ALEKSANDRS VOLKOVS - SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

Vecākie Alas iedzīvotāji vēl bija saglabājuši atmiņas par brīnišķīgo varavīksni, kas mirdzēja pie viņu pazaudētās dzim­tenes debesīm. Un šo varavīksni viņi gribēja pēcteču atcerei iemūžināt pils sienās. Tās septiņus torņus nokrāsoja septiņās varavīksnes krāsās: sarkanā, oranžā, dzeltenā. Izveicīgajiem meistariem izdevās sagatavot apbrīnojami tīras krāsas, kas pil­nīgi līdzinājās varavīksnes toņiem.

Katrs karalis izvēlējās par savu galveno krāsu tā torņa krāsu, kurā bija apmeties. Zaļajās telpās viss bija zaļš: karaļa parā­des tērps, galminieku apģērbi, sulaiņu livrejas, mēbeļu krā­sojums. Violetajās istabās viss bija violets . . . Krāsas sadalīja izlozējot.

Pazemes pasaulē nebija dienas un nakts maiņas un laiku mērīja pēc smilšu pulksteņa. Tāpēc nolēma, lai pareizai karaļu valdīšanas maiņai seko īpaši augstmaņi — Laika glabātāji.

Karaļa Bofaro novēlējumam bija sliktas sekas. Sākās ar to, ka katrs karalis, turēdams citus aizdomās par naidīgiem nolū­kiem, iecēla sev bruņotu sardzi, šie sargi jādelēja uz pūķiem. Tā katram karalim radās lidojošie vagari, kas novēroja darbus

tīrumos un rūpnīcās. Karavīrus un vagarus, tāpat arī galminie­kus un sulaiņus vajadzēja barot tautai.

Otra nelaime bija tāda, ka valstij trūka noteiktu likumu. Iedzīvotāji nepaguva mēneša laikā pierast pie viena karaļa prasībām, kad to vietā jau stājās citas. Sevišķi daudz nepatik­šanu sagādāja apsveicināšanās.

Viens karalis prasīja, lai, viņu sastopot, metas ceļos, otru vajadzēja sveicināt, pieliekot pie deguna kreiso roku ar atples­tiem pirkstiem, bet labo vicinot virs galvas. Trešā priekšā vaja­dzēja lēkāt uz vienas kājas.

Katrs valdītājs centās izdomāt kaut ko dīvaināku — kas vēl nebija citam ienācis prātā. Bet pazemes iedzīvotāji stenēt ste­nēja no tādām izdomām.

Katram Alas iedzīvotājam bija visu septiņu varavīksnes krāsu cepuru kolekcija un valdnieku maiņas dienā vajadzēja mainīt cepuri. Tam vērīgi sekoja tā karaļa kareivji, kurš bija sēdies uz troņa.

Tikai vienā ziņā karaļi bija ļoti vienprātīgi: viņi izdomāja arvien jaunus nodokļus. Ļaudis strādāja vai pušu plēsdamies, lai apmierinātu savu pavēlnieku iekāres, bet šo iekāru bija daudz.

Katrs karalis, kāpdams tronī, rīkoja greznas dzīres, kurās ielūdza Varavīksnes pilī visu septiņu valdnieku galminiekus. Svinēja karaļu, karalieņu un kroņprinču dzimšanas dienas, atzī­mēja izdevušās medības, mazo pūķīšu izšķilšanos karaliskajās pūķu fermās un vēl daudz, daudz ko citu . . . Retu dienu pilī neklaigāja dzīrotāji, kas cienājās ar augšējās pasaules vīnu un slavināja kārtējo valdnieku.

Ritēja 189. Pazemes ēras gads, kuru skaitīja kopš tā laika, kad dumpīgais princis Bofaro un viņa piekritēji tika izsūtīti uz Alu. 'airākas pazemes iedzīvotāju paaudzes bija nomainīju­šās šajos gados, un cilvēki bija piemērojušies dzīvot Alā ar tās mūžīgo pustumsu, kas atgādināja virszemes krēslu. Viņu āda kļuva bāla, viņi izveidojās garāki un tievāki, lielās acis pierada

labi redzēt arī vājajā, izkliedētajā zeltīto mākoņu gaismā, kuri virmoja zem augstās akmens velves, un vairs nepavisam ne­varēja paciest augšējās pasaules dienas apgaismojumu.

Beidzās karaļa Pameljas Otrā valdīšanas posms, un varu va­jadzēja nodot Pampuro Trešajam. Bet Pampuro Trešais bija zīdainis, un viņa vietā valdīja māte, karaliene atraitne Stafida. Stafida bija varas kāra sieviete, viņa tīkoja nosēsties Pameljas vietā uz troņa. Viņa pasauca savu Laika glabātāju, sirmu, ple­cīgu večuku ar garu bārdu.

— Urgando, tu pagriez galvenā torņa pulksteni sešas stun­das uz priekšu!—viņa pavēlēja.

— Klausos, jūsu majestāte!—paklanīdamies atbildēja Ur­gando. — Es zinu, ka pavalstnieki gaidīt gaida, kad jūs kāp­siet tronī.

— Labi, labi, ej un tikai nepļāpā! — Stafida viņu pārtrauca.

— Nav jau pirmā reize! — Urgando noņirdza.

Viņš izpildīja karalienes pavēli. Bet karaļa Pameljas Laika glabātājs, jaunais Turepo, saņēma no sava pavēlnieka rīko­jumu pagriezt pulksteni par divpadsmit stundām atpakaļ: Pa- melja gribēja paildzināt savu valdīšanas laiku.

Septiņu karaļu pilsētā un visā zemē sākās apjukums. Tikko pilsētas iedzīvotāji paguva aizvērt acis un ielaisties pirmajā saldajā miegā, kad torņa pulkstenis nosita seši no rīta, un tas bija signāls celties. Samiegojušies, nekā nesaprazdami, cilvēki negribus līda ārā no gultām un posās uz darbu.

— Kaimiņ, ei, kaimiņ! — iztraucētais drēbnieks sauca kurp­niekam.— Kas noticis? Kāpēc zvans tādā nelaikā?

— Kas viņus var saprast! — atbildēja kaimiņš. — Karaļi labāk zina laiku. Ģērbies ciet un neaizmirsti uzmaukt zaļo mici …

— Zinu jau, zinu, pagājušajā reizē es kārtīgi dabūju par to, ka citā micē biju aizgājis uz maiznīcu. Diennakti nosēdēju cietumā . . .

Tie, kas bija izgājuši laukumā, izdzirda augšā šausmīgu trok­sni un bļāvienus: pulksteņa tornī kāvās Urgando un Turepo. Turepo centās nogrūst Urgando, lai varētu atkarot savu laiku. Bet vecītis izrādījās stiprāks un nogrūda sāncensi no kāpnēm.

Turepo nogulēja uz apakšējā laukumiņa dažas minūtes, pie­cēlās un līda atkal augšā. Un atkal Urgando viņu nogrūda.

Turepo nelikās mierā. Trešo reizi saķeroties, viņam izdevās sagrābt pretinieku savos apkampienos, un viņi abi novēlās pa kāpnēm. Urgando atsitās ar galvu pret pakāpienu un zaudēja samaņu.

Turepo tūlīt pagrieza pulksteni atpakaļ un deva atsaukuma signālu. Saucēji izskrēja pa pilsētu, pavēlēdami iedzīvotājiem iet gulēt, bet dzeltenie kareivji segloja pūķus un devās uz lauku ciematiem paziņot ļaudīm, ka zaļie viņus uzmodinājuši nelaikā.

Tūlīt zaļās mices tika apmainītas pret dzeltenajām.

Uzvarētājs Turepo aizgāja gulēt, nerūpēdamies par nesa­maņā guļošo Urgando, bet tas, pēt pusotrām stundām pamo­dies, uzrausās pa kāpnēm un izsūtīja savus sūtņus modināt visus pilsētā un laukos.

Šajā dienā Alas iedzīvotāji cēlās un gulās septiņas reizes, kamēr neatlaidīgais Turepo beidzot padevās sāncensim. Iedzī­votājiem paziņoja, ka tronī uzkāpis viņa augstība karalis Pam­puro Trešais. Ļaudis nekavējot apmainīja dzeltenās mices pret zaļajām — pēdējo reizi šinī diennaktī.

Se šķepaiņa medības

Pagāja vēl simt gadu. Pazemes valstības stāvoklis arvien pasliktinājās. Lai apmierinātu karaļu un viņu svītas nepiepildā­mās apetītes, vienkāršajiem ļaudīm vajadzēja strādāt astoņpa­dsmit, divdesmit stundu dienā. Ar bažām viņi domāja par nā­kotni. Un tad Alas iedzīvotājiem palīgā nāca dīvains atgadī­jums. Viss sākās ar Sešķepaiņa medībām.

Sešķepaiņu piejaucēšana zemes saimniecībai sniedza lielu atbalstu. Tie vilka smagos arklus un ecēšas, zāles pļāvējus un pļaujmašīnas, grieza kuļmašīnu ratus. Tie strādāja arī pie ūdens rata, kas padeva ūdeni no ezera uz Septiņu valdnieku pilsētu, izvilka no dziļajām' šahtām kastes ar rūdu.

Sešķepaiņi bija visēdāji. Tos baroja ar salmiem un sienu, ar zivīm no ezera, pilsētas virtuvju atkritumiem . . . Slikti bija tikai viens: lai nomainītu vecuma dēļ bojā aizgājušos Sešķepaiņus, vajadzēja noķert jaunus akmens labirintā, kas apjoza Alu. šolabirintu izsludināja par karalisko rezervātu, un ar nāves drau­diem Alas iedzīvotājiem tur bija aizliegtas medības.

Karaliskajā rezervātā valdīja klusums. Nekādas skaņas ne­traucēja mēmās pazemes zāles un koridorus.