Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Labi, labi, — Džordžo kungs noteica, — tad es varu būt mierīgs, jo jums nekad, lai cik gudrs jūs esat, neko tadu šeit neizdosies sadabūt.

— Bet man jau viss ir, — Benvenuto atbildēja.

Kastelāns palēcās uz krēsla, taču tūdaļ aptvēra, ka paga­tavot spārnus cietumā nav cilvēka spēkos. Un tomēr šī muļ­ķīgā iedoma nedeva miera viņa slimajai galvai. Katrā putnā, kas aizlidoja gar logu, viņš redzēja Benvenuto Čellīni, jo tik spēcīga ir ģeniāla prāta ietekme uz viduvēju prātu.

T.ii pašā dienā Džordžo kungs lika atsaukt pie sevis Romas labāko mehāniķi un lika viņam pagatavot spārnus I" r sikspārņa spārnu parauga.

Apstulbis aiz brīnumiem, meistars klusēdams raudzījās uz kastelānu, jo domāja, ka cietuma priekšnieks šķīries tio prāta.

Bet, tā kā Džordžo kungs neatlaidās, tā kā Džordžo kungs bija bagāts un tā kā Džordžo kungs varēja darīt muļķības, jo viņa kabata atļāva par tām samaksāt, meis­tars ķērās pie pasūtījuma un jau pēc nedēļas atnesa pāri lielisku spārnu, kas bija piestiprināmi pie ķermeņa ar dzelzs korseti, darbināmi ar asprātīgas konstrukcijas me­hānismu un pilnīgi droši lietošanai.

Džordžo kungs samaksāja meistaram par aparātu no­runāto cenu, izmērīja spārnu garumu un platumu, tad uzkāpa pie Benvenuto Čellīni un, nesacīdams ne vārda, pārmeklēja cietuma kameru: viņš palūkojās zem gultas, apskatīja pavardu, iztaustīja gultas maisu, vārdu sakot, izčamdīja visus kaktus.

Pēc tam viņš izgāja laukā,-tā arī nepateicis ne vārda, būdams pārliecināts, ka Benvenuto, ja vien viņš nav bur­vis, nevar noglabāt kamerā spārnus, kas līdzīgi mehāniķa pagatavotajiem spārniem.

Bija acīm redzams, ka nelaimīgā kastelāna prāts aizvien vairāk un vairāk aptumšojas.

Mājās Džordžo kungu gaidīja meistars, kas bija ieradies pateikt, ka abiem spārniem piestiprināti dzelzs gredzeni, kuru uzdevums ir turēt lidojošā cilvēka'kājas horizontālā stāvoklī.

Tiklīdz meistars bija prom, Džordžo kungs tūdaļ ieslē­dzās savā istabā, uzvilka korseti, izpleta spārnus, iebāza kājas gredzenos un, gulēdams uz vēdera, mēģināja pacel­ties gaisā.

Taču, par spīti visām pūlēm, atrauties no grīdas viņam neizdevās.

Pēc diviem trim mēģinājumiem viņš atkal aizsūtīja pēc meistara.

— Meistar, — kastelāns viņam sacīja, — es izmēģināju jūsu spārnus: tie nekam neder.

— Bet kā jūs tos izmēģinājāt?

Džordžo kungs sīki jo sīki izstāstīja, kā viņš trīs reizes mēģinājis ar tiem pacelties gaisā. Meistars cienīgi noklau­sījās, pēc tam sacīja:

— Tur nav nekāds brīnums: kad jūs guļat uz grīdas, ap jums nav vajadzīgā gaisa daudzuma; pamēģiniet uzkāpt uz Santandželas cietokšņa jumta un bezbailīgi metieties no turienes gaisa telpā.

— Un jūs domājat, ka es lidošu?

— Esmu pārliecināts, — meistars atbildēja.

— Ja jau esat tik ļoti pārliecināts, — kastelāns attei­ca, — kāpēc tad pats neizmēģināt spārnus?

— Spārni piegriezti atbilstoši jūsu augumam, nevis ma­nējam, — meistars iebilda. — Man domāto spārnu vēziena platumam vajadzētu būt pusotras pēdas lielākam.

Un meistars palocījies aizgāja.

— Lai velns tevi parautu! — Džordžo kungs iesaucās.

Tai dienā visi ievēroja, ka Džordžo kungs ir gaužām

izklaidīgs, droši vien, tāpat kā Rolands, viņš domās lidinā­jās sapņu valstībā.

Vakarā, dodamies pie miera, viņš sapulcināja visus kal­potājus, cietumsargus un zaldātus.

— Ja gadījumā jūs uzzināt, — viņš teica, — ka Benve­nuto Čellīni taisās aizlidot, lai lido vesels, tikai paziņojiet par to man, pat naktī es bez grūtībām viņu noķeišu, jo esmu īsts sikspārnis, turpretī Benvenuto, lai ko viņš sacītu, ir tikai viltus sikspārnis.

Nabaga kastelāns bija pavisam sajucis prātā, taču viņa padotie cerēja, ka miegā tas pāries, un tādēļ nolēma pa­gaidīt un brīdināt pāvestu tikai nākamajā rītā.

Turklāt laiks arī bija pretīgs, lija lietus, un valdīja akla tumsa, tādā naktī nevienam negribējās iet laukā.

Benvenuto Čellīni, protams, rīkojās gluži pretēji, izrau­dzīdamies bēgšanai tieši šo nakti.

Tiklīdz pulkstenis nosita desmit un nomainījās sardze, viņš, nometies ceļos, pazemīgi noskaitīja lūgšanu un ķē­rās pie darba.

Vispirms bija jāizvelk četras pāri palikušās naglas, kas saturēja dzelzs plāksnes. Pēdējā nagla padevās, kad pulk­stenis nosita pusnakti.

Benvenuto saklausīja sargkareivja soļus uz kāpnēm, kas veda uz torņa terasi; aizturējis elpu, viņš pieplaka dur­vīm; nomainītais sargkareivis nokāpa lejā, soļu troksnis attālinājās, un atkal iestājās klusums.

Lietus pieņēmās, un Benvenuto sirds straujāk iepukstē- jās aiz prieka, kad viņš izdzirda aiz loga grabināmies lietus lāses.

Tad viņš mēģināja noraut no durvīm dzelzs plāksnes, kuras vairs nekas nesaturēja; plāksnes padevās, un Benve­nuto pieslēja tās turpat blakus pie sienas.

Pēc tam viņš nogūlās uz grīdas un sāka urbināt durvis ar tēlnieka irbuli, kuru bija noasinājis kā dunci un kuram uzdzinis koka spalu. Durvis lejas daļā padevās — ozol­koks bija pilnīgi pārogļojies.

Pēc brīža Benvenuto bija izurbinājis durvīs jau tik platu spraugu, ka pa to varēja izlīst laukā-

Tad viņš atvēra statujas vēderu, paņēma no palaga slok­snēm savīto virvi, apsēja to sev ap vidukli, apbruņojās ar tēlnieka irbuli, kuru, kā mēs jau teicām, bija pārveidojis par dunci, nometās ceļos un atkal pielūdza dievu.

Pēc tam viņš izbāza cauri durvju spraugai galvu, tad plecus un izlīda gaitenī.

Benvenuto piecēlās, bet viņam tā drebēja kājas, ka va­jadzēja pieturēties pie sienas, lai nenokristu zemē. Sirds viņam tik mežonīgi dauzījās, itin kā gatavotos kuru katru mirkli izlēkt no krūtīm, seja kvēloja. Uz pieres izspiedās sviedru lāses, un roka krampjaini sažņaudza paštaisītā dunča spalu, itin kā viņam to grasītos kāds atņemt.

Tā kā visapkārt valdīja klusums, nedzirdēja ne visma­zāko troksnīti, Benvenuto ātri atguvās un taustīdamies devās pa gaiteni uz priekšu, kamēr sajuta, ka siena ir beigusies. Viņš paspēra vēl vienu soli un sataustīja pirmo pakāpienu pieslienamām kāpnēm, kas veda uz jumtu.

Viņš sāka kāpt augšup, ikreiz nodrebēdams, kad iečīk­stējās koka kāpņu pakāpieni; tad viņš sajuta vēja pūsmu, seju sāka kapāt lietus, viņa galva jau atradās virs jumta, un, ilgāk nekā ceturtdaļstundu pavadījis aklā tumsā, bēg­lis tikai tagad saprata, no kā viņam ir jābaidās un uz ko viņš var cerēt.

Svaru kauss nosvērās uz cerības pusi.

Sargkareivis, glābdamies no lietus, bija patvēries būdā. Sargkareivji, kas katras divas stundas mainījās Santan­dželas cietokšņa tornī, uzmanīja nevis jumtu, bet gan cietokšņa grāvi un apkārtni, kālab sargbūdas aklā siena bija pavērsta pret kāpnēm, pa kurām nupat bija uzkāpis Benvenuto Čellīni.

Benvenuto klusi aizrāpās līdz jumta malai, turēdamies pēc iespējas tālāk no sarga būdas. Šeit viņš piesēja vir­ves galu pie ķieģeļa, kas senajā mūrī bija izvirzīts kādas sešas collas uz āru, un trešo reizi noslīga ceļos.

— Dievs kungs, dievs kungs, — viņš čukstēja, — pa­līdzi man, jo pats daru visu, kas manos spēkos!

Pabeidzis lūgšanu, viņš satvēra virvi un laidās lejup, nepievērsdams uzmanību nobrāztajiem ceļgaliem un pie­rei, kas ik brīdi atsitās pret mūra sienu, un sasniedza zemi.

Sataustījis pamatu zem kājām, Benvenuto juta ielīstam krūtīs neaprakstāmu prieku un lepnumu. Viņš nomērīja ar skatienu augsto sienu, no kuras bija nolaidies, un neva­rēja atturēties pusbalsī neiesaucies: «Tad nu reiz esmu brīvībā!» Cerību mirklis gan nebija ilgs.