Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Palicis viens, hercogs bija paguvis uzburt piedienīgu sejas izteiksmi.- Viņš nepagriezās, gaidīdams, kamēr pārzinis atvedīs kurjeru pie viņa. Rauls apstājās galda galā starp hercogu un hercogieni. Tad viņš zemu paklanījās viņas augstībai, izslējās un palika gaidām, lai hercogs sāktu runāt pirmais.

Hercogs, savukārt, nogaidīja, līdz aizslēgs durvis. Viņš negribēja pa­griezties, lai pārliecinātos, vai tās ir aizvērtas. Tāda kustība nebūtu viņa

cienīga; tomēr viņš saspringti ieklausījās, vai slēdzene noklakšķēs, tā ra­dot vismaz noslēpuma šķietamību.

Kad durvis bija aizslēgtas, hercogs pacēla acis uz vikontu un jautāja:

— Šķiet, ka jūs ieradāties no Parīzes?

— Tikko, jūsu augstība.

— Vai karalis ir vesels?

— Pilnīgi.

— Un karaliene?

— Viņas majestāte vēl joprojām cieš no sāpēm krūtīs. Taču pēdējo mēnesi viņai ir mazliet labāk.

— Man ziņoja, ka jūs esat ieradies pie manis no prinča. Tā, droši vien, ir kļūda!

— Nē, jūsu augstība. Princis uzdeva man nogādāt jums šo vēstuli un gaidīt atbildi.

Rauls bija nedaudz apmulsis no tik vēsas un ceremoniālas uzņem- šanas; viņa balss neapzināti kļuva klusāka, un savu sakāmo viņš pabeidza cr> gandrīz pusbalsī. Hercogs aizmirsa, ka viņš pats radījis šo noslēpumai- nību, un viņu atkal pārņēma bailes.

Viņš drūmi paņēma prinča Kondē vēstuli un atvēra tā, it kā tā būtu kāds aizdomīgs sūtījums. Lasot viņš aizgriezās, lai neviens nevarētu no­vērot viņa sejas izteiksmi.

Hercogiene visas šīs sava augstdzimušā laulātā drauga izdarības vē­roja ar tādu pat satraukumu, kādu izjuta viņš pats.

Rauls nekustēdamies bezkaislīgi skatījās pa atvērto logu dārzā uz sta­tujām.

— O,— pēkšņi hercogs izsaucās un starojoši pasmaidīja. — Tas tik ir patīkams pārsteigums! Tik labvēlīga vēstule no prinča! Izlasiet pati!

Galds bija tik plats, ka hercogs pats nevarēja pasniegt vēstuli herco­gienei. Rauls pasteidzās to izdarīt, un tas viņam izdevās tik izveicīgi, ka hercogiene laipni pateicās viņam.

— Droši vien jūs zināt vēstules saturu? — hercogs pajautāja vikon­tam.

— Jā, jūsu augstība. Sākumā princis lika man nodot vēsti mutiski, bet pēc tam pārdomāja un uzrakstīja vēstuli.

— Lielisks rokraksts, — hercogiene teica, — bet es nekādi nevaru izlasīt…

— Izlasiet jūs, vikont, — hercogs noteica.

Rauls sāka lasīt.

Hercogs ar lielu uzmanību klausījās viņā. Lūk, kāds bija vēstules sa­turs:

„Jūsu gaišība!

Karalis dodas uz ārzemēm; Jums jau droši vien kļuvis zināms, ka drīz notiks Viņa Majestātes laulības. Karalim labpaticies uzdot man gādāt par apmešanās vietām šī ceļojuma laikā. Zinot, cik labprāt Viņa Majes­tāte pavadītu kādu dienu Bluā, gribētu lūgt Jums atļaut iekļaut manā maršrutā Jūsu pili. Ja nu, gadījumā, šis negaidītais lūgums sagādā ne­ērtības Jūsu karaliskajai augstībai, tad ļoti lūdzu paziņot man par to ar vikonta de Braželona, mana kurjera, viena no maniem virsniekiem, starp­niecību. Mans nospraustais maršruts ir atkarīgs no Jūsu karaliskās augstī­bas lēmuma: ja nevarēšu braukt caur Bluā, mēs dosimies caur Vandomu vai Romorantēnu. Uzdrošinos cerēt, ka Jūsu augstība labvēlīgi uzņems manu lūgumu kā padevības apliecinājumu un vēlmi pakalpot Jums."

— Nekas nevarētu būt patīkamāk, — bilda hercogiene, kas lasīšanas laikā vairākkārt bija apmainījusies ar vīru skatieniem. — Te ieradīsies karalis! — viņa piebilda mazliet skaļāk nekā vajadzīgs, ja grib saglabāt kaut ko noslēpumā.

— De Braželona kungs, — hercogs turpināja, — nododiet pateicību princim Kondē un izsakiet manu atzinību par patīkamo pārsteigumu, ko viņš man sagādājis!

Rauls paklanījās. _

— Kad viņa majestāte ieradīsies?

— Visticamāk, ka šovakar.

— Kā tad uzzinātu manu atbildi, ja tā būtu noraidoša?

— Man pavēlēja tādā gadījumā pēc iespējas ātrāk atgriezties Božansī un nodot jūsu atbildi kurjeram, kurš to nekavējoties nogādātu princim.

— Tātad karalis ir Orleānā?

— Nē, daudz tuvāk; tagad viņa majestātei jau jābūt Megē.

— Vai viņu pavada galms?

— Jā, jūsu augstība.

— Ak! Es pavisam aizmirsu apjautāties par kardinālu!

— Viņa svētība, liekas, ir vesels.

— Vai viņa māsasmeitas ceļo kopā ar viņu?

— Nē, jūsu augstība; viņa svētība pavēlēja abām Mančīni* kundzēm doties uz Bruāžu; viņas ceļos pa Luāras kreiso krastu, bet galms — pa labo.

— Kā! Marija Mančīni arī atstās galmu? — jautāja hercogs, kura piesardzīgums nedaudz mazinājās.

— Pirmām kārtām Marija Mančīni, — Rauls atturīgi atbildēja.

Hercoga bālajā sejā pavīdēja viegls smaids, liecinādams par agrāko

samudžināto intrigu pieredzi.

— Pateicos jums, vikont de Braželon, — viņš sacīja. — Iespējams, jūs nevēlēsieties izpildīt vēl vienu manu rīkojumu — paziņot princim, ka viņa sūtnis man ļoti iepatikās; bet to es viņam pateikšu pats.

Rauls palocījās, pateikdamies par glaimojošo atsauksmi.

Hercogs deva zīmi sievai, un viņa pašķindināja zvanu. Tūdaļ ienāca Sanremī, un istabu piepildīja cilvēki.

— Kungi, — iesāka hercogs, — viņa majestāte parādījis man godu, vēlēdamies pavadīt dienu Bluā; ceru, ka karalim, manam brāļadēlam, ne­būs jānožēlo manam namam parādītā žēlastība.

— Lai dzīvo karalis! — nevaldāmā sajūsmā iesaucās visi klātesošie un vispirms pats Sanremī.

Hercogs grūtsirdīgi nolieca galvu. Visu mūžu viņam bijis jāklausās, pareizāk sakot, jāpacieš šie saucieni. Viņš bija nomierinājies, jo jau sen nebija tos dzirdējis; un, lūk, jaunais karalis, dzīvs un vēl spožāks kā ie­priekšējais, nostājās viņa priekšā kā rūgts izsmiekls.

Mančīni — itāļu ģimene, kardināla Mazarīni radinieki. Marija Mančīni (1639 — 1715) — Mazarīni māsasmeita, kurā bija iemīlē­jies jaunais Ludviķis XIV.

Hercogiene nojauta šī tramīgā un aizdomīgā cilvēka ciešanas. Viņa piecēlās no galda. Hercogs neapzināti sekoja viņas piemēram. Kalpotāji apstāja Raulu un sāka viņu izprašņāt; skanēja dūkoņa kā bišu stropā.

To pamanījusi, hercogiene paaicināja Sanremī.

— Tagad nav laika pļāpāt, jāķeras pie darba! — viņa teica neap­mierinātas saimnieces tonī.

Sanremī pasteidzās izklīdināt pulciņu ap Raulu, un vikonts izgāja priekšistabā.

— Ceru, ka šim muižniekam tiks piedāvāts viss nepieciešamais? — hercogiene vēl piemetināja, griezdamās pie Sanremī.

Resnulis aizsteidzās pakaļ Raulam.

— Hercogiene pavēlēja piedāvāt jums paēst un atpūsties, — viņš tei­ca, — jums pilī sagatavotas telpas.

— Pateicos jums, Sanremī kungs, — vikonts atbildēja. — Jūs zināt, cik ļoti man gribas drīzāk satikt tēvu.

— Zinu, zinu, vikont. Lūdzu, nododiet viņam manus visdziļākos cie­ņas apliecinājumus!

Rauls atvadījās no vecā muižnieka un devās savās gaitās.

Kad viņš gāja zem vārtu velves, pavadā vezdams zirgu, no ēnainās alejas dziļumiem viņu pasauca smalka balstiņa:

— Raula kungs!

Vikonts izbrīnā atskatījās un ieraudzīja tumšmatainu meiteni. Viņa pie­lika pirkstu pie lūpām un pastiepa viņam roku. Viņš šo meiteni nepazina.

Rauls piegāja pie meitenes, kas viņu sauca.

— Bet kur lai es lieku zirgu? — viņš pavaicāja.