Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Montalē, kas vēroja spalvas straujo slīdēšanu pa papīru un tūlīt pat lasīja draudzenes uzrakstīto, sāka plaukšķināt.

— Sen jau tā vajadzēja! — viņa izsaucās. — Te ir vaļsirdība, te ir jūtas, te ir stils! Mīļā, pierādiet tiem parīziešiem, ka Bluā ir laba stila dzimtene!

— Viņš zina, ka man Bluā ir paradīze zemes virsū, — gaišmate atbil­dēja.

Viņa turpināja rakstit:

„Raul, Jūs apgalvojat, ka domājat par mani. Es Jums pateicos, bet nejūtos pārsteigta — es taču zinu, cik bieži mūsu sirdis pukstējušas viena otrai."

— O, — Montalē iebilda, — manu jēriņ, bīsties no vilkiem!

Luīze jau gribēja atbildēt, kad pēkšņi pie pils vārtiem atskanēja zirgu pakavu klaboņa.

— Kas tad tas? — Montalē teica, dodamās pie loga. — Patiešām skaists jātnieks.

— Ak, tas ir Rauls! — Luīze iesaucās, arī tuvodamās logam. Viņa nobālēja un lielā satraukumā noslīga uz krēsla pie nepabeigtās

vēstules.

— Tas tik ir veikls mīlētājs! — Montalē teica. — Viņš ieradies pašā laikā.

— Ejiet nost no loga… Es jūs lūdzu, ejiet nost! — Luīze nočukstēja.

— Nu jā! Viņš mani nepazīst, tādēļ ļaujiet man paskatīties, kāpēc viņš te aijājis.

Montalē bija teikusi patiesību: uz jauno jātnieku bija patīkami skatī­ties.

Viņam varēja dot kādus divdesmit piecus gadus. Gara auguma, slaids, viņš iznesīgi valkāja tā laika skaisto karavīra mundieri. Augsti zābaki ar atlokiem cieši apkļāva kājas; no tādiem neatteiktos arī pati Montalē, ja būtu izdomājusi ietērpties vīriešu apģērbā.

Ar smalku, bet spēcīgu roku viņš apturēja zirgu pagalma vidū, tad pacēla ar spalvām rotāto cepuri, kas meta ēnu uz viņa nopietno un tai pat laikā atklāto seju.

No zirga pakavu klaboņas sargkareivji pamodās un pielēca kājās no saviem soliņiem.

Viens no viņiem piegāja pie jaunā jātnieka, kurš pieliecās un teica viņam skaidrā, skanīgā balsī, ko varēja sadzirdēt pat pa logu istabā, kur slēpās meitenes:

— Kurjers pie viņa karaliskās augstības!..

— Virsnieka kungs! — sargkareivis sauca. — Ieradies kurjers!

Taču sargkareivis zināja, ka neviens nenāks. Vienīgais virsnieks dzī­voja pils tālākajā spārnā, dzīvoklī dārza pusē.

Tāpēc sargkareivis vēl piebilda:

— Ševaljē kungs, virsnieks pārbauda posteņus, tāpēc es ziņošu par jums pils pārzinim de Sanremī kungam.

— De Sanremī! — jātnieks nosarcis atkārtoja.

— Vai jīis viņu pazīstat?

— Pazīstu… Pasakiet viņam ātrāk, lai par mani tūlīt tiktu paziņots viņa augstībai!

— Tad jau laikam lieta ir steidzama, — kareivis noteica it kā pie sevis, bet klusībā cerēdams uz atbildi.

Jātnieks pamāja ar galvu.

— Tādā gadījumā, — sargkareivis turpināja, — es pats iešu pie pils pārziņa. Piedodiet… Vai drīkstu zināt jūsu vārdu?

— Vikonts de Braželons no viņa augstības prinča Kondē.*

Kareivis zemu paklanījās un tik strauji uzskrēja pa kāpnēm priekš­istabā, it kā Rokruā uzvarētāja vārds būtu viņam devis spārnus. Vikonts de Braželons nolēca no zirga.

Viņš vēl nebija paguvis piesiet zirgu pie lieveņa dzelzs margām, kad pie viņa jau aizelsies pieskrēja Sanremī, ar vienu roku pieturēdams savu resno vēderu, bet otru airēdams pa gaisu tā, it kā tā būtu airis, kas šķeļ ūdeni.

— Vikont! Jūs esat šeit, Bluā! — viņš izsaucās. — Tas nu gan ir brīnums! Esiet sveicināts, Raula kungs, esiet sveicināts!

— Atļaujiet jums izteikt manu cieņu, Sanremī kungs.

Ludviķis de Kondē, Burbons (1621 — 1686) — princis, slavens Francijas karavadonis. Trīsdesmitgadu kara laikā franču karaspēks viņa vadībā izcīnīja vairākas uzvaras, tai skaitā uzvaru pār spā­niešiem pie Rokruā (1643).

— Cik laimīga būs de Lavalas kundze… tas ir, es gribēju teikt, San­remī kundze, kad jūs ieraudzīs! Bet iesim! Viņa augstība brokasto. Vai viņu ir vērts traucēt? Vai jums ir svarīgas darīšanas?

— Kā lai to pasaka… Varbūt, ka viņa augstībai nepatiks pat viena novilcināta minūte.

— Ja jau tā, tad pārkāpsim noteikumus. Ejam, vikont! Starp citu, viņa augstība šodien ir labā garastāvoklī… Bez tam, jūs taču esat atvedis mums jaunas ziņas?

— Ļoti svarīgas.

— Un, droši vien, labas?

— Vispatīkamākās.

— Tādā gadījumā iesim ātrāk! Cik vien iespējams ātri! — lādzīgais Sanremī iesaucās, jau ejot kārtodams savu apģērbu.

Rauls sekoja viņam, nesdams cepuri rokā un mazliet mulsdams no piešu svinīgās šķindoņas, kas atbalsojās milzīgajās zālēs.

Tiklīdz viņš bija iegājis pilī, mums jau pazīstamajā logā atkal pa­rādījās meiteņu galviņas, un dedzīgā sačukstēšanās liecināja par viņu sat­raukumu. Drīz vien viņas kaut ko nolēma, jo melnmatainā galviņa pa­zuda, bet gaišmatainā palika logā, slēpdamās aiz ziediem un caur zariem uzmanīgi vērodama lieveni, kur vikonts iegāja pilī.

Pa to laiku ar tādu uzmanību apveltītais vikonts sekoja pils pārzinim. Pēc steidzīgo soļu dipoņas, vīnu un ēdienu aromāta, glāžu un šķīvju šķin­doņas viņš saprata, ka tuvojas mērķim. Pāži, apkalpotāji un sulaiņi, kas atradās istabā blakus ēdamistabai, sagaidīja viesi ar šim novadam rakstu­rīgo laipnību, kas jau bija kļuvusi par leģendu. Daži pazina Raulu, taču gandrīz visi zināja, ka viņš ieradies no Parīzes. Varētu vēl piebilst, ka viņa ierašanās par kādu minūti aizkavēja kārtējā ēdiena pasniegšanu.

Pāžs, kas pašlaik lēja hercoga glāzē vīnu, izdzirdēja blakus istabā piešu šķindoņu un bērnišķīgā ziņkārē pagriezās uz to pusi, nemanīdams, ka vairs nelej vīnu hercoga glāzē, bet gan uz galdauta.

Hercogiene, kas nebija tiktāl iegrimusi savās domās kā viņas laulātais draugs, pamanīja pāža izklaidīgumu.

— Kas noticis? — viņa apvaicājās.

— Kas ir? — hercogs atkārtoja. — Kas tur notiek?

Sanremī izmantoja gadījumu un pabāza galvu pa durvīm.

— Kāpēc mani traucē? — hercogs vaicāja, uzlikdams sev uz šķīvja milzīgu aļņa cepeša gabalu.

— Ieradies kurjers no Parīzes. Bet viņš var pagaidīt, kamēr bro­kastis…

— No Parīzes! — hercogs atkārtoja, izmezdams no rokas dakšiņu. — Jūs teicāt, kurjers no Parīzes? Bet no kā?

— No prinča, — pils pārzinis steidzās pavēstīt.

Tai laikā par princi sauca princi Kondē.

— Kurjers no prinča? — hercogs teica ar satraukumu, ko pamanīja visi klātesošie, un tas divkāršoja vispārējo ziņkārību.

Varbūt hercoga galvā pavīdēja doma, ka atgriezies laimīgais sazvē­restību laiks, kad katrs durvju klaudziens viņu satrauca, katrā vēstulē bija valsts noslēpums un katrs kurjers nesa ziņas par bīstamām un samu­džinātām intrigām. Iespējams, ka diženā prinča vārds vien parādījās kā spoks zem Bluā pils velvēm.

Hercogs atgrūda šķīvi.

— Vai pavēlēsiet kurjeram pagaidīt? — de Sanremī apvaicājās. Her­cogienes skatiens iedvesa hercogam enerģiju, un viņš atbildēja:

— Nē, nē! Aiciniet viņu tūlīt pat! Kas viņš ir?

— Šejienes muižnieks, vikonts de Braželons.

— Ā, ļoti labi… Vediet viņu iekšā, Sanremī, vediet iekšā!

Teikdams šos vārdus savā parastajā cienīgumā, hercogs pārlaida ska­tienu visiem, kas atradās ēdamistabā, un tie visi — pāži un kalpotāji, nometa servjetes, nolika nažus un glāzes un nekārtīgā pūlī izgāja blakus istabā.

Kad Rauls de Braželons ienāca ēdamistabā, sekodams Sanremī, tā jau bija tukša.