Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Benvenuto uzkāpa otrajā stāvā; kādas istabas durvis bija palikušas puspievērtas, un šai istabā viņš ieraudzīja to, kurai viņš sekoja.

Nepaskaidrodams sava nāciena iemeslu, pats nebildis ne vārda, Benvenuto vispirms gribēja pārliecināties, vai meitenes auguma līnijas harmonē ar viņas sejas pantiem, tālab viņš apgāja divas trīs reizes apkārt nabaga pārsteig­tajai meitenei, kura neviļus pakļāvās viņa gribai; uzlū­kodams meiteni gluži kā antīku skulptūru, Benvenuto pat lika viņai pacelt rokas virs galvas, jo šādā pozā viņš gribēja veidot Fontenblo nimfu.

Modelim, kas stāvēja Benvenuto priekšā, bija visai maz līdzības ar Cerēru, vēl mazāk ar Diānu, toties jo liela bija līdzība ar Erigonu. Un, sapratis, ka sakausēt šos trīs tēlus nebūs iespējams, mākslinieks nolēma palikt pie bak- hantes. ■

Bakhantes atveidošanai meitene bija īsts atradums: mir­dzošas acis, koraļļsārtas lūpas, pērlēm līdzīgi zobi, skaisti veidots kakls, apaļīgi pleci, tievs viduklis un pilnīgi gurni; turklāt kājas ar smalkām potītēm un rokas ar gleznām plaukstu locītavām un slaidiem pirkstiem darīja viņu gluži vai aristokrātisku, kas galīgi pārliecināja tēlnieku.

— Kā jūs sauc, jaunkundz? — Benvenuto beidzot pa­jautāja, ar savu ārzemnieka akcentu pagalam samulsinā­dams meiteni.

— Par Katrīnu, cienītais kungs, — viņa atbildēja.

— Labi, Katrīnas jaunkundz, — Benvenuto turpināja. — Te jums būs zelta ekijs par pūlēm; rīt atnāciet pie ma­nis uz Ferrāras kardināla pili Senmartēna ielā, un par tā­dām pašām pūlēm jūs saņemsiet tikpat daudz.

Meitene šaubījās, iedomādamās, ka svešzemnieks grib viņu izjokot. Taču zelta ekija mirdzums pierādīja, ka viņš runā gluži nopietni, un, brīdi padomājusi, Katrīna pavaicāja:

— Cikos?

— Pulksten desmitos no rīta. Vai jūs šai laikā jau esat piecēlusies?

— Protams.

— Tātad es paļaujos uz jums.

— Es atnākšu.

Benvenuto paklanījās, kā viņš būtu paklanījies herco­gienei, un atgriezās mājās visai priecīgā noskaņojumā. Tūlīt pat viņš sadedzināja visas iztēlē radītā tēla skices un uzmeta jaunu skici, kas bija pilna kustības un dzīvības. Pabeidzis zīmējumu, Benvenuto uzlika uz pamatnes lielu vaska gabalu, un tēlnieka visuvarenajās rokās vasks drīz vien pārvērtās par nimfu, kuru viņš redzēja sapņos; Benvenuto strādāja tik aizrautīgi, ka nākamās dienas rītā, kad Katrīna ieradās darbnīcā, daudz kas jau bija padarīts.

Kā mēs jau sacījām, Katrīna lāgā neatskārta Benvenuto nolūkus. Viņa bija gaužām pārsteigta, kad tēlnieks, aiz­vēris aiz viņas darbnīcas durvis, parādīja aizsākto statuju un paskaidroja, kālab viņa šurp ataicināta.

Būdama jautra meiča, Katrīna sāka smieties pilnā balsī par savu alošanos; pēc tam, sajuzdama lepnumu par to, ka viņa būs modelis dievietes statujai, kas paredzēta dā­vināšanai karalim, nometa drānas un, negaidot tēlnieka norādījumus, nostājās vajadzīgajā poza, atdarinādama statuju ar tādu precizitāti un grāciju, ka Benvenuto ieklie­dzās aiz prieka, kad pagriezies ieraudzīja, cik daiļa un atraisīta ir meitenes poza.

Benvenuto stājās pie darba. Kā jau mēs sacījām, daba mākslinieku bija apveltījusi ar cildenu un dāsnu talantu, viņš allaž strādāja aizrautīgi un dedzīgi. Un arī tagad Ben­venuto nometa svārkus, atpogāja krekla apkakli, atrotīja piedurknes un sāka atveidot dabu mākslā; šķita, ka tēl­nieks, tāpat kā Jupiters, var iedegt dzīvības uguni visā, kam vien viņš pieskaras. Katrīna, kurai līdz šim bija darī­šanas ar ikdienišķiem cilvēkiem, kura pazina vienīgi pa­rastus pilsētniekus vai jaunkungus, kam viņa bija tikai rotaļlieta, skatījās uz mākslinieku ar sajūsmu, un krūtis viņai cilājās neizprotamā saviļņojumā. Meitenei šķita, ka viņa kopā ar mākslinieku pacēlusies pāri ikdienai, vi­ņas acis mirdzēja: meistara iedvesma pārgāja uz modeli.

Seanss ilga divas stundas; pēc tam Benvenuto samaksāja Katrīnai zelta ekiju un, atvadījies no viņas tikpat godde- vigi kā iepriekšējā vakarā, lūdza viņu ierasties tai pašā stundā nākamajā dienā.

Katrīna atgriezās mājās un negāja vairs laukā visu dienu. Nākamajā rītā viņa atnāca uz darbnīcu desmit mi­nūtes pirms noteiktā laika.

Viss notika tāpat kā iepriekšējā dienā: Benvenuto aiz­vien vēl atradās cildenās iedvesmas varā, un māls viņa rokās atdzīvojās tāpat kā Prometeja rokās. Bakhantes galva jau bija izveidota: no bezveidīgās masas, šķiet, lūko­jās laukā dzīva seja. Katrīna smaidīja pretī savai debesu māsai, kas bija radīta pēc viņas ģīmja un līdzības; vēl nekad viņa nebija jutusies tik laimīga, un dīvainākais bija tas, ka viņa nevarēja atskārst, kāpēc īsti izjūt šādu laimi.

Nākamajā rītā tēlnieks un modelis sastapās tai pašā stundā, un Katrīna, velkot nost drānas, pēkšņi pietvīka aiz mulsuma, kādu nekad agrāk nebija pazinusi. Naba­dzīte bija iemīlējusies, un līdz ar mīlestību bija radusies arī kautrība.

Trešajā dienā aizgāja pat tik tālu, ka tēlniekam vaja­dzēja atgādināt modelim, ka viņš veido nevis Mediči Venēru, bet gan Erigonu, kas apskurbusi no kaisles un vīna. Neatlika nekas cits kā apbruņoties ar pacietību: vēl divas dienas, un darbs ar modeli būs galā.

Ari šīs divas dienas pagāja, un, pēdējoreiz pieskāries ar tēlnieka irbuli savam mākslas darbam, Benvenuto patei­cās Katrīnai par laipnību un iedeva viņai četrus zelta eki­jus; taču zelta monētas izslīdēja viņai no rokas un no­krita uz grīdas. Nu visam bija beigas: nabadzītei bija jāat­griežas pie agrākā dzīves veida, lai gan kopš dienas, kad viņa ienāca tēlnieka darbnīcā, šis dzīves veids viņai bija kļuvis pretīgs. Pat nenojautīs, kas noris nelaimīgās meite­nes dvēselē, Benvenuto pacēla nokritušos ekijus un atkal pasniedza naudu Katrīnai, tad, paspiedis meitenei roku, ieteicās, ka, gadījumā ja viņai būs vajadzīga palīdzība, lai droši griežas pie viņa; pēc tam Benvenuto devās uz darbnīcu, kur strādāja viņa mācekļi, lai uzmeklētu Askā­nio un parādītu viņam pabeigto statuju.

Palikusi viena, Katrīna noskūpstīja visus darbarīkus, ar kuriem bija strādājis mākslinieks, un aizgāja, mirk­dama vienās asarās.

Nākamajā rītā Katrīna atkal atnāca uz darbnīcu, kad Benvenuto tur strādāja viens pats. Ieraudzījis meiteni, tēlnieks bija gaužām izbrīnījies, taču viņš nepaguva pat pavaicāt, kālab viņa ieradusies, kad Katrīna nokrita viņa priekšā ceļos, prasīdama, vai viņam neesot vajadzīga kal­pone.

Benvenuto bija mākslinieka sirds, kas spēj visu sajust un visu saprast. Viņš atskārta, kas noris nabaga meičas dvēselē, piecēla viņu kājās un noskūpstīja uz pieres.

Kopš šā brīža darbnīca bez Katrīnas vairs nebija iedo­mājama: viņas bērnišķīgais dzīvesprieks un nerimtīgā draiskulība ienesa tajā jautrību un možumu. Meitene kļuva nepieciešama visiem un visvairāk pašam Benve­nuto. Viņa vadīja saimniecību un visu izrīkoja, reizēm strostēja Rupertu, reizēm atkal pielabinājās viņai, un vecā kalpone, kas sākumā ar bažām uzņēma Katrīnu, beigu beigās iemīlēja viņu tāpat kā visi pārējie.

Erigona no visa tā tikai ieguva. Tagad Benvenuto pie rokas bija savs modelis, un viņš pabeidza statuju ar tādu rūpību, ar kādu nebija darinājis vēl nevienu no saviem darbiem; pēc tam viņš aiznesa to karalim Fransuā Pirma­jam, kas bija pagalam sajūsmināts un uzdeva Benvenuto atliet statuju sudrabā; karalis ilgi tērzēja ar zeltkali, ap­vaicājās, vai viņam ierādītā darbnīca ir pietiekami ērta, kur tā atrodas un kādi mākslas darbi tajā skatāmi; pēc tam karalis atlaida Benvenuto Čellīni, nolēmis nākamajā rītā itin kā nejauši iegriezties pie mākslinieka, taču par savu nodomu viņš nekā nesacīja.