ALEKSANDRS VOLKOVS - UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

ALEKSANDRS VOLKOVS

TEIKSMAINS STĀSTS

Mans jaunais draugs, sniedz man roku, un mēs kopā aizjo­ņosim tālu, tālu, uz Burvju zemi, kuru no visas pasaules šķir Lielais tuksnesis un milzīgu kalnu grēda. Tur, zem mūžam svelmainās saules, dzīvo jauki un jocīgi mazi cilvēciņi — Gre- moņi, Mirkšķoņi, Pļāpoņi un vēl daudzas dažādas citas ciltis.

Tieši uz Gremoņu zemi burves Gingemas saceltais viesulis aiznesa mājiņu ar meiteni Ellu un sunīti Totiņu. Gingema aiz­gāja bojā, bet Ellai un Totiņam sākās neprasti piedzīvojumi.

Tajos laikos zemes vidū, skaistajā Smaragda pilsētā, dzīvoja lielais burvis Gudvins. Pie viņa tad arī gāja Ella, cerēdama, ka Gudvins viņai palīdzēs atgriezties dzimtenē.

Pa cejam Ellai piebiedrojās atdzīvojies salmu izbāznis — Bie­dēklis, Malkas Cirtējs no dzelzs un Gļēvais Lauva. Tiem katram bija savs sapnis. Biedēklis vēlējās iegūt smadzenes savā salmu galvā; Malkas Cirtējs kāroja mīlošu sirdi; Lauvam vajadzēja drosmes. Un, kaut gan Gudvins izrādījās viltus burvis, visas šīs vēlēšanās viņš tomēr izpildīja. Viņš iedeva Biedēklim gudras smadzenes no sēnalām, adatiņām un kniepītēm, Dzelzs Malkas Cirtējam maigu zīda sirdi, pildītu ar zāģu skaidiņām, Gļēvajam Lauvam — drosmi, kas šņāca un putoja zelta bļodiņā.

Gudvinam apnika dzīve Burvju zemē, un viņš no tās aizli­doja gaisa balonā. Aizbraukdams Gudvins par savu pēcteci iecēla Biedēkli, un tas kļuva Smaragda pilsētas valdnieks. Mal­kas Cirtēju par savu valdnieku ievēlēja Mirkšķoņi, kas dzīvoja Violetajā zemē. Drošsirdīgais Lauva kļuva par zvēru karali.

Kad bija piepildījušās triju Ellas draugu karstākās vēlēša­nās, viņa atgriezās dzimtenē pie tēva un māmiņas. Viņu un Totiņu pārnesa Gingemas sudraba burvju kurpītes, kuras su­nītis bija atradis burves alā. [1]

Biedēklis nepaguva ilgi izbaudīt Smaragda pilsētas vald­nieka augsto stāvokli. Ļaunais un viltīgais galdnieks Urfins Džīss, kas dzīvoja Gremoņu zemē, nejauši ieguva dzīvinošo pulverīti. Galdnieks izgatavoja koka zaldātus, atdzīvināja tos un ar šīs spēcīgās armijas palīdzību iekaroja Smaragda pilsētu. Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs, kas bija atsteidzies drau­gam palīgā, nokļuva Džīsa gūstā. Tas viņus iesēdināja aiz restēm augsta torņa galā.

Biedēklis un Malkas Cirtējs uzrakstīja vēstuli Ellai, lūgdami palīdzību, un to uz Kanzasu aiznesa viņu labā draudzene vārna Kaggi-Karr. Meitene neatstāja savus draugus nelaimē un otr­reiz devās uz Burvju zemi. Ellu pavadīja vienkājis jūrnieks Carls Bleks, liels meistars uz visādiem izgudrojumiem. Viņš uz­būvēja sauszemes kuģi un ar šo kuģi kopā ar Ellu šķērsoja tuk­snesi.

Cīņa ar Urfinu Džīsu un viņa spēcīgajiem koka zaldātiem nebija viegla, bet Ella un viņas draugi uzvarēja. [2]

Urfinu tiesāja. Par visiem noziegumiem viņš bija pelnījis bargu sodu, bet vienkājis jūrnieks Carls Bleks griezās pie sa­viem biedriem tiesnešiem:

— Draugi, vai nebūtu labāk atstāt šo cilvēku gluži vienkārši pilnīgā vientulībā?

Un Ella viņu atbalstīja:

— Pareizi. Tas viņam būs visbargākais sods.

Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs un Drošsirdīgais Lauva pie­krita jūrniekam un meitenei, un bijušo Smaragda pilsētas ka­rali izdzina aiz pilsētas vārtiem, kur viņu pavadīja pilsētnieku un fermeru svilpieni un izsmiekla saucieni. Pa ceļam kāds zo­bodamies pasvieda Džīsam viņa mīluli un kūdītāju — atdzīvi­nāto koka klauniņu, un Urfins to cieši iespieda saujā.

— Ej, kur gribi, — izvadīdams Urfinu, teica pilsētas vārtu sargs Faramants, — un pacenties kļūt par krietnu cilvēku.

Džīss neatbildēja uz šo labo novēlējumu. Viņš uzmeta Fara- mantam drūmu skatienu no spuraino uzacu apakšas un ātri aizsoļoja pa ceļu, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem.

«Visi mani atstājuši,» rūgti prātoja bijuša s Smaragda pil­sētas karalis. «Visi, kas man glaimoja manas varenības die­nās, kas dzīroja pie mana galda, kas mani cildināja līdz debe­sīm, visi tagad slavē mazo Ellu un Milzi no aizkalnes… (Tā Carlu Bleķu iesauca Burvju zemē).»

Bet, atskatījies atpakaļ, Urfins saprata, ka bijis netaisns sa­vās drūmajās pārdomās. Tomēr bija viens uzticīgs radījums — lācis Cāponis iztālēm vilkās aiz saimnieka. Nē, Cāponis nekad viņu nepametīs, lai kādā postā nonāktu Urfins Džīss. Jo Urfins Džīss taču ar brīnišķīgo pulverīti bija atdzīvinājis viņa ādu, kad tā kā nožēlojams pieputējis kājslauķis mētājās uz grīdas, un par to lācis jutās mūžīgu pateicību parādā …

Atmaigušā balsī Urfins pasauca:

— Čāponi, šurp!

Iepriecinātais lāčuks teciņiem pieskrēja pie saimnieka.

— Esmu klāt, pavēlnieki Ko liksi darīt?

«Pavēlniek…»

Šis vārds maigi noglauda Urfina dvēseles rētu. Jā, viņš to­mēr ir pavēlnieks, kaut arī vienam vienkāršam kalpam un nie­cīgam klaunam. Bet kā būtu, ja? … Neskaidras cerības sāka rosīties Urfina smadzenēs. Varbūt par agru viņa ienaidnieki svin uzvaru?

Viņš, Urfins Džīss, vēl ir jauns, atrodas brīvībā, un neviens viņam nav atņēmis nevaldāmo gribu, viltīgo, atjautīgo prātu, izveicīgās rokas un prasmi izmantot labvēlīgus apstākļus.

Urfina sagumušais stāvs izslējās, vārgs smīns pārlaidās viņa melnīgsnējai sejai ar spurainajām uzacīm un laupījuma kārē atņirgto muti.

Pagriezies uz Smaragda pilsētas pusi, Urfins padraudēja ar dūri:

— Gan jūs vēl nožēlosiet, ka palaidāt mani brīvībā!…

— Jā, viņi to nožēlos, — iepīkstējās klauns.

Džīss uzsēdās lācim mugurā.

— Nes mani, mans jaukais Čāponi, uz dzimteni pie Gremo- ņiem, — viņš pavēlēja. — Tur mums abiem ir māja. Ceru, ka neviens nebūs to aizticis. Tur mums sākumā būs patvērums.

— Un tur mums ir sakņu dārzs, pavēlniek, — Cāponis tur­pināja, — bet blakus mežā dzīvo trekni truši. Man barība nav vajadzīga, bet es ķeršu tos tev.

Lāča purns laistījās no priekiem, ka viņš atkal dzīvos kopā ar dievināto saimnieku tālu no visiem, mierā un pārticībā.

Urfina domas bija citādas.

«Māja man būs pagaidu patvērums,» gudroja Džīss, «tajā es paslēpšos, kamēr mani aizmirsīs. Bet pēc tam .. . pēc tam paskatīsimies! …»

Mokoši grūts bija Urfina Džīsa ceļš uz Gremoņu zemi. Viņš cerēja atgriezties neievērots, bet visu izjauca Kaggi-Karr. Ar lielās radu saimes palīdzību vārna izsekoja, uz kurieni dodas trimdinieks. Visiem, kas dzīvoja dzelteniem ķieģeļiem bruģētā ceļa tuvumā, Kaggi-Karr sūtņi paziņoja par Urfina tuvošanos.

No mājām iznāca vīrieši un sievietes, vecīši un bērni, sastā­jās gar ceļa malām un klusēdami pavadīja Urfinu ar nicīgiem skatieniem. Džīsam būtu bijis vieglāk, ja viņu lamātu, apmē­tātu ar akmeņiem un rungām. Bet šis kapa klusums, visu sejās ierakstītais naids … Tas viss bija nesalīdzināmi ļaunāk.

Atriebīgā vārna bija pareizi izdomājusi. Urfina Džīsa ceļo­jums uz dzimteni dažkārt atgādināja ilgstošu gājienu uz nāves soda vietu.

Ar kādu baudu Džīss būtu meties virsū kādam no ienaidnie­kiem, iekodies tam rīklē, klausījies tā priekšnāves gārdzoņā! … Bet tas nebija iespējams. Un viņš jāja uz lāča, zemu nokāris galvu un niknumā griezdams zobus. Bet klauns Eots Lings, sēdēdams viņam uz pleca, čukstēja ausī:

— Nekas, pavēlniek, nekas, viss pāries! Mēs vēl par viņiem pasmiesimies!

Urfins nakšņoja mežā zem kokiem, jo neviens Smaragda vai Zilās zemes iedzīvotājs viņu pa nakti savā pajumtē neielaistu. Trimdinieks pārtika no augļiem, ko norāva no kokiem. Viņš ļoti novājēja un, tuvojoties Zobenzobu Tīģeru mežam, gandrīz vēlē­jās, kaut sastapšanās ar nezvēriem darītu galu viņa ciešanām. Tomēr dzīves alkas un vēlēšanās atriebties pāridarītājiem guva virsroku, un Urfins nemanīti izslīdēja cauri bīstamajai vietai.