Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Bet tagad ielūkosimies jau mūsu vēstījuma sākumā ap­rakstītajā darbnīcā, kur Benvenuto strādā, Katrīna tral­lina, Askānio sapņo un Pagolo skaita lūgšanas.

Nākamajā rītā pēc tās dienas, kad Askānio tik vēlu bija pārnācis no pastaigas pa Nelas pils apkaimi, pie vārtiem pēkšņi atskanēja skaļš klauvējiens; Ruperta tūdaļ pietrū­kās kājās un steidzās atvērt vārtus, bet Skocone (tā Ben­venuto, ja lasītājs atceras, bija iesaucis Katrīnu) žigli izmetās laukā no istabas.

Pēc brīža atskanēja Skocones balss, itin kā priecīga, itin kā izbiedēta:

— Žēlīgais dievs! Skolotāj! Žēlīgais dievs! Tas ir kara­lis! Pats karalis ieradies darbnīcā jūs apciemoti …

Un, atgrūdusi plaši vaļā visas durvis, bāla un dreboša Skocone ieskrēja darbnīcā, kur strādāja Benvenuto kopā ar saviem mācekļiem un palīgiem.

Patiešām — tūlīt aiz Skocones pagalmā ienāca karalis Fransuā Pirmais ar visu savu svītu. Viņš soļoja zem rokas ar hercogieni d'Etampu, viņiem sekoja Navarras karalis ar dofini Katrīnu Mediči. Dofins, kas vēlāk kļuva par Anrī Otro, nāca kopā ar savu krustmāti Margeritu de Valuā, Navarras karalieni. Viņus pavadīja turpat visi galma augstmaņi.

Benvenuto izgāja viesiem pretī un, nebūdams nedz uz­traucies, nedz apmulsis, uzņēma karaļus, prinčus, augst­maņus un galma dāmas, kā daždien uzņem draugus. Bet viesu vidū bija visizcilākie Francijas valstsvīri un pa­saulē spožākās skaistules. Margerita valdzināja, herco­giene d'Etampa sajūsmināja, Katrīna Mediči pārsteidza, Diāna de Puatjē apžilbināja. Kas tur sevišķs! Itālijā Ben­venuto bija draugos ar visslavenākajiem seno dzimtu pār­stāvjiem, sešpadsmitā gadsimta augstmaņiem un kā Mi- kelandželo mīļākais skolnieks bija pieradis pie karaļu sa­biedrības.

— Atļaujiet mums, kundze, apbrīnot ne vien jūs, bet ari mākslas darbus, — Fransuā Pirmais sacīja, griezdamies pie hercogienes d'Etampas, kas atbildēja ar smaidu.

Anna de Pislē, hercogiene d'Etampa, kurai karalis, at­griezies no spāņu gūsta, veltīja savu uzmanību un kura bija izspiedusi no viņa sirds grāfieni de Šatobriānu, tai laikā staroja patiesi karaliskā krāšņumā. Slaika, tievu vi­dukli viņa lepni, ar tādu kā kaķes grāciju atmeta atpa­kaļ savu brīnumjauko galviņu, atgādinādama ne vien kaķi, bet arī panteru, kurai viņa, starp citu, līdzinājās ar savu nepastāvību un nepiepildāmo alkatību; tai pašā laikā karaļa favorīte prata notēlot tādu sirdsskaidrību, ka pārliecināja pat visneticīgākos. Neparasti kustīga un vil­tīga bija šīs sievietes seja, brīžiem viņa šķita esam Her- miona, brīžam Galateja, viņas bālajās lūpās rotājās rei­zēm vilinošs, reizēm briesmīgs smaids, bet acis, kas vēl nupat bija laipnas un glāstošas, pēkšņi meta zibe­ņus un kvēloja dusmās. Viņa mēdza tik lēni pacelt un nolaist plakstus, ka nevarēja saprast, kas aiz tiem slēp­jas — maigums vai drauds. Šī augstprātīgā un varaskārā sie­viete savaldzināja Fransuā Pirmo līdz skurbumam. Būdama iedomīga un skaudīga, viņa paģērēja, lai karalis atprasa grāfienei Šatobriānai rotaslietas, kuras viņš bija tai dāvi­nājis, un skaistā, melanholiskā grāfiene, protestējot pret šādu izrīcību, nosūtīja rotaslietas atpakaļ metāla stieņu veidā. Un, beidzot būdama izmanīga un noslēgta, herco­giene d'Etampa ne vienreiz vien pievēra acis, kad karalis, sekodams savām iegribām, noskatīja galmā kādu jaunu un piemīlīgu būtni, jo drīz viņš to pameta, lai atgrieztos pie savas daiļās un ietekmīgās valdzinātājas.

— Jau sen gribēju jūs apciemot, Benvenuto, jo pagā­juši, ja nemaldos, divi mēneši, kopš esat ieradies mūsu karaļvalstī, taču garlaicīgas valsts lietas un rūpes man traucēja šai laikā nodoties pārdomām par mākslas cilde­najiem mērķiem. Vainojiet šai ziņā, starp citu, manu svaini imperatoru, kas man nedod ne mirkli miera.

— Ja jums labpatīk, sir, es aizrakstīšu imperatoram un pazemīgi lūgšu viņu, lai viņš ļauj jums palikt par dižu mākslas draugu, jo jūs esat viņam jau pierādījis, ka esat dižs karavadonis.

— Jūs pazīstat Kārli Piekto? — Navarras karalis jau­tāja.

— Jā, sir, man bija tas gods pirms četriem gadiem Romā pasniegt manis darinātu lūgšanu grāmatu viņa svē­tajai majestātei. Turklāt es pateicu dažus vārdus, kurus imperators laipni uzklausīja.

— Un ko jums teica viņa svētā majestāte?

— Ka viņš iepazinis mani jau pirms trim gadiem, ierau­dzīdams uz pāvesta tērpa filigrāni izstrādātu pogu, kas darot godu manai meistarībai.

— O, kā redzu, jūs esat karaļu uzslavu lutināts! — Fran­suā Pirmais piebilda.

— Jums taisnība, sir, man ir laimējies, jo mani darbi izpelnījušies kardinālu, lielhercogu, prinču un karaļu uz­slavas.

— Parādiet man savus brīnišķos darbus, tad redzēsim, vai es nebūšu stingrāks vērtētājs.

— Man bija ļoti maz laika, sir. Te ir vāze un sudraba bļoda, pie kuras es patlaban strādāju, taču tās, liekas, ne­būs jūsu majestātes uzmanības cienīgas.

Kādas piecas minūtes karalis klusēdams aplūkoja Čel­līni veidojumus. Mākslas darbi pat it kā lika viņam aiz­mirst to radītāju. Pamanījis, ka viņu ielenc ziņkāres pār­ņemtas dāmas, Fransuā Pirmais sacīja:

— Paskatieties, manas dāmas, tas taču ir brīnums! Vā­zes forma ir tik neparasta un drosmīga! Mans dievs, cik smalki un prasmīgi veidots bareljefs un reljefs. It īpaši mani sajūsmina līniju daiļums. Redziet, cik daudzveidīgas un dabiskas ir cilvēku pozas! Paraugieties uz šo meiteni, kas pacēlusi rokas virs galvas: cik dzīvi atveidots mirklī­gais žests, tā vien šķiet, ka meitene tūdaļ turpinās kustību. Nudien pat senatnē nav radītas tik brīnišķas figūras. Atce­ros antīko meistaru un Itālijas izcilo tēlnieku labākos dar­bus, taču nekas uz mani nav atstājis tik spēcīgu iespaidu. Paraugieties taču, de Navarras kundze, uz šo burvīgo ma­zuli: bērns slīgst ziedos, šķiet, kustina kājiņu. Viss ir tik dzīvs, graciozs un daiļš!

— Jūs esat dižens karalis, sir! — Benvenuto iesaucās. — Citi apbēra mani ar uzslavām, turpretī jūs mani saprotat!

— Parādiet vēl kaut ko! — karalis ar nepacietību sa­cīja.

— Te ir medaļa, kurā attēlota Leda un gulbis, es pa­gatavoju to kardinālam Gabrielam Čezarīni; un te ir spie­dogs, kurā esmu iegravējis svētā Jāņa un svētā Ambrozija attēlus; tad vēl emaljēts relikviju šķirstiņš …

— Patiešām? Jūs kaļat medaļas? — pajautāja herco­giene d'Etampa.

— Tāpat kā Milānas Kavadone, kundze.

— Jūs pārklājat zeltu ar emalju? — iesaucās Marge- rita.

— Tāpat kā Florences Amerīgo.

— Jūs gravējat spiedogus? — painteresējās Katrīna.

— Tāpat kā Perūzas Lāntisko. Vai tiešām jūs domājat, kundze, ka mans talants der vienīgi tam, lai izgatavotu zelta nieciņus un kaltu sudraba monētas? Lai slavēts dievs, es pieprotu daudzas mākslas. Es esmu diezgan labs kara inženieris, divas reizes neļāvu ienaidniekam ieņemt Romu. Es saceru gluži ciešamus sonetus, un jūs, majestāte, varat pasūtīt man odu, ko es uzrakstīšu jums par godu ne sliktāk kā pats Klemāns Maro! Mūziku tēvs mācīja man ar nūju, un šai metodei bija panākumi — es spēlēju flautu un korneti tik labi, ka pāvests Klements VII, kad man bija divdesmit četri gadi, pieņēma mani savā orķestrī. Bez tam esmu izgudrojis veidu, kā iegūt šaujamo pulveri, protu izgatavot lieliskas kramenīcas un ķirurģiskos instru­mentus. Ja gadījumā jūsu majestāte sadomā karot, tad noteikti pasauciet mani, gan redzēsiet, ka es jums lieti no­derēšu — es trāpīgi šauju no arkebūzas un protu rīkoties ar vaļņu bisi. Reiz medībās es vienā dienā nošāvu div­desmit piecus pāvus, bet kaujas laukā es atbrīvoju impe­ratoru no Oranžas prinča un jūsu majestāti no konetabla Burbona, — kā redzat, nodevējiem ar mani klājas plāni.