Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Kā tad tā, sir, v — karali pārtrauca hercogiene d'Etampa, — jūs bez jebkāda pamata atņemat tiesības uz pili muižniekam, man uzticamam cilvēkam!

Benvenuto paraudzījās uz viņu, un Anna otrreiz nodūra acis, neizturējusi viņa vērīgo, caururbjošo skatienu. Čel­līni turpināja tikpat naivi, kā bija stāstījis par saviem re­dzējumiem:

— Arī es esmu dižciltīgs, kundze! Manas dzimtas aizsā­cējs ir izcils vīrs, Jūlija Cēzara karavadonis, vārdā Fiorīno, kas dzimis Čellīno ciematā, netālu no Montefjaskones.

Viņa vārdā nosaukta Florence, bet jūsu prevo un viņa senču vārdā, ja atmiņa mani neviļ, vēl nekas nav no­saukts. Ja nu tomēr, — Benvenuto turpināja, pagriezies pret Fransuā Pirmo, pie tam viņa acu izteiksme un balss tonis tūliņ izmainījās, — varbūt esmu pārlieku pārdrošs, varbūt esmu izraisījis pret sevi šīs pilsētas vareno naidu un, par spīti jūsu majestātes labvēlībai, šis naids mani galu galā pazudinās? Parīzes prevo rīcībā, kā runā, esot vesela armija.

— Man stāstīja, — karalis viņu pārtrauca, — ka reiz Romā kāds Čellīni, pēc amata zeltkalis, bez atlīdzības ne­gribēja atdot sudraba vāzi, ko bija pasūtījis monsenjors Farnēze, tolaik kardināls, bet tagad pāvests.

— Tā ir patiesība, sir.

— Un vēl stāstīja, ka visa kardināla sardze ar kailiem zobeniem devusies sturmēt darbnīcu, lai atņemtu vāzi ar varu.

— Arī tā ir patiesība.

— Un tas pats Čellīni, paslēpies aiz durvīm ar musketi rokās, varonīgi aizstāvējies un licis monsenjora miesas­sargiem meklēt glābiņu bēgot, bet nākamajā rītā kardināls samaksājis viņam visu, kas pienākas.

— Tas viss ir tīrā patiesība, sir.

— Un vai tik jūs pats neesat šis Čellīni?

— Jā, sir, tas esmu es, un, ja vien jūsu majestāte arī turpmāk neliegs man savu labvēlību, mani nekas nebiedē.

— Tātad droši uz priekšu, — karalis iesaucās, tikko manāmi pasmaidījis, — droši uz priekšu, jo jūs esat muž- nieks!

Hercogiene d'Etampa vairs nebilda ne vārda, taču kopš šā brīža sāka ienīst Čellīni ar nāvīgu aizvainotas sievietes naidu.

— Sir, es lūdzu parādīt man vēl vienu laipnību, — Čel­līni atkal ierunājās. — Es neuzdrošinos stādīt jums priekšā visus savus mācekļus: pavisam to ir desmit, gan franči, gan vācieši, visi krietni puiši, mani prasmīgie palīgi; taču te ir divi mani mācekļi — Pagolo un Askānio, kurus es paņēmu līdzi no Itālijas. Panāc tuvāk, Pagolo, augstāk galvu, skaties atklātu skatienu, nevis tā, kā skatās nekau­ņas, bet gan tā, kā to dara krietni cilvēki, kuriem nav par ko sarkt, jo viņi nav darījuši neko ļaunu. Pagolo, šķiet, pietrūkst izdomas, kā arī degsmes darbā, taču viņš ir ap­zinīgs un godīgs meistars, kas strādā lēni, toties labi, lie­liski uztver manas ieceres un precīzi tās izpilda. Bet tas ir Askānio, cēls un iznesīgs jauneklis, mans mīlulis. Viņš, bez šaubām, nav apveltīts ar tik varenu iztēli, kas liek bareljefā sadurties un cīnīties divu naidīgu armiju batal­joniem vai arī vāzes malā iecirsties lauvas nagiem vai tīģera zobiem. Nē, fantāzija viņam neuzbur nedz briesmī­gas himeras, nedz pasakainus pūķus, toties viņa dvēsele ir tikpat daiļa kā viņa augums un pēc nojautas viņš uztver, ja tā var izteikties, dievišķīgo ideālu. Palūdziet Askānio atveidot eņģeli vai nimfu grupu, un neviens nevarēs no­stāties viņam līdzās — tik poētiski un daiļi ir viņa darbi! Kad es strādāju ar Pagolo, man ir četras rokas, bet, kad ar Askānio, — man ir divas dvēseles; turklāt viņš mīl mani, un es esmu gaužām laimīgs, ka manā tuvumā ir tik tīra, tik uzticama sirds, kāda pukst Askānio krūtīs.

Kamēr skolotājs to visu stāstīja, Askānio padevīgi stā­vēja viņam blakus, taču bez jebkāda bikluma, un viņa poza bija tik gracioza, ka hercogiene d'Etampa nespēja atraut skatienu no tumšmatainā un melnacainā itālieša, no valdzinošā jaunekļa, kas bija dzīva Apollona kopija.

— Ja Askānio ir tik smalks un prasmīgs meistars, lai viņš atnāk kādu rītu pie manis uz d'Etampas pili, es vēlos, lai viņš pagatavo man kādu brīnumjauku ziedu no dārg­akmeņiem un zelta.

Askānio palocījās, paraudzījies uz hercogieni ar sir­snīgu, pateicības pilnu skatienu.

— Bet es, — sacīja karalis, — piešķiru viņam un Pagolo gada algu simt zelta ekiju.

— Esmu pārliecināts, ka viņi godam nopelnīs šo algu, — Benvenuto piebilda.

— Bet kas tā par piemīlīgu meiteni ar garām skropstām tur darbnīcas stūrī? — Fransuā Pirmais jautāja, pamanījis Skoconi.

— O, nepievērsiet viņai uzmanību, sir! — Benvenuto atbildēja, saraucis uzacis. — Tas nudien man nav pa prā­tam, ka starp citiem mākslas darbiem, kas grezno manu darbnīcu, tiek pamanīta arī viņa.

— Jūs esat greizsirdīgs, msjē Benvenuto?

— Ko lai dara, sir, man nepatīk, kad iekāro manu īpa­šumu; iedomājieties tikai — lai gan šis salīdzinājums nav vietā: ja kādam ienāktu prātā kaut vai domās iekārot hercogieni d'Etampu, kā gan jūs tad apskaistos, sir! Bet Skocone ir mana hercogiene.

Šie vārdi izrāva no domīgā noskaņojuma hercogieni, kas lūkojās uz Askānio, un viņa iekoda sev lūpā. Daži augstmaņi neviļus pasmaidīja, dāmas sačukstējās. Karalis skanīgi iesmējās.

— Diezgan, diezgan! Jums ir pamats būt greizsirdīgam, Benvenuto! Muižnieka goda vārds! Mēs, mākslinieki un karaļi, saprotam cits citu. Uz redzēšanos, mans draugs, es lūdzu jūs strādāt pie statujām. Sāciet, protams, ar Jupi­teru. Kad izveidosiet modeli, atnesiet man to parādīt. Ar­dievu! Vēlu sekmes! Līdz nākamai reizei Nelas pilī!

— Sir,' jums viegli pateikt — atnesiet man modeli. Bet kā lai es tieku Luvrā?

— Sargiem būs dota pavēle jūs ielaist un atvest pie manis.

Čellīni palocījās un kopā ar Pagolo un Askānio pava­dīja karali un viņa svītu līdz vārtiem. Šeit viņš nometās ceļos un noskūpstīja Fransuā Pirmajam roku, izjusti sacī­dams:

— Sir, pateicoties monsenjora de Monlika starpniecībai, jūs izglābāt mani no ieslodzījuma un, iespējams, arī no nāves; jūs dāsni apveltījāt mani ar dāvanām, jūs pagodi­nājāt manu necilo darbnīcu ar savu ierašanos, taču, galve­nais, sir, es nezinu, kā lai pateicos jums par to, jūs ar pār­steidzošu gaišredzību nojaušat manas ieceres. Tā nu tas iegājies, ka mēs, mākslinieki, strādājam tiem, kas novērtē mūs tikai pēc daudziem gadsimtiem, turpretī man ir laimē­jies, jo savas dzīves laikā esmu atradis tiesnesi, kurš allaž mani atbalstīs, allaž dos zinošu padomu. Līdz šim es biju nākamo paaudžu meistars, bet kopš šā brīža ļaujiet man būt par'jūsu majestātes zeltkali!

— Jūs būsiet mans meistars, mans zeltkalis, mans tēl­nieks un mans draugs, ja vien tāds nosaukums jums, Ben­venuto, pa prātam! Ardievu vai, pareizāk sakot, uz redzē­šanos!

Pats par sevi saprotams, ka pēc karaļa parauga arī visi galminieki, izņemot vienīgi hercogieni d'Etampu, apbēra Čellīni ar laipnībām un uzslavām.

Kad karalis un viņa galms bija projām un Benvenuto palika pagalmā ar abiem mācekļiem, Askānio dedzīgi pa­teicās skolotājam, Pagolo turpretī to darīja itin kā negri­bēdams.

— Nepateicieties man, mani dēli, tas nav to vērts. Taču vienu gan jums teikšu: ja jūs patiesi jūtaties man patei­cīgi, es izlūgšos no jums kādu pakalpojumu, kad nu reiz esam sākuši par to runāt; tas attiecas uz kaut ko man ļoti dārgu. Jūs dzirdējāt, ko es teicu karalim par Katrīnu, un šie vārdi izsaka manas visdziļākās jūtas. Meitene kļuvusi man nepieciešama, draugi, gan darbā — jūs taču zināt, ar kādu prieku Skocone pozē man kā modelis, — gan arī dzīvē, jo es ticu, ka viņa mani mīl. Tāpēc es lūdzu jūs, lai gan Skocone ir daiļa, bet jūs esat jauni — tikpat jauni kā viņa, nemetiet acis uz viņu; pasaulē ir daudz citu skaistu meiteņu. Neplosiet manu sirdi un nenonieciniet manu draudzību pret jums, raidot uz Skoconi dedzīgus skatie­nus, bet, kad manis nav mājās, rūpējieties par viņu un sargājiet viņu kā brāļi! Es lūgtin lūdzu jūs, jo es pazīstu savu dabu, pazīstu sevi, un zvēru pie dieva — ja pama­nīšu ko nelāgu, nogalināšu viņu un nodevēju!