Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Nē, — Rauls atbildēja, — es vēl neesmu bijis pie tēva; kad mani apturēja jūsu draudzene, es pašlaik gribēju jāt pie viņa. Ceru, ka grāfs ir vesels… Jums taču nav nekādu sliktu ziņu par viņu?

— Nekādu, Raul, paldies Dievam!

Iestājās klusums.

Viņi abi, vienas domas pārņemti, pat bez skatiena lieliski saprata viens otru.

— Ak, Dievs! — pēkšņi Montalē iesaucās. — Kāds nāk šurp!

— Kas tas varētu būt? — nemierīgi ievaicājās Luīze.

— Ak, es pakļauju jūs briesmām! Cik es biju nesaprātīgs! — Rauls nočukstēja, dziļi apmulsis.

— Smagi soļi! — Luīze teica.

— Ja tas ir Malikorns, tad mums nav ko baidīties, — Montalē pie­zīmēja.

Luīze un Rauls saskatījās, it kā jautādami viens otram: „Kas ir Mali­korns?"

— Neuztraucieties, — Montalē turpināja, — viņš nav greizsirdīgs.

— Bet… — Rauls iesāka.

— Saprotu — viņš nav arī pļāpīgs, tāpat kā es.

— Ak, Dievs! — Luīze iesaucās, klausīdamās pie pusatvērtām durvīm. — Es pazīstu savas mātes soļus.

— Sanremī kundze! Kur lai es paslēpjos? — Rauls vaicāja mazliet apmulsušajai Montalē.

— Jā, — viņa teica, — es arī pazīstu viņas kurpju klaudzoņu!.. Tā ir jūsu mīļā māmiņa! Cik žēl, vikont, ka logs iziet uz bruģi un ir piec­desmit pēdu augstumā!

Rauls apmulsis paskatījās uz balkonu.

Luīze saķēra viņa roku, lai aizturētu.

— Ak, man nemaz nav prāta! — Montalē iesaucās. — Man taču ir svētku tērpu skapis! Tas ir kā radīts priekš slēpšanās!

Patiešām, bija laiks slēpties.

Sanremī kundze kāpa augšup ātrāk nekā citkārt.Viņa parādījās kāpņu laukumiņā tieši tad, kad Montalē aizcirta skapja durvis un nostājās tām priekšā.

— Ā! — iesaucās Sanremī kundze. — Luīze, jūs esat te?

— Jā, te, — Luīze atteica, tā nobālusi, it kā būtu pieķerta kādā šausmīgā noziegumā.

— Tā, tā!

— Apsēdieties, kundze, — Montalē piedāvāja, piestumdama krēslu de Sanremī kundzei, lai viņa apsēstos ar muguru pret skapi.

— Pateicos, Ora. Iesim, mana meita, iesim ātrāk!

— Kur? Kāpēc?

— Mājās. Jāsagatavo taču tērpi!

— Kas noticis? Kas atgadījies? — izlikdamās izbrīnījusies, prašņāja Montalē.

Viņa baidījās, kaut tikai Luīze neizpļāpātos.

— Vai tad jūs nezināt jaunumus? — apvaicājās de Sanremī kundze.

— Ko mēs, sēdēdamas šajā baložu būrī, varam zināt, kundze?

— Kā!.. Vai tad jūs nevienu nesatikāt?

— Jūs runājat ļoti mīklaini, mēs vai degam nepacietībā! — iesaucās Montalē, kura, redzēdama, ka Luīze kļūst aizvien bālāka, nezināja, ko lai dara.

Beidzot viņa uztvēra draudzenes daiļrunīgo skatienu. Tas bija viens no tiem, kas varētu iežēlināt pat akmens mūrus.

Luīze norādīja uz cepuri, nelaimīgo Raula cepuri, kas visā savā go­dībā stāvēja uz galda.

Montalē metās uz priekšu, satvēra cepuri ar kreiso roku, tad sev aiz muguras pārlika labajā un visbeidzot noslēpa, nepārtraukdama runāt.

— Nu tad tā, — de Sanremī kundze turpināja, — atjāja kurjers un atveda vēsti, ka šeit drīz ieradīsies viņa majestāte! Vajag uzposties!

— Ātrāk, — Montalē mudināja, — ātrāk, Luīze! Sekojiet savai mātei, bet es tikmēr uzlaikošu izejamo tērpu.

Luīze piecēlās. De Sanremī kundze paņēma viņu aiz rokas un izveda uz kāpnēm.

— Ejam! — viņa skubināja.

Un klusāk piebilda:

— Es taču jums aizliedzu iet pie Montalē! Kāpēc jūs ciemojaties pie viņas?

— Viņa ir mana draudzene. Bez tam, es tikko ienācu.

— Vai jūsu klātbūtnē kāds tika paslēpts?

— Ko jūs!

— Es redzēju vīriešu cepuri… Tā, droši vien, ir tā dienaszagļa Ma- likorna cepure… Galmadāma — un pieņem savā istabā tādu cilvēku!.. FuiL

Balsis kāpņu telpā pamazām apklusa. Montalē visu dzirdēja, jo kāp­nēs atbalsojās katrs izteiktais vārds.

Ieraudzījusi Raulu, kurš izkāpa no skapja un arī visu bija dzirdējis, viņa paraustīja plecus un piemetināja:

— Nabaga Montalē! Draudzības upuris!.. Nabaga Malikorns! Mīlas upuris!

Viņas skatiens apstājās pie Raula traģikomiskās sejas izteiksmes, kurš mulsa, vienā pašā dienā uzzinājis tik daudz noslēpumu.

— Jaunkundz, — viņš sacīja, — kā lai es pateicos jums par jūsu laipnību!

— Gan jau kādreiz norēķināsimies, viņa atbildēja, — bet tagad gan ejiet ātrāk prom, vikont! De Sanremī kundze ir ļoti stingra un var sarīkot te kratīšanu, kas mums visiem sagādātu nepatikšanas! Ardievu!

— Bet, Luīze… Kā lai uzzinu…

— Ejiet! Ejiet ātrāk! Vai tad karalis Ludviķis XI* veltīgi izgudroja pastu!

— Diemžēl, — nomurmināja Rauls.

— Vai tad es jūs pametīšu bez palīdzības? Es esmu vairāk vērta par visiem karaļu pastiem! Ātrāk zirgā! Ja de Sanremī kundze nāks man lasīt morāli, tad viņa nedrīkst šeit sastapt jūs.

— Viņa var pateikt manam tēvam!.. — Rauls nočukstēja.

Ludviķis XI — Francijas karalis (1461 — 1483); atjaunoja Romas impērijas seno izgudrojumu — pastu.

— Un jūs dabūsiet bārienu!.. Ak, vikont, var redzēt, ka jūs kalpojat galmā: jūs esat tikpat bailīgs kā karalis. Bluā mēs bieži vien iztiekam bez tētiņu piekrišanas! Pajautājiet Malikornam.

To teikdama, draiskule saņēma Raulu aiz pleciem un izstūma pa dur­vīm. Viņš uzmanīgi nokāpa pa trepēm, sameklēja savu zirgu, uzlēca sed­los un aizjāja tā, it kā viņam dzītos pakaļ veseli astoņi Orleānas hercoga kareivji.

Rauls jāja pa labi pazīstamu un ar daudzām mīļām atmiņām saistītu ceļu, kas veda no Bluā uz grāfa de Lafēra namu.

Lasītājs atļaus mums to neaprakstīt. Viņš jau tajā ir bijis kopā ar mums agrākos laikos un to pazīst. Tikai kopš mūsu pēdējās ierašanās sienas kļuvušas pelēkākas, ķieģeļi ieguvuši zaļganu veca vara nokrāsu, bet koki izauguši lielāki.

Jau no tālienes Rauls ieraudzīja stāvo jumtu, divus mazos tornīšus, baložu būdu starp gobām un baložus, kas visu laiku lidinājās ap ķieģeļu konusu un nekad to neatstāja, kā nevainīgu dvēseli neatstāj patīkamas atmiņas.

Rauls nebija redzējis tēvu jau vairāk kā gadu. Visu šo laiku viņš atradās pie prinča Kondē.*

Pēc Frondas nemieriem, kuru pirmo posmu mēs papūlējāmies ap; rakstīt šīs triloģijas iepriekšējā daļā, Ludviķis de Kondē patiesi, publiski

Princis Kondē bija viens no Frondas vadoņiem. Viņš aplenca Parīzi un piespieda galmu to atstāt, bet Mazarīni — divreiz bēgt no Francijas.

un svinīgi salīga mieru ar galmu. Visu laiku, kamēr turpinājās sadursmes starp princi Kondē un karali, princis, kuram bija iepaticies vikonts, veltīgi izteica jauneklim vilinošus priekšlikumus. Grāfs de Lafērs, palikdams uz­ticīgs karalim un goda kodeksam, ko viņš kādreiz mācīja dēlam Sandenī kapličā, vienmēr atteica princim sava dēla vārdā. Vēl vairāk, dumpja lai­kā vikonts nepievienojās princim Kondē, bet gan Tirēnam,* kas cīnījās karaļa pusē. Pēc tam, kad Tirēns, savukārt, atsala pret karali, vikonts šķirās arī no Tirēna, tāpat kā agrāk no prinča. Pateicoties tādai kon­sekventai nostājai, kā ari tam, ka Kondē un Tirēns savas uzvaras izcīnīja, karodami karaļa pusē, Raula kontā, neskatoties uz viņa jaunību, skaitījās desmit uzvaras un neviena zaudējuma, kas aizskartu viņa godu un sirds­apziņu. Paklausot tēva gribai, Rauls nelokāmā padevībā kalpoja Ludviķim XIV, kaut gan tajos laikos gandrīz neizbēgamas bija pārejas no vienas nometnes uz otru.