ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

— Kā jums tas izdodas? — ieinteresējies pajautāja Urfins.

— Šajā ziņā mūsu likumi ir ļoti stingri, — atbildēja Karfakss. — Ērgļu ciltij ir tiesības izperēt cāli tikai tādā gadījumā, ja kāds pieaugušais cilts loceklis nomirst aiz vecuma vai iet bojā nelaimes gadījumā, piemēram, nositas pret klinti, neuzmanīgi uzbrūkot laupījumam.

— Un kuram tad ir tiesības dot pēcnācēju mirušā vietā?

— Tu uzstādīji pareizu jautājumu, — apstiprinoši piezīmēja ērglis. — Šo tiesību stingrā rindas kārtībā piešķir ģimenēm, kas dzīvo Ērgļu ielejā. Šis paradums tika cieši ievērots gadu simteņiem ilgi, bet nesen to pārkāpa, un ar to mūsu tautai no­darīja milzīgu postu. Mēs dzīvojam ļoti ilgi, — turpināja Kar­fakss, — pusotra līdz divsimt gadu, tāpēc mūsu ielejā mazulis nebūt nerodas katru gadu. Būtu tu redzējis, kā ērglienes viņu auklē, kā ķildojas, kura baros cālīti vai sasildīs zem spārna! Bieži viņas atgrūž no mazuļa īsto māti… Ko lai dara, — no­pūtās Karfakss, — mātes jūtas mūsu sievietēm ir stipras, bet laime izperēt bērniņu katrai dota tikai reizi vai divas visā ga­rajā mūžā.

«Pie mums, cilvēkiem, tas ir daudz vienkāršāk,» nodomāja Urfins. «Bērnu var būt, cik vien tīk, kaut gan jāsaka, tie ir pa­matīgs apgrūtinājums.»

Karfakss turpināja:

— Man ir astoņdesmit gadu, tas mums, milzu ērgļiem, pats spēku un veselības plaukums. Šogad mazuļa perēšanas rinda pienāca man un manai dzīves biedrei Aramintai. Ar kādu prieku mēs gaidījām to laimīgo dienu, kad sievai būs atļauts izdēt olu! Cik omulīgu ligzdiņu mēs klints dobumā sagatavojām no sī­kiem zariņiem un lapām! … Un viss sabruka. Nelietīgais bar­vedis Arahess, pārkāpdams seno likumu, paziņoja, ka cāli perēs viņa ģimenē. Viņam vajadzēja pēcteča, jo viņa vienīgais dēls īsi pirms tam nositās, tūru medīdams.

Karfakss drebēja sašutumā, stāstīdams par barveža negodīgo rīcību, un dārznieks ņirdzīgi domāja, ka viņš, Urfins, nu gan tādu nieku dēļ neuztrauktos.

— Pasaki, cilvēk, — vai Arahess bija cienīgs palikt par mūsu barvedi pēc tik negodīga tēvu parašu pārkāpuma? — Nesagai­dījis atbildi, Karfakss runāja tālāk: — Es vismaz uzskatīju, ka pakļauties viņam būtu kauns un negods. Man radās piekritēji. Mēs gatavojām sacelšanos, lai nogāztu Arahesu. Par nelaimi, mūsu rindās bija ielavījies zemisks nodevējs, viņš visu izstās­tīja barvedim, izdeva sazvērnieku vārdus. Arahess ar saviem piekritējiem negaidot uzbruka mums. Katram manam draugam vajadzēja cīnīties ar diviem trijiem pretiniekiem. Araminta gāja bojā pirmajās kaujas minūtēs. Man metās virsū Arahess un ērglis, kas nodeva sazvērestību. Domādams atrast glābiņu bēgot, es pārlaidos pāri Pasaules Apkārtkalniem un ielidoju dziļi Burvju zemē. Ienaidnieki sekoja … Pārējo tu zini, — Kar­fakss gurdi nobeidza savu stāstu.

Iestājās ilgs klusums. Pēc tam ērglis sāka runāt:

— Mana dzīvība atrodas tavās rokās. Atgriezties kalnos es nevaru. Pat ja es apmestos visattālākajā to nostūrī, Arahess un viņa spiegi mani izsekos un nogalinās. Jūsu mežos medīt man nav iespējams. Tu mani baro ar zvēriņiem, kurus sauc par zaķiem un trušiem. Tie ir garšīgi, bet vai es varu tos saskatīt biezoknī un noķert ar nagiem …

Padomājis Urfins teica:

— Cāponis medī šos zvēriņus tev un darīs to, kamēr tu izve­seļosies. Bet pēc tam redzēsim, varbūt es izdomāšu, kā -tevi uz­turēt.

Un šajā brīdī Urfina tumšajā dvēselē dzima doma, ka šis izdarīgais putns var pakalpot viņa mērķim. Lūk, ilgi gaidītais līdzeklis, kā atkal izsisties no niecības un satvert likteni aiz ragiem, kā viņš mēdza izteikties.

«Bet man jābūt ļoti uzmanīgam,» prātoja Urfins. «Šis putns ar savu dīvaino taisnīguma izpratni man nepalīdzēs, ja manu rīcību uzskatīs kaut mazākā mērā negodīgu… Bet nav ko steigties, man pietiek laika visu apdomāt.»

Neuzkrītoši izprašņādams, Urfins pārliecinājās, ka Ērgļu ielejā nekas nav zināms par ļaužu darīšanām. Karfakss pat nezināja neko ne par Urfina straujo paaugstinājumu, ne par viņa kaunpilno krišanu. Trimdinieks aizliedza Cāponim jel vārdiņu bilst par pagātni un pavēlēja klaunam novērot, lai putns un lācis, kurš mīlēja pļāpāt, nesatiktos vienatnē. Džīss pats sāka rīkoties drošāk. Viņš ilgi sarunājās ar atžirgstošo ērgli un it kā nejauši atzinās, ka viņam padomā esot vēlēšanās darīt cilvēkiem labu.

— Bet kāpēc tad tu tādā gadījumā dzīvo mežā tālu no pārējā bara? — brīnījās Karfakss.

— Redzi, palīdzēt vienam ciematam — tas man liekas pārāk

sīki, — Urfins viltīgi atbildēja. — Ja man izdotos nostāties ve­selas tautas virsvadībā, tad gan es izvērstos un sevi pa­rādītu.

— Kas tev liedz kļūt par vadoni? — nesaprata vientiesīgais ērglis.

— Mani tautas brāļi nesaprot mani, — Džīss izlocījās. — Viņi domā, ka es aiz godkāres tiecos pēc- varas, bet īstenībā mani vada daudz augstāki mērķi.

Tādas sarunas atkārtojās šad un tad, un beidzot ērglis no­ticēja Urfina cēlsirdībai. Karfakss bija ar mieru palīdzēt drau­gam iegūt augstu stāvokli cilvēku sabiedrībā, un lai tad viņš dara labu, cik vēlas.

Tikai to vien kāroja Urfins Džīss. Vēl gan vajadzēja izdomāt, kā lai ar milzu putna palīdzību atgūst savu agrāko varu.

«Tikai ne karu …» domāja Urfins. «Ja es sevis paaugstinā­šanai palūgšu Karfaksu nosist kaut vienu cilvēku, viņš tūlīt uzminēs manus nolūkus. Par apmānu viņš var mani saplosīt gabalos …» Urfins ar šausmām iztēlojās briesmīgā putna uz­brukumu. «Man jārīkojas gudrāk. Ar ērgļa palīdzību jākļūst par kādas atpalikušas tautas pavēlnieku. Un, kad es būšu šo tautu sagrābis savās rokās, man būs armija un ieroči… Tad piesargieties, Biedēkli un Malkas Cirtē'j!»

Urfins sāka domās apvērtēt, kurā zemes malā visvieglāk būtu kļūt par valdnieku. Un tad viņš atcerējās Lecoņus.

Kareivīgā Lecoņu cilts dzīvoja kalnos starp Lielo upi un Stellas valstību. Vēl nevienam nebija izdevies iekļūt Lecoņu zemē, viņi nevienu pie sevis neielaida.

Ella Smite, pirmo reizi nokļuvusi Burvju zemē, devās pie labās fejas Stellas kopā ar saviem draugiem Biedēkli, Dzelzs Malkas Cirtēju un Drošsirdīgo Lauvu. Viņu ceļā kā nepārva­rams šķērslis nostājās kalnu ielenktais Lecoņu novads. Bie­dēklis un pēc viņa Lauva mēģināja uzkāpt kalnā, bet viņus abus notrieca Lecoņu varenās dūres. Ella un viņas pavadoņi tā arī nebūtu aizgājuši līdz rožainajai Stellas pilij, ja tajā laikā Ellai nepiederētu Zelta cepure, kas piešķīra varu pār Lidojošiem Merkaķiem, kuri ceļiniekus pa gaisu aiznesa uz Stellas pili. [3]

Pirms daudziem gadu simteņiem Marāni (tā dēvējās Lecoņi) dzīvoja Pazemes valstībā pie upes, kas ietecēja Vidus ezerā. Pēc nostāstiem, viņi paslēpušies pazemē no spēcīgiem ienaidnie­kiem, kas tiem uzmākušies no visām pusēm. Tur, starp klintīm, Marāni uzcēluši pilsētu, kuras drupas apskatīja Ella Smite un Fredis Kanings, nobeigdami ilgo un bīstamo ceļojumu pa zemes dzīlēm.

Tajā tālajā laikmetā Marāni prata iegūt uguni, taisīja dzelzs lielgabalus, zvejoja zivis un medīja Sešķepaiņus, kuru apkārtnē bija milzīgs daudzums. Bet ar laiku Marānu kļuva pārāk daudz, zvēru gaļas un zivju viņiem nepietika, bet nodarboties ar lauk­saimniecību akmeņainās grunts dēļ nebija iespējams.

Kņaza Grona vadībā Marāni atstāja savu drūmo novadu. Viņi mēģināja atņemt pazemes kalnračiem daļu viņu plašā līdze­numa, bet septiņu karaļu kareivji uzbrukumu atsita un izdzina Lecoņus uz augšzemi.