ALEKSANDRS VOLKOVS - SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

ALEKSANDRS VOLKOVS

Burvju zemes iedzīvotāju skaits arvien vairojās, un pienāca laiks, kad tajā nodibinājās vairākas valstis. Valstīs, kā jau tas mēdz būt, uzradās karaļi, bet ap karaļiem galminieki, liels daudzums apkalpotāju. Pēc tam karaļi nodibināja armijas, sāka cits ar citu strīdēties pierobežu zemju dēļ un rīkoja karus.

Kādā valstī zemes rietumu daļā pirms tūkstoš gadiem val­dīja karalis Aranja. Viņš valdīja tik ilgi, ka viņa dēlam Bofaro apnika gaidīt tēva nāvi, un viņš sadomāja gāzt tēvu no troņa. Ar vilinošiem solījumiem Bofaro savervēja savā pusē vairākus tūkstošus piekritēju, bet viņi nepaguva nekā izdarīt. Sazvēres­tību atklāja. Princis Bofaro stājās tēva tiesas priekšā. Tēvs sē­dēja uz augsta troņa, galminieku ielenkts, un bargi raudzījās dumpinieka bālajā sejā.

— Vai tu atzīsties, mans necienīgais dēls, ka loloji pret mani ļaunus nodomus? — karalis noprasīja.

— Atzīstos, — spītīgi atbildēja princis, nenovērsdams acis no tēva skarbā skatiena.

— Varbūt tu gribēji mani nogalināt, lai sagrābtu troni? — turpināja Aranja.

— Nē, — teica Bofaro, — to es negribēju. Tavs liktenis būtu mūža ieslodzījums.

— Liktenis ir lēmis citādi, — piezīmēja karalis. — Tas, ko tu gatavojies darīt man, kers tevi un tavus piekritējus. Tu zinf Alu?

Princis nodrebēja. Viņš, protams, zināja, ka dziļi zem viņu karaļvalsts atrodas milzīga pazeme. Gadījās, ka cilvēki tajā ieskatījās, bet, nostāvējuši dažas minūtes pie ieejas, ieraudzī­juši uz zemes un gaisā dīvainas neredzētu zvēru ēnas, izbai­lēs bēga atpakaļ. Tur dzīvot likās neiespējami.

— Tu un tavi piekritēji dosieties uz Alu mūžīgā trimdā! — svinīgi pasludināja karalis, un pat Bofaro ienaidniekus pār­ņēma šausmas. — Bet tas vēl par maz! Ne tikai jūs, bet arī jūsu bērni un bērnu bērni — neviens neatgriezīsieties uz ze­mes ar zilajām debesīm un spožo sauli. Par to rūpēsies mani mantinieki, es likšu zvērēt, ka viņi svēti izpildīs manu gribu. Varbūt tu vēlies iebilst?

— Nē, — teica Bofaro, būdams tikpat lepns un nepiekāpīgs kā Aranja. — Esmu pelnījis šo sodu par to, ka iedrošinājos pacelt roku pret tēvu. Es lūgšu tikai vienu: lai mums līdzi dotu zemkopības rīkus.

— Tos jūs dabūsiet, — teica karalis. — Un jūs apgādās arī ar ieročiem, lai jūs varētu aizsargāties pret nezvēriem, kas dzīvo Alā.

Skumjo trimdinieku kolonnas raudošo sievu un bērnu pa­vadībā aizgāja pazemē. Izeju apsargāja lielas kareivju noda­ļas, lai neviens dumpinieks nevarētu atgriezties.

Bofaro ar sievu un diviem dēliem nokāpa Alā pirmie. Viņu skatieniem pavērās brīnišķīga Pazemes valstība. Tā stiepās tālu, cik vien varēja saredzēt acs, un tās līdzenajā virsā šur tur pa­cēlās nelieli,- ar mežu apauguši pakalni. Alas vidū vizēja liela, apaļa ezera spogulis.

Šķita, ka Pazemes valstības pakalnos un pļavās valdītu ru­dens. Koku un krūmu lapas bija purpursarkanas, sārtas, oranžas, bet pļavās zāle dzeltēja, it kā lūgdamās pēc pļāvēja izkapts. Pazemes valstība bija krēslaina. Tikai zem velvēm peldošie zel­tainie mākoņi izplatīja vāju gaismu.

— Un te mums būs jādzīvo? — šausmās jautāja Bofaro sieva.

— Tāds mūsu liktenis,—drūmi atbildēja princis.

Ielenkuma

Trimdinieki gāja ilgi, līdz nokļuva pie ezera. Tā krasti bija nokaisīti akmeņiem. Bofaro uzkāpa uz vislielākā klints bluķa un pacēla roku par zīmi, ka grib runāt. Visi sastinga klusumā.

— Mani draugi! — Bofaro iesāka. — Esmu jūsu priekšā ļoti vainīgs. Mana godkāre ierāva jūs nelaimē un nogrūda zem šīm drūmajām velvēm. Bet notikušo nevar padarīt par nenotikušu, un dzīvība ir labāka par nāvi. Mūs gaida sīva cīņa, lai izdzī­votu, un mums jāizvēlē vadonis, kas mūs vadītu.

Atskanēja sraļi saucieni:

— Tu — mūsu vadonis!

— Ievēlam tevi, princi!

— Tu esi karaļu pēctecis, tev arī jāvalda, Bofaro!

Neviens nepacēla balsi pret Bofaro ievēlēšanu, un viņa drū­majā sejā atpl^iksnījās vārgs smaids. Tomēr viņš kļuva karalis, kaut arī Pazemes valstībā.

— Uzklausiet mani, ļaudis!—viņš sāka runāt. — Mēs esam pelnījuši atpūtu, bet atpūsties vēl nedrīkst. Kad mēs gājām pa Alu, es redzēju -neskaidras lielu zvēru ēnas. Tie sekoja mums iztālēm.

— Mēs arī redzējām, — pārējie apliecināja.

— Tātad pie darba! Sievietes lai apgulda un uzrauga bērnus, bet visi vīrieši — pie nocietinājumu celšanas!

Un Bofaro, rādīdams piemēru, pirmais sāka velt akmeni pie iepriekš uz zemes novilktā loka. Aizmirsdami nogurumu, cil­vēki stūma un vēla akmeņus, un apaļā siena pacēlās arvien augstāk.

Pagāja dažas stundas, un plats, stiprs mūris pacēlās divu cil­vēku augumā.

— Es dc,māju — pagaidām pietiks, — teica karalis. — Vēlāk mēs šeit izcelsim pilsētu.

F.ofaro norīkoja sardzē dažus vīriešus ar lokiem un šķēpiem, bfjt visi pārējie trimdinieki, darbā nomocījušies, nolikās gulēt zeltaino mākoņu satraucošajā gaismā. Viņu miegs nebija ilgs.

— Briesmas! Celieties visi! — sāka kliegt sargi.

Izbiedētie ļaudis uzrausās uz mūra iekšpusē ierīkotajiem ak­mens pakāpieniem un ieraudzīja, ka viņu patvērumam tuvojas vairāki desmiti dīvainu zvēru.

— Sešķepaiņi! Šie briesmoņi ir Sešķepaiņi! —atskanēja sau­cieni.

Un tiešām — dzīvniekiem četru ķepu vietā bija pa sešām resnām, apaļām ķepām, kas balstīja garus, apaļus rumpjus. Vi­ņiem bija netīri balta, bieza un pinkaina spalva. Sešķepaiņi kā apburti blenza ar lielajām, apaļajām acīm uz pēkšņi izaugušo cietoksni.

— Kādi briesmoņi! Labi, ka mūs aizsargā mūris, — runāja ļaudis.

Strēlnieki ieņēma kaujas pozīcijas.

Zvēri tuvojās ošņādami, apskatīdamies, neapmierināti puri­nādami lielās galvas ar īsām ausīm. Drīz viņipija pienākuši šāviena attālumā. Notrinkšķēja loku stiegras, bultas dūkdamas aizskrēja pa gaisu un iestrēga zvēru pinkainajā spalvā. Tās tomēr nevarēja pārdurt viņu biezo ādu, un Sešķepaiņi, dobji rēkdami, turpināja tuvoties. Tāpat kā visi Burvjjb zemes zvēri, viņi prata runāt, bet runāja slikti, viņiem bi>a pārāk biezas mēles, kas tikai ar pūlēm grozījās pa muti.

— Netērēt veltīgi bultas! — norīkoja Bofero. — Sagatavot šķēpus un zobenus! Sievietes ar bērniem — nocietinājuma vidū!

Bet zvēri neiedrošinājās iet uzbrukumā. Viņi ielenca cie­toksni lokā un nenovērsa no tā ugunīgās acis. Tas bija īsts aplenkums.

Tikai tagad Bofaro saprata savu kļūg u . Nepazīdams pazemes iemītnieku parašas, viņš nebija liets- Spgādāt ūdeni, un tagad, ja aplenkums būs ilgs, cietokšņa aizstāvjiem draudēja bojā eja aiz slāpēm.

Ezers bija tuvu — pavisam dažu desmitu soļu attālumā, bet kā lai izlaužas cauri tādu veiklu un ātru, kau' šķietami lempīgu ienaidnieku ķēdei? .. . \

Pagāja vairākas stundas. Pirmie sāka prasīt dzert'\ķērni. Vel- tīgi mātes viņus mierināja. Bofaro jau sāka gatavoties iž,71isī­gām izbrukumam.

Pēkšņi gaisā kaut kas nošalca, un ielenktie ieraudzīja pie debesīm ātri tuvojamies dīvainu būtņu baru. Tās mazliet atgā­dināja krokodilus, kādi dzīvoja Burvju zemes upēs, bet šie te bija daudz lielāki. Jaunie briesmoņi vicināja milzīgus ādainus spārnus, zem netīri dzeltenā zvīņainā vēdera nokarājās spē­cīgas nagainas ķetnas.