Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Divpadsmitais sējums

Vikonts de Braželons jeb

pēc desmit gadiem

.

Nelielā kavalkāde, ko veidoja tris augstmaņi un divi pāži, jādama pāri pilsētas tiltam, neatstāja sevišķu iespaidu uz garāmgājējiem, kas pastai­gājās pa krastmalu 1660. gada maijā deviņos no rīta, kad saule sāka karsēt un rasa no Bluā pils lefkojām jau bija nozudusi. Gājēji viegli pie­skārās pie savām cepurēm un bilda:

— Viņa augstība atgriežas no medībām.

Tas bija viss.

Kamēr zirgi pārvarēja stāvo kāpumu no upes līdz pilij, daži dīkdieņi piegāja pie pēdējā zirga, pie kura sedliem, aiz knābjiem piesieti, karājās dažādi putni.

īsti laucinieciskā atklātībā ziņkārīgie neslēpa savu nicinājumu par tik niecīgu medījumu, un, apsprieduši trūkumus, kādi piemīt medībām ve­cumā, atgriezās pie savām darīšanām.

Tikai viens no viņiem — labi noaudzis, jautrs puisis sārtiem vaigiem — apvaicājās, kādēļ gan viņa augstība tā vietā, lai labi pavadītu laiku, pa­teicoties saviem milzīgajiem ienākumiem, apmierinās ar tik nožēlojamu izklaidēšanos.

Viņam atbildēja:

— Vai tad tu nezini, ka viņa augstības parastā izklaidēšanās ir gar- laikošanās?

Jautrais puisis paraustīja plecus tā, ka šis žests skaidri apliecināja: „Tādā gadījumā es labāk esmu tirgotājs, nevis princis."

Katrs atgriezās pie sava darba.

Pa to laiku viņa augstība turpināja savu ceļu ar tik domīgu un tai pašā laikā dižmanīgu izskatu, ka skatītāji, ja tādi atrastos, būtu pārsteigti; taču Bluā iedzīvotāji nevarēja piedot hercogam, ka viņš izvēlējies viņu jautro pilsētu, lai tajā netraucēts garlaikotos. Ieraudzījuši garlaikoto prin­ci, viņi parasti žāvādamies novērsās vai aizgāja tālāk no logiem istabas dziļumā, it kā vēlēdamies izvairīties no šīs garenās, bālās sejas, miegaino acu un gurdenās gaitas iemidzinošā iespaida. Tā nu godājamais princis varēja būt gandrīz pilnīgi drošs, ja viņš sadomātu pastaigāties, uz ielas viņš nevienu nesatiktu.

Protams, ka no Bluā iedzīvotāju puses tā bija noziedzīga nevērība: viņa augstība bija Francijas pirmais augstmanis tūlīt pēc karaļa, bet var­būt arī pirms viņa.

Patiešām, ja jau patlaban valdošajam Ludviķim XIV bija tā laime piedzimt par Ludviķa XIII dēlu, tad viņa augstībai bija tas gods būt Indriķa IV dēlam.

Tātad Bluā iedzīvotājiem vajadzēja būt lepniem par godu, ko Or- leānas hercogs * parādījis viņu pilsētai, apmezdamies senajā Bluā pilī kopā ar savu galmu.

Taču liktenis bija lēmis, ka šim augstdzimušajam princim nekad ne­izdevās izraisīt pūļa uzmanību vai izbrīnu. Laikam ritot, viņš pie tā pie­rada. Varbūt tieši tā var izskaidrot viņa vienaldzīgo un garlaikoto izskatu. Agrāk viņš bija ļoti aizņemts. Nāvessodi kādam ducim viņa labāko draugu

Žans Batists Gastons, Orleānas hercogs (1608 — 1660) — Lud­viķim XIII brālis. Organizēja sazvērestības pret kardinālu Rišeljē. Pēc tam, kad viena no tām tika atklāta, viņš nodeva savus at­balstītājus — marķīzu de Šalē, Senmaru, de Tū, maršalu Mon- moransī un citus, un viņi gāja bojā uz ešafota. Par piedalīšanos Frondā (1648 — 1653), kas bija aristokrātijas sacelšanās pret galmu j un Ludviķa XIV pirmā ministra kardināla Mazarīni piekopto ab­solūtisma politiku, Orleānas hercogs tika izsūtīts uz Bluā.

sagādāja viņam diezgan lielu noņemšanos. Bet, kopš Mazarini bija mi­nistrijā, sodi vairs nenotika, viņa augstībai zuda nodarbošanās, un tas iespaidoja viņa garastāvokli.

Nabaga prinča dzīve vilkās ļoti garlaicīgi. No rītiem viņš medīja Bev- ronas krastos vai Šavernī birzi, tad pārcēlās pāri Luārai un brokastoja Šamborā, neatkarīgi no tā, vai ēstgriba bija vai ne; un līdz pat nākošajām medībām Bluā iedzīvotāji neko vairs nedzirdēja par savu kungu un pa­vēlnieku.

Lūk, tā princis garlaikojās extra mūros;* par viņa garlaikošanos pil­sētā lasītājs uzzinās, ja kopā ar mums sekos kavalkādei uz Bluā pils di­žajiem vārtiem.

Viņa augstība jāja uz maza, ruda zirdziņa, sēdēdams sarkana samta sedlos. Prinča spilgti sarkanais kamzolis, ko sedza tādas pat krāsas ap­metnis, saplūda ar sedliem. Tikai pateicoties šai spilgtajai krāsai, princis izcēlās savu pavadoņu vidū, jo viens no tiem bija violetā, otrs — zaļā tēr­pā. Kreisajā pusē jāja cilvēks violetā, staļļu pārzinis, bet labajā pusē — zaļi tērptais galvenais medību pārzinis.

Viens no pāžiem turēja rokā īsu kārti, uz kuras sēdēja divi vanagi. Otram rokā bija medību rags; nonācis kādus divdesmit soļus no pils, viņš tajā slinki iepūta.

Arī visi citi, kas bija ap garlaikoto princi, veica savus pienākumus tikpat garlaicīgi. Izdzirdējuši signālu, astoņi sargkareivji, kas bija sildīju­šies saulītē pils kvadrātveidīgajā pagalmā, tvēra pēc savām alebardām, un viņa augstība svinīgi iejāja pilī.

Kad hercogs iejāja pagalmā, izklīda arī puišeļi, kas bija skrējuši pakaļ kavalkādei, rādīdami viens otram beigtos putnus un apspriezdami redzē­to. Iela, laukums un pagalms kļuva tukši.

Viņa augstība klusēdams nokāpa no ziiga un iegāja savās istabās, kalps palīdzēja viņam pārģērbties, un, tā kā viņas augstība vēl nebija likusi ziņot, ka brokastis ir galdā, tad viņa augstība atslīga krēslā un aizmiga tik cieši, it kā būtu vienpadsmit vakarā.

Ārpus pilsētas mūriem (lat.).

Zinādami, ka līdz vakaram viņiem vairs nekas jādara nebūs, sarg­kareivji atlaidās uz akmens soliem saulītē; zirgu puiši kopā ar zirgiem pazuda staļļos; šķita, ka visa pils snauž līdz ar savu saimnieku, vienīgi daži putniņi jautri čivināja krūmos.

Pēkšņi šajā snaudas pilnajā klusumā nošķindēja smieklu zvārguļi, kas lika miegā iegrimušajiem kareivjiem pavērt acis.

Smiekli atskanēja no kāda pils loga, ko spoži apspīdēja saule.

Loga priekšā atradās balkoniņš ar kaltiem metāla rotājumiem, ko greznoja puķu podi ar sarkanām neļķēm, prīmulām un pirmajām rozēm.

Šim logam piederošajā istabā bija redzams četrkantains galds, ko sedza vecs, puķains galdauts. Galda vidū stāvēja māla krūze ar garu kaklu, tajā bija īrisi un maijpuķītes. Divas meitenes sēdēja pie galda viena otrai pre­tī.

Meiteņu izturēšanās bija diezgan dīvaina: viņas varētu noturēt par pansionāta audzēknēm, kas aizbēgušas no klostera. Viena no viņām, atspiedusi elkoņus pret galdu, kaut ko cītīgi rakstīja uz grezna holandiešu papīra; otra ar ceļgaliem tupēja uz krēsla, un, pārliekusies pār galdu, vēroja, kā draudzene raksta. Viņas ķiķināja un jokojās, līdz iesmējās tik skaļi, ka izbiedēja putnu rotaļas krūmos un pamodināja viņa augstības gvardi no snauda.

Ja jau mēs esam ķērušies pie portretiem, tad atļausimies dot vēl di­vus — šajā nodaļā pēdējos.

Trokšņainā smējēja, kas tupēja ar ceļgaliem uz krēsla, bija deviņ­padsmit vai divdesmit gadus veca skaistule, kam acis tā vien zibsnīja skaidri iezīmēto uzacu ielokā; viņas zobi starp koraļļu lūpiņām mirdzēja kā pērles.

Viņā bija kā pulvera lādiņš; viņa nevis kustējās, bet it kā uzsprāga.

Vēstules rakstītāja vērās savā draudzenē ar zilām acīm, tik tīrām kā šis dienas debesis.

Viņas gaišie pelnu krāsas mati, eleganti ieveidoti, vijās maigās cirtās j'.ar perlamutra krāsas vaidziņiem; smalkā rociņa, kas gulēja uz papīra, liecināja par viņas jaunību. Atskanot kārtējam draudzenes smējienam, vi­ņa paraustīja maigos, baltos plecus, kuriem, tāpat kā rokām, vēl pietrūka apaļuma un maiguma.