Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Un Benvenuto vajadzēja kļūt par šo slavenību pēcteci un pārstāvēt Eiropas visizsmalcinātākajā galmā tēlniecī­bas mākslu ar tādu pašu meistarību, kādu šie trīs lielie gari bija sasnieguši glezniecībā. Tāpēc Benvenuto gribēja ka­rali pārsteigt, un, negaidot apsolīto brīnišķīgā mākslas darba pasūtījumu, viņš iecerēja radīt pats par saviem līdzekļiem to, ko viņam pateiks priekšā iedvesma. Čellīni uzreiz pamanīja, cik mīļa karalim ir rezidence, kur viņi bija satikušies, un nolēma karalim par prieku izveidot statuju un nosaukt to par Fontenblo nimfu.

Viņš bija iecerējis lielisku statuju, ko vainagotu ozol­lapas, vārpas un vīnogu ķekari, jo Fontenblo atrodas ielejā starp mežiem un vīna dārziem. Nimfai, par kuru sapņoja Benvenuto, bija jāiemieso Cerēra, Diāna un Erigona — trīs daiļas dievietes, kas saplūdušas vienā tēlā, saglabā­jot katras dievietes iezīmes; bez tam uz statujas pamatnes viņš gribēja atveidot visu triju dieviešu atribūtus, un tie, kuri redzējuši brīnumjaukās figūriņas, kas grezno viņa darinātā Perseja pjedestālu, labi zina, ar kādu meistarību florenciešu tēlnieks veido skulpturālās detaļas.

Mākslinieks nemaldīgi apjauta skaistuma ideālu, taču, lai iemiesotu to skulptūrā, viņam bija vajadzīgs modelis. Un tas bija visgrūtāk atrisināmais jautājums — kur lai at­rod sievieti, kurā apvienotos visu triju dieviešu daiļums!

Protams, ja tas būtu tāpat kā antīkajā pasaulē — Fīdija un Apelesa laikos, tad daudzinātās daiļavas, šīs formas noteicējas, pašas nāktu pozēt skulptoram un Benvenuto bez pūlēm atrastu turpat galmā to, kuru viņš meklēja; franču galms tai laikā varēja lepoties ar Olimpa dievietēm līdzīgām skaistulēm: Katrīnu Mediči, kurai bija tikai div­desmit viens gads, Margeritu de Valuā, Navarras karalieni, kas tika dēvēta par Ceturto grāciju un Desmito mūzu, un, beidzot, hercogieni d' Etampu, kurai mūsu stāstījumā at­vēlēta visai nozīmīga vieta un kura tika daudzināta par visskaistāko starp izglītotām sievietēm un par visizglītotāko starp skaistulēm. Tātad daiļu sieviešu šeit bija atliku likām, taču, kā jau mēs teicām, Fīdija un Apelesa laiki jau sen bija pagājuši.

Modelis bija jāmeklē citā vietā.

Tāpēc Benvenuto jutās gauži iepriecināts, uzzinājis, ka galms pošas uz Parīzi, taču, par nelaimi, kā izteicās pats Benvenuto, galms tai laikā ceļoja gluži kā bēru procesija. Pa priekšu rikšoja divpadsmit, piecpadsmit tūkstoši jāt­nieku, kas ierīkoja nometnes ciematos, kur nebija vairāk par divām trim mājām, tā zaudēdami katru vakaru četras stundas, lai uzslietu teltis, un četras stundas katru rītu, lai novāktu šīs teltis, un, kaut arī karaļa rezidenci no galvas­pilsētas šķīra tikai kādi sešpadsmit ljē, galms 110 Fonten­blo līdz Parīzei ceļoja piecas dienas.

Kādas divdesmit reizes pārgājiena laikā Benvenuto Čel­līni izjuta kārdinājumu aizjoņot pa priekšu galmam, to­mēr ikreiz viņu atturēja Ferrāras kardināls, apgalvodams, ka, gadījumā ja karalis dienas laikā ne reizes neieraudzīs tēlnieku, tad, bez šaubām, pajautās, kas ar viņu noticis, un, uzzinājis, ka viņš aizbraucis, nepalūdzis atļauju, uz­skatīs to par necieņas izrādīšanu viņa majestātei. Un Ben­venuto, ar grūtībām apvaldīdams nepacietību, ilgajās stā­vēšanas reizēs centās īsināt laiku, darinādams uzmetumus Fontenblo nimfai.

Beidzot Benvenuto iebrauca Parīzē. Vispirms viņš ap­meklēja Primatičo, kam bija uzticēts turpināt Fontenblo pilī Leonardo da Vinči un Roso darbu. Primatičo jau sen dzīvoja Parīzē un droši vien varēja dot labu padomu, kur atrast modeli.

Pie reizes pāris vārdu par Primatičo.

Sinjors Frančeslco Primatičo, kuru tai laikā sauca pai da Bolonja pēc viņa dzimšanas vietas, bet mēs — mēs gan saucam vienkārši par Primatičo un kurš sešus gadus bija Džūlio Romāno māceklis, jau astoņus gadus dzīvoja Fran­cijā, kurp viņu bija ataicinājis Fransuā Pirmais pēc sla­venā mākslinieku pārvilinātāja Mantujas marķīza ietei­kuma. Kā tas redzams Fontenblo pilī, Primatičo māksla ir pārsteidzoši dāsna, viņa glezniecības maniere ir atraisīta un monumentāla, līnijas nevainojami tīras. Trīs gadsimtus bija nodots aizmirstībai gan pats mākslinieks, gan viņa vispu­sīgās zināšanas, plašais redzesloks, varenais talants un meistarība visos glezniecības žanros, un vienīgi mūsu gad­simts viņam pilnām atlīdzināja šo netaisnību. Patiešām, dievbijīgas iedvesmas pārņemts, viņš apgleznoja Boregā- ras kapelu, Monmoransī pils sienas pārklāja ar pamācoša satura gleznojumiem, kuros attēloja kristiešu galvenos tikumus; plašo Fontenblo pili viņš piepildīja ar saviem še­devriem: Zelta vārtus un Balles zāli izrotāja ar brīnišķī­giem mitoloģiskiem un alegoriskiem sižetiem; Ulisa gale­rijā un svētā Ludviķa istabā viņš atdzīvināja glez­nās dižā Homēra «Odiseju» un daļu «Iliādas». Pēc tam no leģendārajiem laikiem viņš pārcēlās uz varoņu laikmetu un veltīja savu mākslu vēsturei. Galvenie no­tikumi no Aleksandra un Romuia dzīves un Havras pado­šanās atainoti gleznās, kas grezno Lielo galeriju un istabu blakus Balles zālei; viņš uzgleznoja arī ainavas, kas iz­stādītas retu lietu muzejā. Un, beidzot, ja mēs gribētu ap­tvert visu šā izcilā mākslinieka talanta lielumu, pieminēt visu viņa daudzpusīgo veikumu, uzskaitīt visus viņa dar­bus, tad mēs atklātu, ka viņš devis deviņdesmit astoņas lielas un simt trīsdesmit mazāka izmēra gleznas: ainavas, marīnas, ainas no vēstures un svēto dzīves, portretus, dar­bus ar alegoriskiem un episkiem sižetiem.

Tāds cilvēks bija spējīgs saprast Benvenuto. Tālab, tikko ieradies Parīzē, Benvenuto ar atklātu sirdi devās pie Pri­matičo; gleznotājs uzņēma viņu, kā pieklājas.

Pēc draudzīgas sarunas, kāda parasti risinās, kad sve­šumā satiekas tautieši, Benvenuto atvēra mapes un parā­dīja Primatičo savus uzmetumus, atklādams viņam savu ieceri un apvaicādamies, vai s'.arp šejienes modeļiem nav tādas daiļavas, kas atbilstu viņa prasībām.

Primatičo pašūpoja galvu un skumji pasmaidīja.

Patiešām, viņi taču neatradās Itālijā, šai laimīgajā zemē, kas varēja sacensties ar Grieķiju. Francija tai laikā, tāpat kā tagad, tika uzskatīta par elegances, labas uzvedības un koķetērijas zemi, taču būtu bijis veltīgi meklēt Valuā [9] zemē lielisko skaistumu, kas Tibras un Arno krastos iedvesmoja Mikelandželo, Rafaelu, Džovanni Bolonju un Andrea del Sārto. Protams, kā mēs jau sacījām, ja vien gleznotājs vai tēlnieks varētu izraudzīties modeli aristo­krātu aprindās, viņš drīz vien atrastu meklēto; taču, gluži kā ēna, kas palikusi šaipus Stiksas, viņš varēja vienīgi iz­kopt savu māksliniecisko gaumi, noraudzīdamies uz daiļa­jiem, dižciltīgajiem stāviem, kas slīdēja garām pa Elizejas laukiem, kur ieiet viņam bija aizliegts.

Notika tā, kā Primatičo jau bija paredzējis: Benvenuto apskatīja vai veselu armiju modeļu, taču neviens no tiem neiemiesoja īpašības, kādas bija vajadzīgas, lai māksli­nieks varētu īstenot savu ieceri.

Tad viņš ataicināja uz Ferrāras kardināla pili, kur bija apmeties, visas pazīstamās Venēras, kurām maksāja ekiju par seansu, taču neviena no tām neattaisnoja viņa cerības.

Benvenuto jau krita vai izmisumā, līdz kādu vakaru, nākdams viens pats pa Ptīšānas ielu uz mājām pēc vaka­riņām, kuras bija ieturējis kopā ar trim Parīzē sastaptiem tautiešiem — sinjoru Pjetro Stroci, viņa svaini grāfu d' An- gijāru un slavenā Džovanni Piko de Mirandolas brāļadēlu Galeoto Piko, — viņš pēkšņi ieraudzīja skaistu, graciozu meiteni. Benvenuto aiz prieka nodrebēja: viņš vēl nebija sastapis sievieti, kas tik dzīvi iemiesotu viņa sapni par Fontenblo nimfu. Viņš devās meitenei nopakaļ. Viņa uzkapa Ortī pakalnā, pagāja garām Sentonorē baznīcai un nogriezās pa Pelikāna ielu. Te viņa atskatījās, lai pārlie- (inātos, vai nepazīstamais vīrietis vēl aizvien viņai seko, un, ieraudzījusi Benvenuto dažu soļu atstatumā no sevis, ātri atrāva durvis un nozuda aiz tām. Arī Benvenuto pie­gāja pie durvīm un atrāva tās vaļā. Viņš bija izdarījis to laikus, jo kāpņu līkumā, ko apgaismoja eļļas lampiņa, vēl paguva pamanīt izsekojamās meitenes tērpa malu.