Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Montalē! Montalē! — viņa beidzot ieteicās maigā, patīkamā balsī. — Jūs smejaties pārāk skaļi, kā vīrietis; sargkareivju kungi sāks pievērst jums uzmanību, un tā jūs vēl varat nesadzirdēt viņas augstības zvanu.

Par Montalē nosauktā meitene pēc šī rājiena nepārtrauca smieties un trokšņot. Viņa vienīgi atteica:

— Dārgā Luīze, jūs nerunājat nopietni. Jūs zināt, ka sargkareivju kungi, kā jūs viņus nosaucāt, tagad ir aizmiguši tā, ka viņus nevarētu pamodināt pat ar lielgabala šāvienu; tāpat jums zināms, ka viņas augstī­bas zvanu var dzirdēt pat uz Bluā tilla, tāpēc es izdzirdēšu, kad man būs jāiet pie viņas augstības uz dežūru. Jums tikai tad traucē mani smiek­li, kad jūs rakstāt: jūs baidāties, ka jūsu māmiņa, de Sanremī kundze, varētu ierasties pie mums, jo tā viņa dara, kad mēs smejamies pārāk skaļi, un tad viņa mūs pārsteigtu pie šīs mil/.umlielās papīra lapas, uz kuras stundas laikā uzrakstīti tikai divi vārdi „Raula kungs". Un jums, mīļā Luīze, ir pilnīga taisnība: pēc šiem diviem vārdiem var sekot daudzi citi, tik nozīmīgi un dedzīgi, ka jūsu jaukā māmiņa ar pilnām tiesībām varēs šķilt pērkonus un zibeņus. Vai ne? Atbildiet taču!

Te Montalē sāka smieties vēl skaļāk.

Gaišmate ne pa jokam apvainojās. Viņa pārplēsa lapu, uz kuras pa­tiešām skaistā rokrakstā bija rakstīts „Raula kungs", un, trīcošiem pirks­tiem saņurcījusi papīru, izmeta to pa logu.

— Lūk, kā! — Montalē teica. — Mūsu jēriņš, mūsu balodītis ir ap­vainots! Nebaidieties, Luīze — de Sanremī kundze neatnāks, bet, pat ja viņā sadomātu ierasties, jūs taču zināt, cik man ir smalka dzirde. Bez tam, rakstīt vecam draugam, ko pazīsti divpadsmit gadus, ir pilnīgi at­taisnojami, sevišķi vēl, ja vēstule sākas ar vārdiem „Raula kungs!"

— Labi, es viņam nerakstīšu, — Luīze nosolījās.

— Ak, kā mani soda! — smiedamās atsaucās melnacainā jokdare. — Ņemiet nu ātrāk citu papīra lapu, un tūlīt rakstīsim vēstuli tālāk… Ai! Re nu, skan zvans!.. Bet man vienalga! Hercogiene pagaidīs vai arī šo­dien iztiks bez savas galma dāmas!

Patiešām zvanīja. Tas nozīmēja, ka hercogiene pabeigusi savu tualeti un gaida viņa augstību, kurš parasti zem rokas veda viņu no viesistabas uz ēdamistabu.

Pēc šīs ceremonijas laulātais pāris brokastoja un atkal šķīrās līdz pus­dienām, kuras pasniedza tieši divos.

Atskanot zvanam, pagalma kreisajā pusē atvērās virtuves durvis, un tajās parādījās divi kalpotāji un astoņi pavārēni. Viņi nesa paplātes ar ēdieniem, kas bija apsegti ar sudraba vākiem.

Viens no kalpotājiem, šķiet, pēc amata vecākais, klusēdams pie­bakstīja ar zizli sargkareivim, kas skaļi krāca uz sola. Viņš pat izrādīja tādu laipnību, ka padeva sargkareivim alebardu, kas bija pieslieta pie sienas. Vēl apdullis no miega, sargkareivis, neprasīdams nekādus paskai­drojumus, pavadīja ēdienu nesējus līdz viņa augstības ēdamistabai; pa priekšu soļoja pāžs un abi kalpotāji.

Kad ēdienus nesa garām sargkareivjiem, tie atdeva godu.

Montalē un viņas draudzene pa logu vēroja šo ceremoniju, kaut gan abas jau sen pie tās bija pieradušas. Starp citu, viņu ziņkārību izraisīja vienīgi vēlme pārliecināties, ka viņas liks mierā. Kad pavārēni, kareivji, pāži un kalpotāji bija pagājuši garām, viņas atkal piesēdās pie galda, un saule, kas uz mirkli bija apspīdējusi abas burvīgās sejiņas, tagad atkal raidīja savus starus tikai pār neļķēm, prīmulām un rozēm.

— Nu, — Montalē ieteicās, iekārtodamās kā iepriekš, — viņas augs­tība pabrokastos arī bez manis.

— Montalē, jūs taču sodīs! — gaišmate raizējās, rāmi apsēzdamās savā vietā.

— Sodīs? Tas nozīmē, ka mani nevedīs pastaigā. Es to vien vēlos! Ir nu gan izklaidēšanās — kratīties milzīgos ratos pa sliktu ceļu, pa kuru tik tikko var nobraukt vienu jūdzi divās stundās, pie tam katrā pagrie­zienā pa labi vai pa kreisi ķeroties pie durtiņām; tad atgriezties pie mā­jas, kur ir Marijas Mediči* logs, par ko hercogiene noteikti teiks: „Ne-

Marija Mediči (1573 — 1642) — Francijas karaliene, Indriķa IV sieva. Pēc Indriķa IV nāves Marija Mediči uzticēja pārvaldīt valsti savam favorītam, itālietim Končino Končini, kurš 1617. gadā tika nogalināts pēc Ludviķa XIII pavēles. Mariju Mediči izsūtīja uz Bluā, no kurienes viņa 1619. gadā izbēga pa pils logu.

ticami, ka karaliene Marija izbēga pa šo logu! Četrdesmit astoņu pēdu augstums! Bet viņa bija divu prinču un tris princešu māte!" Nē, Luīze, lai mani soda kaut vai katru dienu, sevišķi jau tad, kad sods dod man iespēju pavadīt laiku kopā ar jums un rakstīt tik aizraujošas vēstules.

— Montalē! Montalē! Jāpilda savi pienākumi.

— Jums viegli runāt par pienākumiem, jo jums galmā ir pilnīga brī­vība. Jūs tikai baudāt visus labumus un neciešat nekādas grūtības: jūs esat hercogienes galma dāma vairāk nekā es, jo to labvēlību, ko jūt pret jūsu patēvu, viņa attiecina arī uz jums. Jūs šai drūmajā namā knābājat graudiņus tāpat kā putniņi mūsu pagalmā: brīvi elpojat, baudāt ziedu smaržu un skaistumu un neko nedarāt. Un jūs man vēl sacīsiet, ka jāpilda savi pienākumi! Pasakiet man, laiskā skaistuli!, kādi jums ir pienākumi? Varbūt rakstīt skaistajam Raulam? Bet jūs jau viņam nerakstāt, tātad arī jūs mazliet atstājat novārtā savus pienākumus…

Luīze kļuva nopietna, atspieda zodu delnā un teica:

— Pārmest man laimīgu dzīvi! Jums pietiek tam dūšas… Jums ir nā­kotne — jūs kalpojat galmā. Kad karalis apprecēsies, viņš aicinās viņa augstību pie sevis. Jūs ieraudzīsiet greznus svētkus, redzēsiet karali… Stāsta, ka viņš ir tik labs un jauks…

— Un vēl es redzēšu Raulu, kurš ir prinča dienestā, — Montalē viltīgi piemetināja.

— Nabaga Rauls! — Luīze nopūtās.

— Sirsniņ, laiks turpināt viņam rakstīt! Sāciet nu atkal ar vārdiem „Raula kungs", ko jūs tik skaisti bijāt uzvilkusi tai lapā, kuru saplēsāt.

Viņa pasniedza draudzenei spalvu, ar smaidu cenzdamās viņu uz­mundrināt.

Tā uzrakstīja mums jau zināmos vārdus.

— Un ko tālāk? — gaišmate apvaicājās.

— Tālāk rakstiet to, par ko jūs domājat. Luīze, — atteica Montalē.

— Vai jūs esat pārliecināta, ka es par kaut ko domāju?

— Jūs domājat par kādu, un tas nozīmē to pašu, tikai vēl ļaunāk.

— Jūs esat pārliecināta, Montalē?

— Ak, Luīze, Luīze, jūsu zilās acis ir tik dziļas kā jūra, ko es pa­gājušo gadu redzēju Buloņā. Nē, es kļūdos, jūra ir viltīga, bet jūsu acis ir tik dzidras kā zilgme virs mūsu galvām.

— Ja jau jus tik labi lasāt manās acis, tad pasakiet, ko es domāju!

— Pirmkārt, jūs nedomājat „Raula kungs", jūs domājat „mans mīļais Rauls".

— O!

— Nesarkstiet nu par niekiem! Jūs domājat: „Mans mīļais Raul, jūs lūdzat mani rakstīt jums uz Parīzi, kur jūs aiztur pienākumi prinča galmā. Droši vien jūs ļoti garlaikojaties, ja meklējat izklaidēšanos atmiņās par provinciāli… "

Luīze pēkšņi piecēlās.

— Nekā, Montalē, — viņa smaidīdama sacīja, — es domāju pavisam ko citu. Lūk, paskatieties, ko es domāju…

Viņa apņēmīgi paņēma spalvu un ar stingru roku uzrakstīja sekojošas rindas:

„Es būtu ļoti nelaimīga, ja Jūs mani tik dedzīgi nelūgtu atcerēties Jūs. Šeit viss man atgādina mūsu draudzības pirmos gadus, kas aizskrēja tik ātri un nemanot izgaisa, bet nekad un neviens neizdzēsīs to burvību no manas sirds."