Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Benvenuto pagriezās, un kājas viņam neviļus saļodzī­jās: viņa priekšā slējās nesen uzcelts mūris, par kuru viņš nekā nebija zinājis: viņš saprata, ka ir pazudis.

Pagalam satriekts un izmisis, Benvenuto noslīga zemē, taču krītot uzdūrās kādam priekšmetam — tas bija garš baļķis. Viņš pat iekliedzās aiz pārsteiguma un prieka: viņš ir glābts!

Ak vai, nav prātam aptverams, cik reizes vienā mirklī cilvēks var krist izmisumā un ielīksmoties priekā!

Benvenuto satvēra baļķi, kā avarējis kuģinieks satver masta atlūzu, lai noturētos virs ūdens. Parastos apstākļos šo baļķi tik tikko paceltu divi spēcīgi vīri, turpretī Ben­venuto viens pats to aizstiepa un pieslēja pie mūra.

Pēc tam, aptvēris baļķi ar rokām un kājām, viņš uzrāpās mūra korē, taču šeit spēki viņu atstāja un viņš vairs ne­jaudāja uzvilkt baļķi augšā un pārmest to otrā pusē.

Viņam uznāca reibonis, vienā mirklī viss sagriezās, Ben­venuto aizvēra acis, un viņam šķita, ka visapkārt plosās uguns jūra.

Pēkšņi viņš atcerējās no palagiem savīto virvi, ar kuras palīdzību bija nolaidies no torņa.

Viņš nošļūca lejā pa baļķi un pieskrēja pie vietas, kur bija atstājis karājamies virvi, taču augšā viņš bija tik .stipri piesējis virvi pie ķieģeļa, ka nevarēja vairs to dabūt nost.

Benvenuto izmisumā iekārās virvē un vilka to no visa spēka, cerēdams pārraut. Par laimi, viens no četriem mez­gliem, ar kuriem bija sasietas sloksnes, atnāca vaļā, un Benvenuto nokrita augšpēdus, turēdams rokā kādas div­padsmit pēdas garu virves gabalu.

Tieši tas viņam bija vajadzīgs; sajutis jaunu spēka pie­plūdumu, viņš pielēca kājās, atkal uzrāpās pa baļķi augšā, atkal apsēdās jāteniski uz mūra kores un piesēja paštaisīto virvi pie sijas.

Nolaidies pa virvi līdz galam, Benvenuto veltīgi pūlējās sataustīt ar kājām zemi; pavēries lejup, viņš ieraudzīja, ka līdz zemei vēl ir kādas sešas pēdas. Viņš izlaida virvi 110 rokām un nokrita mūra pakājē.

Šeit Benvenuto palika guļam. Viņš bija pārguris, āda uz rokām un kājām bija nobrāzta. Labu brīdi viņš truli raudzījās uz asiņainajiem nobrāzumiem; tad pulkstenis nosita pieci, un bēglis pamanīja, ka zvaigznes jau sāk bālēt.

Viņš nebija vēl paguvis piecelties, kad turpat tuvumā parādījās sargkareivis, kuru viņš līdz šim nebija pamanī­jis, lai gan sargkareivis droši vien jau sen vēroja bēgli. Benvenuto saprata, ka visam beigas un, ja viņš nenogali­nās, tad nogalinās viņu. Viņš izrāva aiz jostas aizbāzto paštaisīto dunci un tik apņēmīgi devās sargkareivim virsū, ka tas, protams, saprata, ka viņa priekšā nav tikai spēka­vīrs vien, bet izmisumā novests cilvēks, kas gatavs cīnī­ties uz dzīvību vai nāvi. Patiešām — Benvenuto nedomāja atkāpties, taču sargkareivis pēkšņi pagriezās ar muguru pret viņu, itin kā neko nebūtu pamanījis. Bēglis saprata, ko tas nozīmē.

Viņš metās uz pēdējo cietokšņa mūri. Tas bija pēdas divpadsmit, piecpadsmit augsts, un to apjoza grāvis. Bet tāds šķērslis nevarēja aizkavēt tik drosmīgu cilvēku kā Benvenuto Čellīni,'kas turklāt bija nonācis bezizejas stā­voklī, un, tā kā viens paštaisītās virves gabals bija palicis uz ķieģeļa, otrs — uz baļķa un nebija vairs itin nekā, ar ko nolaisties lejā, un laiks arī steidzināja, viņš iekārās rokās un, piesaucis domās dievu, laidās zemē.

Šoreiz Benvenuto tūdaļ iekrita nemaņā.

Viņš nogulēja tā vismaz stundu; tad uzvēdīja spirgts pirmsausmas vējiņš, un viņš atguva samaņu. Vēl kādu brīdi Benvenuto gulēja kā apdullināta, pēc tam pārlaida roku pār pieri, un viss notikušais atausa viņam atmiņā.

Atkal viņš sajuta neciešamas galvas sāpes un vienlai­kus ieraudzīja asinslāses, kas tecēja gluži kā sviedri pa viņa seju un lāsoja uz akmeņiem, kuriem virsū viņš bija uzkritis. Benvenuto saprata, ka ir sasities. Viņš vēlreiz pārlaida roku pār pieri, taču šoreiz nevis tāpēc, lai sa­kopotu domas, bet gan lai aptaustītu brūces: brūces izrā­dījās vieglas — parasti nobrāzumi, galvaskauss nebija skarts. Benvenuto iesmējās un mēģināja piecelties, taču tūdaļ atkal nokrita atpakaļ: lauzta bija labā kāja. kādus trīs pirkstus augšpus potītes.

Kāja bija tā notirpusi, ka sākumā viņš nejuta sāpes.

Benvenuto novilka kreklu, saplēsa to šaurās sloksnēs, tad salika kopā salauztā kaula galus un cieši jo cieši no- saitēja kāju, aptverdams ar saiti arī pēdu, lai apsaitējums labāk saturētu kaulus lūzuma vietā.

Pēc tam viņš rāpus aizvilkās līdz Romas vārtiem, kas atradās kādus piecsimt soļus no cietokšņa.

Kad pēc pusstundu ilga moku ceļa viņš sasniedza vār­tus, izrādījās, ka tie ir aizslēgti. Taču Benvenuto ierau­dzīja pavārtē lielu akmeni; samērā viegli viņam izdevās pavelt akmeni sāņus, un viņš pa vārtu apakšu ielīda pil­sētā.

Bet, tiklīdz Benvenuto bija norāpojis kādus trīsdesmit soļus, viņam pēkšņi uzbruka bars noklīdušu, izbadējušos suņu, kas bija sajutuši asins smaku. Benvenuto izvilka paštaisīto dunci un iegrūda to sānos vislielākajam un nik­nākajam sunim, noguldīdams to uz vietas. Viss bars tūdaļ klupa virsū nobeigtajam un aprija to.

Benvenuto aizrāpās līdz Transpontīnas baznīcai; tur viņš ieraudzīja ūdensvedēju, kas nupat kā bija piesmēlis savas krūkas un uzcēlis tās ēzelim mugurā. Benvenuto pasauca ūdensnesēju.

— Paklau, — viņš sacīja, — nupat biju pie savas mīļo­tās, taču gadījās tā, ka iegāju pie viņas pa durvīm, bet iz­gāju pa logu: izlēcu no otrā stāva un salauzu kāju; aiznes mani līdz Svētā Pētera katedrāles kāpnēm, — iedošu tev zelta ekiju.

Ūdensnesējs klusēdams uzcēla ievainoto sev mugurā un aiznesa viņu uz norādīto vietu. Pēc tam, saņēmis apso­līto atlīdzību, viņš turpināja savu ceļu, pat neatskatījies atpakaļ.

Tad Benvenuto — joprojām četrrāpus — aizvilkās līdz Francijas vēstnieka monsenjora de Monlika namam, kas atradās tikai dažus soļus no katedrāles.

Monsenjors de Monliks viņu laipni uzņēma un tik labi aprūpēja, ka pēc mēneša Benvenuto jau bija vesels, pēc diviem tika apžēlots, bet pēc četriem mēnešiem aizbrauca uz Franciju kopā ar Askānio un Pagolo.

Turpretī nabaga kastelāns sajuka prātā, atlikušo mūža daļu nodzīvoja kā ārprātīgais un arī nomira kā ārprātī­gais: viņš iedomājās, ka ir sikspārnis, un nemitīgi pūlējās pacelties gaisā.

Kad Benvenuto Čellīni ieradās Francijā, Fransuā Pir­mais ar visu galmu uzturējās Fontenblo; tēlniekam nu va­jadzēja sastapties ar tiem, kurus viņš alka redzēt; viņš apstājās Fontenblo un palūdza, lai par viņa ierašanos pa­ziņo Ferrāras kardinālam. Zinādams, ka karalis ar ne­pacietību gaida Benvenuto, kardināls tūdaļ paziņoja jauno vēsti viņa majestātei. Tai pašā dienā karalis pieņēma Ben­venuto un runāja ar viņu tai maigajā un reizē vīrišķīgajā valodā, kuru mākslinieks tik labi pazina.

— Benvenuto, veltiet dažas dienas priekam, aizmirstiet savas raizes un nogurumu, atpūtieties, izklaidējieties. Bet mēs tikmēr padomāsim, kādu brīnišķīgu mākslas darbu jums pasūtīt.

Pēc tam, licis iekārtot tēlnieku pilī, Fransuā Pirmais pavēlēja gādāt, lai māksliniekam nekā netrūktu.

Tādējādi Benvenuto uzreiz nokļuva franču civilizācijas pašā centrā; tolaik tā vēl atpalika no itāliešu civilizācijas, taču jau gatavojās to pārspēt. Kad tēlnieks ielūkojās savā apkārtnē, viņam tā vien šķita, ka viņš nav atstājis Toskā- nas galvaspilsētu, jo viņam visapkārt bija mākslas darbi, ko viņš pazina jau no Florences laikiem, un gleznotājs Primatičo šeit tāpat bija nomainījis Leonardo da Vinči un maestro Roso.