ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

— Tas tiešām ir apbrīnojami, — Urfins piezīmēja.

Eots Lings turpināja savu garo ziņojumu.

Marānu ielejā bieži plosoties negaisi. Eots Lings tur nodzī­vojis tikai desmit dienas, bet pa to laiku tur plosījušās trīs vētras.

Negaisi Marānu zemē esot šausmīgi. Nepārtraukti uzliesmo zibeņi, grauj pērkons un, atbalsodamies no kalnu nogāzēm, sa­plūst nepārtrauktā, apdullinošā dārdoņā, lietus gāž straumēm. Zibens bieži iesper Marānu salmu būdās un aizdedzina tās. Iedzīvotāji izskrien ārā un šausmās raugās uz trakojošām lies­mām, nemaz nemēģinādami tās dzēst. Marāniem uguns ir barga dieva soģis, viņi to pielūdz, bet neiedrošinās uguni izmantot savā pieticīgajā ikdienā,

«Tas taču īsts dārgums,» domāja Urfins. «Tur tikai var izvēr­sties!»

Ielejas vidū atrodas milzīgs sekls, meldriem pieaudzis ezers. Meldros mājo daudz pīļu. Kad Izperēti jaunie putnēni, kamēr tie vēl lāgā neprot lidot, Marāni sarīko medības un ar lingu apsit putnus. Medījumu tie iesāla un glabā dabiskos pagra­bos— aukstās alās kalnu dziļumos.

Apkārt ezeram plešas auglīgi lauki. Tur Marāni sēj kviešus. Maizi viņi necep, jo neprot iegūt uguni. Kviešu graudus sa­maļ starp dzirnakmeņiem un no miltiem un auksta ūdens gatavo biezputru.

— Viņi ir mani! — iesaucās Urfins. — Kad es tiem iemācīšu sutināt pīles un cept maizi, viņi man sekos, kur vien vēlos. Viņu acīs es būšu lielais brīnumdaris.

Par spīti vājajai pārtikai, Marāni ir ļoti veselīgi un spēcīgi ļaudis. Viņiem daudz brīva laika, un tie nododas sportam — lē­cieniem, skrējieniem un sevišķi dūru cīņai.

Boksa sacīkstes Marāniem Ir iemīļotākā nodarbošanās. Šaus­mīgie zvēlieni, kādus tie belž cits citam, varētu vērsi nogāzt no kājām, bet cīkstoņiem tas nav nekas. Ļoti jocīgi godina uzva­rētāju. Tam ir tiesības nokrāsot savus zilumus ar tumšiem mā­liem un lepoties kā ar goda zīmēm. Zaudētājam turpretim sasi­tumi jāslēpj un iespējami ātrāk jāsadziedē. No viņa puses būtu bezkaunība lielīties ar cīņā gūtiem sakropļojumiem.

Marāni ir azartiski līdzjutēji un noslēdz derības par bokse­riem un skrējējiem. Bet naudu tie nepazīst un maksā ar savu brīvību. Zaudētājs mēnesi, divus un pat vairāk strādā laimīgākā līdzjutēja labā: ceļ tam jaunu telti, apstrādā lauku, maļ grau­dus, ķer un sāla pīles.

Tos, kas nonākuši uz laiku verdzībā, apzīmogo ar īpašu zīmi: uz pieres ar dievkrēsliņu kodīgo sulu uzvelk vertikālu svītru, kas ilgi neizbāl. Ja verdzības laiks vēl nav pagājis, bet svītra nodzisusi, to atjauno. Dažs, nabadziņš, nesaprātīgi slēgdams derības, gadiem ilgi neizkļūst no nebrīves, un verdzības zīme neizdzēšami ieēdas viņa ādā.

Pat drūmo Urfinu pārņēma jautrība, klausoties šos smieklī­gos sīkumus par Lecoņu parašām. Arvien vairāk un vairāk viņš pārliecinājās, cik viegli viņam būs dabūt savā varā šos vientie­sīgos ļaudis.

Nobeigdams savu stāstu, Eots Lings brīdināja saimnieku:

— Marāni ir bīstami ļaudis, pavēlniek! Tie ātri iekaist un gatavi tūlīt izrēķināties. Tiklīdz kādam liksies, ka viņš ir apmā­nīts vai apvainots, tūlīt uzsāks kautiņu un nesaudzēs ne sevi, ne pretinieku.

— Labi, labi, mans uzticamais kalps, tu esi ieguvis ļoti vēr­tīgas ziņas. Es redzu, ka no Marāniem iznāks labi karavīri, bet ar spēku viņus neiekarot, tur vajadzīgs viltīgs triks. Un es jau zinu, kā man jārīkojas.

Urfins aizsteidzās uz saimniecības pagalmu un uzlika katlā ūdeni vārīties, lai ar rubiju saknēm nokrāsotu savu labāko uz­valku sarkanā krāsā. Ar to sākās gatavošanās riskantajam pa­sākumam.

Urfins Džīss galīgi pārliecinājās, ka Karfaksa ierašanās ir jauna likteņa dāvana, uz kuru tam ilgus gadus bija jāgaida. At­lika tikai šo dāvanu izmantot. Bet tur jau Urfins nebija jāmāca. Viņš nolēma ierasties pie Marāniem draudīgā uguns pavēlnieka izskatā. Viņa varenības apburti, Lecoņi tūlīt atzīs Urfinu Džīsu par savu vadoni.

Līdz jaunam mēnesim bija atlikušas deviņas dienas. Bezmē­ness naktī pie tumšajām debesīm Marāni ieraudzīs Urfinu uguns mirdzumā, un viņš nolaidīsies pie tiem uz neredzēta putna. Kurš gan nenodrebēs, redzot tādus brīnumus? …

Trimdinieks gatavojās atstāt apnikušo novadu. Nenogurdinā­mais Karfakss klauna pavadībā veica vairākus lidojumus uz Marānu zemi. Tur Eots Lings naktīs noslēpa Urfina galdnieka rīkus un visnepieciešamākos saimniecības piederumus. Visbei­dzot ērglis aizveda Čāponi. Padevīgais zvērs, kuru nevar ievai­not bultas un šķēpi, kurš nepazīst miegu un iztiek bez barības, būs nenovērtējams sava kunga miesassargs viņa nakamo spē­cīgo un bīstamo pavalstnieku apkaimē. Svarīgi bija arī tas, ka lāči Lecoņu zemē nedzīvoja, un Cāponis viņiem liksies neparasts radījums.

Un, lūk, pienāca noliktā diena. Urfins devās tālā ceļā. Māju viņš nenoslēdza, kā bija darījis iepriekšējā reizē. Džīss sastiepa tajā zarus un aizdedzināja. Vai nu viņam izdosies iekarot varu pār Lecoņiern vai ne, vienalga, viņš vairs neatgriezīsies te, lai turpinātu apnicīgo, vienmuļo nieka dārzkopja dzīvīti.

«Lai notiek kas notikdams, iešu pretim liktenim!» nolēma Urfins.

Liesmu spožumā viņš sāks jaunu dzīvi, liesmu spožumā at­stāj iepriekšējo.

Urfina māja uzliesmoja kā milzu sārts. Kohidas iedzīvotāji ieraudzīja tālu blāzmu, un tās neskaidrajā atspīdumā pāri cie­matam pārlaidās milzīga ēna.

Marānu zemē kopš viņu pārcelšanās no Pazemes bija pagā­juši simtiem gadu, kuros notikušas daudzas stihiskas nelai­mes: ugunsgrēki, plūdi, nogruvumi. Bet nekad Marāni nebija pārdzīvojuši tādus baigus, satraucošus notikumus kā tajā ne­aizmirstamajā vakarā. Kaut vai tas vien, ka ciemata ielās, kur dzīvoja kņazs Torms, krēslai iestājoties, parādījās neredzēts brūns zvērs un sāka kliegt bazūnes balsī:

— PosietieS, Marāni, posieties! Šovakar debesīs parādīsies jūsu nākamais varenais pavēlnieks, ugunīgais dievs Urfins Džīss!

Šim zvēram ar smalku, griezīgu spiedzienu piebalsoja zvēra mugurā sēdošs mazs koka cilvēciņš:

— Marānu zemes ļaudis, priecājieties un uzjautrinieties, pie jums no debesīm nolaidīsies ugunīgais dievs Urfins Džīss!

Izbrīnā un bailēs drebēdami, Marāni pusapģērbti izskrēja no teltīm un nojumēm, un prašņāja kņazam Tormam, ko tas viss nozīmē. Torms nevarēja viņiem atbildēt.

Bet dīvainie ziņneši arvien vēl turpināja klaigāt par drīzu ugunīgā dieva parādīšanos.

Un, lūk, pār ciematu nolaidās milzīga ēna, bet virs tās bija redzama ugunīga blāzma.

— Tas ir zibens atspīdums… — čukstēja pārsteigtie Marāni.

Ēna laidās arvien zemāk un zemāk, un no augšas atskanēja

pērkonīga balss:

— Es sveicu jūs, mani mīļotie Marāni!

Laukumiņā pārsteigtā pūļa priekšā nolaidās milzu putns, un no tā muguras viegli nolēca cilvēks sārtā mantijā, spilgti sar­kanā cepurītē ar baltām spalvām, viņa augstu paceltajā rokā liesmoja lāpa, tālu šķiezdama dzirksteles. Likās, ka nakts tumsā parādījusies dzīva uguns.

Jā, Urfins Džīss prata pārsteidzoši iespaidīgi pirmo reizi pa­rādīties Lecoņiem!

Apjukuši, pārbiedēti ļaudis nokrita uz ceļiem, aizklādami ar rokām sejas no spilgtās liesmas. Atnācējs no debesīm ierunā­jās skanīgā balsī:

— Nebīstieties, mani bērni! Es atnācu ne ar ļaunu, bet ar labu. Un vispirms es likšu jums pārliecināties, ka šī liesma, kas jums vienmēr atnesusi nelaimi un postu, tagad kļūs jūsu uzti­cīgs kalps. Labais Čāponi, — Urfins griezās pie lāča, — sadabū salmus!