Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Ar ko tad jūs vairāk lepojaties, — viņu pārtrauca jaunais dofins, — ar to, ka nogalinājāt konetablu, vai ar to, ka nošāvāt divdesmit piecus pāvus?

— Es nelepojos nedz ar vienu, nedz ar otru, monsenjor. Veiklību, tāpat kā visus citus talantus, mums dāvā dievs, un es tikai lieku tos lietā.

— Bet es nemaz nezināju, ka jūs jau esat izdarījis man šādu pakalpojumu, — karalis sacīja, — pakalpojumu, ko mana māsa Margerita, starp citu, papūlēsies jums piedot. Tātad jūs nošāvāt konetablu Burbonu? Kā tad tas notika?

— Ak dievs, gaužām vienkārši! Konetabla armija ne­gaidīti parādījās Romas pievārtē un devās uzbrukumā cie­tokšņa mūriem. Es ar dažiem draugiem aizgāju paskatīties, kā noris kauja. Iziedams no mājas, kā parasts, uzmetu plecā arkebūzu. Ticis līdz pilsētas valnim, redzēju, ka tur vairs nav ko darīt. «Vai tiešām būšu velti nācis!» prātā pazibēja doma. Un tad es pavērsu savu arkebūzu pret ap­lencēju pūli un paņēmu uz grauda karavīru, kas bija gal­vas tiesu garāks par pārējiem. Viņš nogāzās, un ienaid­nieka rindās izcēlās sajukums. Es biju nošāvis Burbonu. Kā vēlāk uzzināju, viņš tiešām bijis liela auguma.

Kamēr Benvenuto brīvi un bezrūpīgi stāstīja, galma dāmu un augstmaņu loks atvirzījās: visi ar cieņu un tur­pat ar bailēm raudzījās uz varoni, kurš nemaz neapzinājās savu varoņdarbu. ^Vienīgi Fransuā Pirmais palika stāvam blakus Čellīni.

— Tātad, dārgais draugs, — viņš sacīja, — es redzu, ka jūs, vēl nepaguvis veltīt man savu talantu, esat izdarījis man pakalpojumu ar savu drosmi.

— Sir, — Benvenuto jautri atteica, — manuprāt, es, šķiet, pat esmu dzimis jūsu kalps. Tā domāt man liek kāds gadījums no manas bērnības. Jūsu ģerbonī ir attēlota sa­lamandra, vai ne?

— Tad lūk! Kad man bija pieci gadi, es sēdēju reiz ar savu tēvu istabā, kur pirms tam bija būķēta veļa, un pa­vardā vēl liesmoja ozola šķilas. Laukā bija stiprs sals. Es paraudzījos uz uguni un pamanīju starp liesmu mēlēm kādu ķirzakai līdzīgu radījumu, kas, šķiet, jautri dejoja pašā speltē. Es parādīju to tēvam, un tēvs (jau iepriekš izlūdzos piedošanu par vaļību, bet tādas ir mūsu zemes rupjās parašas) iecirta man pamatīgu pļauku un mīļi sa­cīja: «Tu neko neesi nodarījis, dēliņ, es iecirtu tev pļauku tāpēc, lai tu atcerētos salamandru ugunī. Neesmu dzirdē­jis, ka vēl kādam citam būtu gadījies to redzēt.» Vai nav tiesa, sir, tā bija likteņa zīme? Es ticu liktenim, un div­desmit gadu vecumā es gandrīz vai aizbraucu uz Angliju, bet zeltkalis Pjetro Toredžiāno, ar kuru toreiz grasījos doties projām, pastāstīja, ka reiz, būdams vēl zēns, iecirtis pļauku Mikelandželo, kas darbnīcā ar viņu sastrīdējies. Un viss pajuka: ne par kādiem pasaules labumiem es ne­brauktu kopā ar cilvēku, kurš bija pacēlis roku pret dižo tēlnieku. Es paliku Itālijā, bet no Itālijas nokļuvu nevis Anglijā, bet gan Francijā.

— Francija lepojas ar to, ka jūs izraudzījāties viņu, Benvenuto, un mēs darīsim visu, lai jūs neskumtu pēc dzimtenes.

— O, mana dzimtene ir māksla, kas vienmēr ir kopā ar mani, un mans pavēlnieks ir tas, kurš pasūta man visgrez­nāko biķeri.

— Bet vai tagad jums ir kāda jauka iecere, Čellīni?

— Jā, sir, es gribu atveidot Kristus tēlu — nevis krustā sisto Kristu, bet Kristu visā viņa dievišķās slavas mir­dzumā — un, ja vien tas iespējams, ietvert šai tēlā visu vārdos neizsakāmo skaistumu, kādā viņš man parādījās.

— Vai tiešām jūs esat redzējis ne tikai šās zemes vald­niekus, bet arī debesu valdnieku, — smiedamās ierunājās Margerita, kurai bija paradums visu apšaubīt.

— Jā, kundze, — Benvenuto atbildēja bērnišķīgi vien­tiesīgi.

— Tad pastāstiet mums par to, — Navarras karaliene palūdza.

— Ar lielāko prieku, kundze, — Benvenuto Čellīni uzti­cības pilnā tonī piekrita, acīmredzot nepieļaudams pat domu, ka viņa vārdu patiesīgumu kāds varētu apšaubīt. — īsi pirms tam es redzēju sātanu ar visu velnu baru; tos

izsauca kāds mans draugs garīdznieks nekromants [11] ; sā­tans ieradās pie mums Kolizejā, un mēs tikai ar lielām grū­tībām tikām no viņa vaļā, taču šaušalīgās atmiņas par elles izdzimumu uz visiem laikiem mani atstāja, kad, uzklau­sot manas kvēlās lūgšanas, lai stiprinātu ieslodzījumā manu garu, man parādījās mūsu dievišķais pestītājs saules staru mirdzumā, spoža oreola apņemts.

— Un jūs tiešām esat pārliecināts, — Navarras kara­liene vaicāja, — pilnīgi pārliecināts, ka jums parādījās Kristus?

— Pilnīgi pārliecināts, kundze.

— Tādā gadījumā, Benvenuto, izgatavojiet mūsu ka­pelai Kristus tēlu, — Fransuā Pirmais vēlīgi sacīja.

— Jūsu majestāte, esiet žēlsirdīgi un pasūtiet man ko citu. Atliksim šo darbu.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc, ka es devu solījumu dievam veltīt šo darbu vienīgi viņam un nevienam citam valdniekam.

— Brīnišķīgi! Tad, lūk, Benvenuto, man vajadzīgs ducis svečturu ēdamistabai.

— O, tā ir pavisam cita lieta, ar prieku pakļaujos jūsu gribai, sir.

— Es vēlos nevis vienkāršus svečturus, bet gan sudraba statujas.

— Sir, tās būs lieliskas!

— Jā, divpadsmit statujas manā augumā — sešus die­vus un sešas dievietes.

— Skulptūras būs jūsu augumā, sir.

— Jūs pasūtāt veselu poēmu! — iesaucās hercogiene d'Etampa. — Burvīgu, apbrīnojamu poēmu! Vai nav tiesa, msjē Benvenuto?

— Es nekad nebrīnos, kundze.

— Bet es gan brīnītos, — hercogiene sacīja, juzdamās vārīgi aizskarta, — ja kāds tēlnieks spētu radīt kaut ko līdzīgu antīkai mākslai.

— Es tomēr ceru, ka izpildīšu pasūtījumu ne sliktāk par antīkajiem meistariem, — Benvenuto aukstasinīgi iebilda.

— Vai tā nav lielība, maestro Benvenuto?

— Es nekad nelielos, kundze.

To sacīdams, Čellīni cieši faudzījās uz d'Etampas kundzi, un augstprātīgā hercogiene neviļus nolaida acis, neizturē­jusi viņa mierīgo skatienu, kurā nebija pat dusmu. Anna izjuta netīksmi pret Čellīni, jo nojauta mākslinieka pārā­kumu, lai gan nevarēja atskārst, kur slēpjas viņa spēks. Līdz šim hercogiene domāja, ka skaistums ir visuspēcīgs: viņa bija aizmirsusi ģēnija varenību.

— Bet kādiem tad jābūt dārgumiem, lai atalgotu talantu, kas līdzīgs jūsējam? — hercogiene dzēlīgi noprasīja.

— Manu dārgumu, protams, būtu par maz, — Fransuā Pirmais noteica. — Starp citu, Benvenuto, kā liekas, atbrau­cis jūs saņēmāt tikai pieci simti zelta ekiju. Vai jums pie­tiks ar algu, kādu mēs maksājām mūsu galma gleznotājarfi Leonardo da Vinči, proti, septiņi simti zelta ekiju gadā? Bez tam visi darbi, ko pasūtīšu personiski es, tiks apmak­sāti atsevišķi.

— Sir, šāda devība ir cienīga tāda karaļa kā Fransuā Pirmais un, atļaujos sacīt, tāda tēlnieka kā Čellīni. Un to­mēr es uzdrošinos griezties pie jūsu majestātes ar vēl vienu lūgumu.

— Jau iepriekš apsolu, ka tas tiks izpildīts, Benvenuto.

— Sir, man ir nemājīga un šaura darbnīca. Viens no maniem mācekļiem atrada telpas, kas ir vairāk piemēro­tas, lai radītu liela izmēra darbus, kādus, iespējams, pasū­tīs mans pavēlnieks. Šīs telpas pieder jūsu majestātei. Tā ir Lielā Nelas pils. Tā nodota Parīzes prevo rīcībā, bet prevo tajā nedzīvo; viņš izmanto tikai Mazo Nelas pili, kuru es labprāt viņam atvēlu.

— Lai notiek, Benvenuto! — Fransuā Pirmais sacīja. — Iekārtojieties Lielajā Nelas pilī, un man vajadzēs pāriet tikai pāri Sēnai, lai patērzētu ar jums un pamielotu acis ar jūsu šedevriem.