — kastelāns ievaidējās, — jūsu ner dzirdētās pašpārliecības dēļ es zaudēšu galvu! Spārniem taču jānotur jūs gaisā, lai gan, manuprāt, tas nav iespē­jams. Kāda būs jūsu spārnu forma?

— Par to es esmu daudz domājis, jo, kā jūs pats sapro­tat, no spārnu formas atkarīga mana veiksme.

— Un ko jūs izdomājāt?

— Tad klausieties. Ja mēs pavērojam dzīvās radības, kurām dievs dāvājis spējas lidot, tad, manuprāt, pagata­vot derīgus spārnus var vienīgi, ņemot par paraugu sik­spārni.

— Apžēlojieties, Benvenuto! — kastelāns iebilda. — Pieņemsim, ka iespēja atrasta un jūs esat spārnus paga­tavojis. Vai tiešām jums pietiktu drosmes tos likt lietā?

— Pagādājiet man visu, kas vajadzīgs spārnu pagata­vošanai, dārgais kastelān, un atbildes vietā es aizlidošu.

— Kas jums ir vajadzīgs?

— Ak dievs, man vajadzīgi tikai sīkumi: maza kalve, lakta, vīles, lūkšas, knaibles atsperu pagatavošanai un kā­das divdesmit olektis vaskadrānas plēvjspārniem.