Aleksandrs Dimā (tēvs): VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ir nu gan šķērslis!.. Priekšējā pagalmā ir zirgu stallis; nolieciet zirgu tur un drīzāk atgriezieties!

— Klausos.

Rauls tūlīt pat aizveda zirgu un atgriezās pie mazajām durvīm. Tur viņš pustumsā ieraudzīja savu noslēpumaino ceļvedi. Viņa gaidīja uz vītņu kāpņu pirmā pakāpiena.

— Vai jūs nebaidāties man sekot, klejojošo bruņiniek? — meitene smiedamās vaicāja, pamanījusi Raula acumirklīgo vilcināšanos.

Atbildes vietā viņš devās augšup pa tumšajām kāpnēm viņai pakaļ.

Tā viņi uzkāpa trīs stāvus; taustīdamies pēc margām, viņš katrreiz sataustīja zīda kleitu, kas čaukstēja viņam priekšā kāpnēs. Kad Rauls klupa, ceļabiedrene stingri uzšņāca „kuš" un pastiepa viņam maigu, ie- smaržotu rociņu.

— Tā jau var uzkāpt līdz torņa augšai, nejūtot nogurumu, — Rauls sacīja.

— Citiem vārdiem sakot, jūs esat ļoti ieinteresēts, ļoti noguris un ļoti satraukts!.. Nomierinieties, mēs esam galā!

Meitene atvēra durvis, un gaismas straume ieplūda kāpņu telpā, kur, pie margām turēdamies, stāvēja Rauls.

Brunete devās uz priekšu, viņš neatpalika. Viņa iegāja istabā, un Rauls sekoja.

Nokļuvis slazdā, viņš izdzirda kādu balsi, apgriezās un pāris soļu at­tālumā ieraudzīja gaišmatainu un zilacainu skaistuli ar sniegbaltiem ple­ciem, kura stāvēja ar aizvērtām acīm un sažņaugtām rokām.

Visā viņas stāvā Rauls sajuta tik daudz mīlestības un tik daudz lai­mes, ka nokrita viņas priekšā ceļos un izdvesa vārdu:

— Luīze..

— Ak, Montalē, Montalē! — Luīze pārmeta. — Grēks tā mānīt cil­vēkus!

— Es jūs piemānīju?!

— Jā. Jūs teicāt, ka iesiet noskaidrot, kas tur notiek, bet tā vietā atvedāt viņu šurp!

— Kā gan citādi? Kā tad viņš varētu saņemt vēstuli, ko jūs rakstījāt?

Montalē norādīja uz vēstuli, kas gulēja uz galda.

Rauls metās pie tās, bet Luīze, gan vēl joprojām samulsusi, strauji pastiepa roku, vēlēdamās viņu apturēt. Rauls pieskārās siltajai, drebošajai rociņai, satvēra to un tik godbijīgi pielika pie lūpām, ka tā drīzāk bija nopūta, nevis skūpsts.

Pa šo laiku Montalē paņēma vēstuli, trīsreiz pārlocīja, kā parasti dara sievietes, un paslēpa aiz korsetes.

— Nebaidies, Luīze, — Montalē teica, — vikonts nepaņems vēstuli, tāpat kā nelaiķa karalis Ludviķis XII neņēma zīmītes, ko pie savām krū­tīm slēpa de Otforas jaunkundze.

Ieraudzījis, ka abas meitenes smejas, Rauls nosarka, pavisam aiz­mirsis, ka Luīzes rociņa tā arī palikusi viņa rokās.

— Nu, — Montalē vaicāja, — Luīze, vai jūs man piedevāt, ka es atvedu pie jums vikontu? Un vai jūs, mans kungs,' nedusmojaties, ka se­kojāt man un sastapāt Luīzi? Tagad, kad noslēgts miers, varam parunāt kā veci draugi. Luīze, iepazīstiniet mani ar vikontu!

— Vikont, — Luīze iesāka ar sev piemītošo nopietno grāciju un ne­vainīgo smaidu, — man ir tas gods stādīt jums priekšā Oru de Montalē, viņas karaliskajai augstībai tuvu stāvošu personu un manu draudzenr, ma­nu mīļo draudzeni.

Rauls ceremoniāli paklanījās.

— Luīze, bet vai mani jūs savai draudzenei nestādīsiet priekšā? — viņš jautāja.

— O, viņa jau jūs pazīst! Viņa zina visu!

Naivie vārdi lika Montalē iesmieties, bet Raulam — priecīgi uzelpot. Viņš tos saprata tā: viņa zina par mūsu mīlestību.

— Tagad visas ceremonijas ir cauri, vikont, - Montalē teica. — Te ir krēsls; apsēdieties un izstāstiet mums ātrāk, kādu vēsti jūs tik steidzīgi atvedāt ?

— Tas vairs nav noslēpums, jaunkundz. Pa ceļam uz Puatjē karalis apstāsies Bluā, lai apmeklētu viņa karalisko augstību.

— Šeit būs karalis! — Montalē iesaucās plaukšķinādama. — Mēs redzēsim galmu! Vai saprotat, Luīze? Ak, Dievs! Bet kad tas būs?

— Varbūt jau šovakar, jaunkundz, bet rīt jau nu katrā ziņā.

Montalē dusmīgi atmeta ar roku.

— Nav laika apģērbties! Pa kuru laiku lai sagatavo tērpus! Mēs te esam atpalikušas no modes kā polietes. Mēs izskatīsimies apģērbtas kā karaļa Indriķa IV laiku portretos… Ak, vikont, tas gan ir nepatīkams jaunums!..

— Jūs būsiet skaista jebkurā tērpā.

— Cik nodrāzts kompliments!.. Mēs būsim glītas, jo daba mūs pie­tiekoši daudz apveltījusi ar pievilcību; bet mēs būsim smieklīgas, jo mode mūs aizmirsusi.. Smieklīgas!.. Es šķitīšu smieklīga!..

— Kam? —Luīze naivi apvaicājās.

— Kam? Mana mīļā, jūs nu gan esat dīvaina! Vai gan var uzdot tādu jautājumu!.. Kam… Visiem… Galma kavalieriem, augstmaņiem, ka­ralim.

— Piedodiet man, Montalē, bet, ja jau šeit visi pieraduši mūs tādas redzēt…

— Tiesa, bet tagad viss mainīsies, un mēs būsim smieklīgas pat Bluā; visi taču ieraudzīs Parīzes modes un sapratīs, ka mēs esam ģērbušās kā provinciāles! Tas mani dzen izmisumā!

— Nomierinieties, jaunkundz!

— Kaut gan, jo sliktāk tiem, kam es neiepatikšos! — Montalē filo­zofiski pavēstīja.

— Tādus gan būs grūti atrast! — ar savu pastāvīgo laipnību iebilda Rauls.

— Pateicos, vikont! Tātad jūs sakāt, karalis ieradīsies Bluā?

— Kopā ar visu galmu.

— Un ar Mančīni?

— Nē, bez viņām.

— Bet stāsta, ka karalis nespēj šķirties no Marijas Mančīni?

— Viņam būs jāiztiek bez viņas. Tā vēlas kardināls. Viņš aizsūtīja savas māsasmeitas uz Bruāžu!

— Kāds liekulis!

— Klusāk! — Luīze teica, pielikdama pirkstu pie rožainajām lūpi­ņām.

— Šeit mani neviens nedzird! Es saku, ka vecais Mazarīno Mazarīni ir liekulis; viņš par to vien sapņo, kā no savas māsasmeitas iztaisīt Fran­cijas karalieni.

— O, nē, jaunkundz. Pavisam pretēji — kardināls vēlas, lai karalis apprec infanti Mariju Terēzi.*

Montalē cieši ieskatījās Raulam acīs.

— Vai patiešām jūs, parīzieši, ticat tādiem izdomājumiem? — viņa apvaicājās. — Mēs te, Bluā, gan neesam tik lētticīgi.

— Bet padomājiet taču: ja jau karalis caur Puatjē dodas uz Spāniju, un dons Luiss de Haro un kardināls apstiprinājuši laulības kontraktu, tad tie vairs nav joki, jaunkundz.

— Karalis tomēr ir un paliek karalis, man šķiet?

— Protams, bet arī kardināls tomēr ir kardināls…

— Vai tad karalis nav cilvēks? Varbūt viņš nemīl Mariju Mančīni?

— Dievina!

— Nu, tad viņš to apprecēs. Sāksies karš ar Spāniju. Kardināls Ma­zarīni iztērēs dažus miljonus no tiem, ko viņš ir noslēpis. Mūsu muižnieki parādīs savu drosmi kaujās pret lepnajiem kastīliešiem. Daudzi atgrie­zīsies ar lauru vainagiem, bet mēs apveltīsim viņus ar mirtēm. Lūk, kā es saprotu politiku!

— Montalē, jūs esat jukusi! — atteica Luīze. — Jebkura galējība jūs pievelk tāpat kā uguns tauriņu.

— Bet jūs, Luīze, esat pārāk prātīga, lai pa īstam mīlētu.

— O, - Luīze maigi un pārmetoši nočukstēja, — saprotiet taču, Montalē!.. Karaliene māte grib apprecināt savu dēlu ar infanti. Vai jūs patiešām domājat, ka karalis uzdrošināsies nepaklausīt mātei? Vai tad tāds karalis kā viņš gribēs rādīt sliktu piemēru? Ja vecāki aizliedz, tad mīlestība jāapslāpē.

To teikdama, Luīze nopūtās. Rauls samulsis nolaida acis. Montalē sāka smieties.

— Man nav vecāku, — viņa atteica.

Austrijas Marija Terēze (1638 — 1683) — Spānijas karaļa Filipa IV un viņa pirmās sievas Francijas Elizabetes, Ludviķa XIII māsas, meita.

— Jūs droši vien zināt, kā klājas grāfam de Lafēram? — pēc smagas nopūtas, kas atklāja viņas skumjas, apvaicājās Luīze.