Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Askānio un dārznieks spēji atvirzījās viens no otra.

— Kas jums vajadzīgs? — dārznieks vaicāja. — Ko jūs vēlaties?

Atkāpties bija par vēlu, un Askānio, saņēmis visu savu drosmi, lepni atbildēja:

— Gribu apmeklēt pili.

— Kā to saprast — apmeklēt pili? — dārznieks brīnījās. — Kā vārdā?

— Karaļa vārdā, — Askānio atbildēja.

— Karaļa vārdā?! — dārznieks iesaucās. — Jēzus Kris­tus, vai tik karalis negrasās mums atņemt pili?

— Pilnīgi iespējams, — Askānio atbildēja.

— Ko tas nozīmē?

— Pats saprotat, dārgais, — Askānio to pateica tik sva­rīgi, ka pats jutās apmierināts, — jums man nav tas jā­paskaidro!

— Tiesa kas tiesa. Ar ko jūs gribat runāt?

— Vai prevo kungs ir mājās? — Askānio vaicāja, lie­liski zinādams, ka pilī viņa nav.

— Nē, msjē, viņš ir Šatlē.

— Bet kas viņu aizstāj, kad viņa nav mājās?

— Viņa meita, Kolombas jaunkundze.

Askānio juta, ka nosarkst līdz ausu galiem.

— Un vēl, — dārznieks turpināja, — Perīnas kundze. Ar ko msjē labpatiktos runāt — ar Perīnas kundzi vai Kolom­bas jaunkundzi?

Šis vienkāršais jautājums Askānio krūtīs sacēla veselu vētru. Jauneklis pavēra muti, grasīdamies sacīt, ka vēlas redzēt Kolombas jaunkundzi, taču pārdrošie vārdi tā arī nenāca pār viņa lūpām, un viņš palūdza aizvest viņu pie Perīnas kundzes.

Dārzniekam nebija ne jausmas, ka šis, pēc viņa domām, tik dabiskais jautājums var tik ļoti mulsināt, viņš piekrī­toši pamāja ar galvu un devās cauri pagalmam uz Mazo Nelas pili. Askānio viņam sekoja.

Viņi šķērsoja otru pagalmu, pēc tam izgāja pa otrām durvīm, pagāja garām puķu dārziņam, uzkāpa pa kāpnēm lievenī un aizgāja līdz galam pa garu galeriju. Te dārz­nieks atvēra durvis un pieteica:

— Perīnas kundze, ieradies kāds jauns cilvēks, kas ka­raļa vārdā pieprasa, lai viņam parādot pili.

Un dārznieks atvirzījās sāņus, palaižot garām Askānio, kas bija apstājies uz sliekšņa.

Askānio atbalstījās pret sienu, un acu priekšā viņam viss satumsa; bija noticis tas, ko viņš nebija paredzējis: kopā ar Perīnas kundzi istabā atradās Kolomba, un viņš skatīja vaigu vaigā abas sievietes.

Perīnas kundze sēdēja pie ratiņa un vērpa. Kolomba sēdēja pie rokdarbu rāmja un izšuva.

Abas sievietes reizē pacēla galvu un paraudzījās uz durvīm.

Kolomba uzreiz pazina Askānio. Meitene bija gaidījusi viņu, lai gan saprāts viņai sacīja, ka atnākt viņš nevar. Bet jauneklis, sastapis meitenes skatienu, sajuta, ka tūdaļ vai nomirs, lai gan meitenes skatiens pauda bezgalīgu maigumu.

Tas arī saprotams, jo, domājot par tikšanos ar mīļoto, Askānio paredzēja milzum daudz grūtību, iztēlojās milzum daudz šķēršļu; šķēršļiem vajadzēja viņu iedvesmot, bet grūtībām stiprināt viņa gribu, un te pēkšņi viss atrisinājās tik vienkārši, tik jauki, itin kā pats dievs, viņu tīrās mīles­tības aizkustināts, būtu atbalstījis un svētījis šo tikšanos; Askānio satikās ar mīļoto brīdī, kad viņš to vismazāk bija gaidījis, un visas lieliskās runas, kas bija sagatavotas iepriekš, visi kvēlie vārdi, kam bija jāpārsteidz un jāaiz­kustina meitene, pēkšņi izgaisa no atmiņas — nepalika pāri ne frāzes, ne vārda, ne balsiena.

Arī Kolomba gluži vai pamira, sēdēja nekustīga un mēma. Jaunās un skaidrās būtnes, itin kā pats dievs tās jau iepriekš būtu salaulājis, sajuta, ka pieder viena otrai, ka tuvojoties saplūst vienā būtnē tāpat kā Salmakīda un Hermafrodīts, un, pirmās tikšanās pārsteigtas, trīsēja pil­nas mulsuma un nespēja izsacīt ne vārda.

Perīnas kundze piecēlās no krēsla; atlikusi koda]u sānis, viņa atspiedās pret vērpjamo ratiņu un pirmā pār­trauca klusumu.

— Šis vientiesis Rembo melš blēņas, — cienījamā du­eņja iesaucās. — Jūs dzirdējāt, Kolomba?

Kolomba neatbildēja.

— Kas jums šeit vajadzīgs, jaunais cilvēk? — Perīnas kundze turpināja, pieiedama tuvāk Askānio. — Ak žēlī­gais dievs! — viņa iesaucās, pēkšņi pazīdama jaunekli. — Tas taču tas pats galantais kavalieris, kas jau trīs svēt­dienas tik laipni sniedz man svētīto ūdeni pie baznīcas dur­vīm. Ko jūs vēlaties, draudziņ?

— Man jārunā ar jums, — Askānio nomurmināja.

— Vienatnē? — Perīnas kundze klīrīgi pajautāja.

— Jā, ar jums … vienatnē …

Sacīdams to, Askānio saprata, ka izdara nepiedodamu muļķību.

— Tādā gadījumā nāciet šurp, jaunais cilvēk, nāciet šurp, — Perīnas kundze sacīja, atvērdama durvis uz bla­kus istabu un aicinādama Askānio viņai sekot.

Un Askānio gāja viņai līdzi, taču aiziedams viņš uz­meta Kolombai vienu no tiem ilgajiem skatieniem, kuros ikviens mīlētājs prot ielikt bezgala daudz, kuri ir nesa­protami nezinātājam, toties pilni dzijas jēgas tiem, kam tie domāti. Un Kolomba, protams, saprata, ko sacīja šis ska­tiens, jo, kad viņas acis neviļus sastapās ar jaunā cilvēka skatienu, viņa pēkšņi pietvīka un, sajutusi to, nolaida acis, itin kā pētīdama izšuvumu, un sāka kropļot gluži nevai­nīgu ziediņu. Askānio, ieraudzījis, ka Kolombas seja pie­tvīkst, tūdaļ apstājās un dzīrās jau steigties pie viņas, taču šai brīdī Perīnas kundze atskatījās un pasauca jauno cil­vēku, un viņam neatlika nekas cits kā iet viņai līdzi. Viņš nebija vēl paguvis pārkāpt pāri slieksnim, kad Kolomba nometa adatu, nolaida rokas uz krēsla parocēm, atmeta galvu atpakaļ un dziļi nopūtās, turklāt viņas nopūtā — jo tāds ir neizdibināmais sirds noslēpums — saplūda kopā gan nožēla, ka Askānio aiziet prom, gan atvieglojuma sajūta, ka viņa vairs nav.

Turpretī Askānio pārņēma īgnums: viņš dusmojās uz Benvenuto, kas bija uzticējis viņam tik muļķīgu uzde­vumu; dusmojās pats uz sevi par to, ka nebija pratis iz­mantot izdevīgu gadījumu, bet visvairāk dusmojās uz Pe­rīnas kundzi, jo viņas vainas dēļ viņš bija izgājis no ista­bas tieši tai mirklī, kad viņam šķita, ka Kolombas skatiens aicina viņu palikt.

Tāpēc, kad dueņja blakus istabā pajautāja viņam par apmeklējuma iemeslu, Askānio atbildēja diezgan izaici­noši, nolēmis atriebt viņai pats savu neizdarību:

— Es atnācu, cienītā kundze, lai lūgtu jūs izrādīt man Nelas pili, izstaigāt to kopā ar mani no viena gala līdz otram.

— Izrādīt jums Nelas pili? — Perīnas kundze pārvaicāja. — Bet kāpēc jums tas vajadzīgs?

— Lai pārliecinātos, vai tā mums derēs, vai mums šeit būs ērti un vai mums ir vērts uzņemties pūles, lai pār­celtos šurp.

— Kā tā — pārceltos šurp? Vai jūs būtu noīrējuši pili no prevo kunga?

— Nē, mums dāvina pili viņa majestāte.

— Viņa majestāte dāvina jums pili? — Perīnas kundze iesaucās pagalam pārsteigta.

— Un nodod pilnīgi mūsu īpašumā, — Askānio at­bildēja.

— Jums?

— Nevis man, cienītā kundze, bet manam skolotājam.

— Bet kas tad, ja atļauts vaicāt, ir jūsu skolotājs, jau­nais cilvēk? Droši vien kāds ārzemju augstmanis?

— Kaut kas svarīgāks, Perīnas kundze, — dižens māksli­nieks, kas atbraucis no Florences, lai kalpotu dieva svai­dītajai majestātei!

— Ak tā! — dueņja noteica, lāgā nesaprazdama, par ko ir runa. — Ko tad dara jūsu skolotājs?

— Ko dara? Itin visu: darina gredzenus daiļavu pirksti­ņiem, kausus karaļu galdiem, statujas dievnamiem, bet brīvajā, laikā viņš aplenc vai aizstāv pilsētas, ja viņam ienāk prātā pabiedēt imperatoru vai nostiprināt pāvesta varu.