Dzeks Londons: Stūrgalvīgais Jans

Jo uz ziemeļiem no Piecdesmit Tre­šās vairs nav likuma — ne dieva, ne cilvēku likuma.

Jans, pa zemi valstīdamies, spārdījās un plosījās. Klu­sēdams viņš mērķtiecīgi atvairīja uzbrucējus gan ar ro­kām, gan ar kājām. Divi uzmetās viņam jāšus virsū, viens otru uzmundrinādami. Taču plecīgais, spalvainais milzis negribēja padoties. Piepeši trešais sāpēs iekaucās. Jans bija viņam iekodies pirkstā.

— Attopies jel, Jan! — smagi elsojot, ierunājās Rudais Bills, spiezdams Janam rīkli ciet. — Ļauj, lai pakaram tevi mierīgi un bez trokšņa.

Taču Jans nelaida pirkstu no mutes ārā un, ievelda- rnies telts kaktā, sagāza visus kastroļus un pannas.

— Džentlmeņi tā nerīkojas, — misters Teilors centās viņu pierunāt, pielāgodamies Jana galvas kustībām un se­kodams savam pirkstam. — Jūs nogalinājāt misteru Gor- donu, cienījamāko un drosmīgāko džentlmeni, kurš jel kad braucis ar suņu pajūgu. Jūs esat bezgodīgs slepkava.

— Turklāt nekam nederīgs biedrs, — iejaucās Rudais Bills, — citādi tu ļautu, lai tevi pakar bez liekas jezgas un brēkas. Paklau, Jan, esi nu puika! Nemoki mūs velti! Pakārsim tevi viens divi, un viss būs kārtībā.

— Skaidrs! — ierēcās matrozis Lausons. — Galvu cilpā, cilpu ciet, un cauri!

— Bet kā ar manu pirkstu, ser? — protestēja misters Teilors.

— Tad pievāc jel savu pirkstu! Mūžam tu pinies pa kājām!

— Piedošanu, mister Lauson, bet mans pirksts taču ir tam nezvēram rīklē! Viņš to jau bezmaz nokodis.

— Uzmanību! — brīdinot uzkliedza Lausons.

Janam bija izdevies paslieties augšā, un četru vīru ka­mols aizvēlās uz telts otru kaktu, kur atsitās pret zvēr­ādu un segu kaudzi. Viņi pārvēlās pāri cilvēkam, kas gu­lēja tur stings un kluss. No šāviena brūces pakausī tam vēl sūcās asinis.

Visam par cēloni bija Janam uzbrukušais trakums, kas lāgiem uzkrīt cilvēkam, kad tas rok sasalušu zemi un pa­vada dienas mežonīgā pirmatnībā, bet acu priekšā tam iznirst dzimtās puses dūmakainās ielejas un nāsīs sitas siena, zāles, puķu un tikko uzarta tīruma smarža. Piecus sūrus gadus Jans bija ravies sviedriem vaigā. Četrdesmi­tajā Jūdzē pie Stjūartas, Sērklā, Kojukukā un Kocebu viņš neapguris un neapnicis bija rakņajies, zeltu meklē­dams. Tikai tagad Nomā viņš sāka ievākt sava darba augļus. Tā nebija zelta sēkļu un dārgo smilšu Noma, bet gan tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada Noma, kad vēl nebija Anvikas un Eldorado. Džons Gordons bija jenkijs, un viņam būtu vajadzējis labāk pazīt cilvēkus. Bet Gordons izteica neapdomīgu vārdu tieši tajā mirklī, kad Janam asinīm pieplūdušajās acīs gailēja nelāga uguns un viņš ārprāta niknumā grieza zobus. Tādēļ teltī noodās pulvera smaka un viens cilvēks gulēja stīvs, bet otrs plosījās kā slazdā iedzīta žurka un neparko negri­bēja pieļaut, lai viņu pakar klusi un mierīgi, kā to vēlē­jās biedri.

— Atļaujiet piezīmēt, mister Lauson, ka derētu pār­traukt kautiņu un atlauzt tam nelietim žokļus. Pirkstu nost viņš nekož, bet no mutes ārā arī nelaiž. Viņš ir vil­tīgs kā čūska, ser. Pieminiet, ko saku, — kā čūska!

— Tūliņ paņemsim cirvi, — nosēcās matrozis, — tūliņ sameklēsim cirvi!

Viņš iespieda cirvja asmeni Janam starp zobiem līdzās mistera Teilora pirkstam un sāka lauzt. Jans smagi elpoja pa degunu un šņāca kā valis, bet nepadevās.

— Nu, nu! Arā ir, ārā ir!

— Sirsnīgi pateicos, ser! Kāds atvieglojums! — Un mis­ters Teilors tūliņ mēģināja satvert upuri aiz kājām, kaut gan tas spērās kā negudrs.

Jans kļuva aizvien negantāks. Asinīm noplūdis, viņš izgrūda sīvus lāstus. Uz lūpām parādījās putas. Pēdējo piecu gadu pacietība un panesība pārvērtās velnišķīgā nik­numā. Elsdami un sviedros garodami, visi četri zvalstījās šurp un turp kā briesmīgs astoņkājis, kas izniris no jū­ras dzelmes._ Lampa apgāzās un nodzisa tauku lāmā. Die- nasvidus krēsla vārgi spiedās iekšā pa spraugu telts bre­zentā.

— Dieva dēļ, Jan, attopies beidzot! — lūdzās Rudais Bil 1s. — Mēs taču netaisamies tevi nosist! Mēs tev ne­darīsim nekā ļauna, tikai pakārsim, bet tu ārdies kā pats nelabais un sacel tādu jandāliņu! Lai nu saka viens cil­vēks! Neskaitāmas jūdzes esam kopā nobraukuši, bet, redz, kā šis tagad ar mums izdarās. To nu gan es no tevis negaidīju, Jan!

— Pietiek laipot kā kaķiem ap karstu biezputru! Grāb aiz kājām, Teilor! Slieniet viņu augšā!

— Klausos, mister Lauson. Tikko es uzsaukšu, gāzie­ties viņam virsū!

Kentukietis, apkārt taustīdamies, sāka pa tumsu meklēt Janu.

— Tā, nu ir īstais brīdis, ser.

Kautiņš iedegās ar jaunu spēku. Četru vīru augumi, kopīgajā svarā savas ceturtdaļtonnas, kamolā sapinušies, triecas pret telts sienu. Mietiņi izsprāga no vietas, auklas pārtrūka, un telts sabruka. Kaušļi sāka ķepuroties pa ne­tīrā brezenta apakšu.

— Tev taču pašam būs ļaunāk, — turpināja Rudais Bills, ar īkšķiem žņaugdams zem viņa guļošā pretinieka spalvaino kaklu. — Jau tā tu mums esi sagādājis nepa­tikšanu, cik uziet, un nu vēl pusi dienas būs jānojēdzas ar telts uzsliešanu, kad būsim tevi pakāruši.

— Lūdzu, ser, nežņaudziet mani nost, — aizsmacis izdvesa misters Teilors.

Rudais Bills lādēdamies atlaida rokas, un viņi abi pū­lējas izkūņoties no telts krokām. Tajā pašā mirklī Jans pagrūda matrozi pie malas un drāzās prom pa sniegu.

— Hei, slaisti, slinkie satani! Bak! Brait! Ņem ciet, ņem viņu ciet! — ierēcās Lausons, mezdamies bēglim pakaļ.

Baks, Braits un tiem līdzi viss suņu bars aizšāvās vi­ņam garām un atri vien panāca slepkavu.

Tam, protams, nebija nekādās jēgas. Janam nebija ne­kādas jēgas bēgt, citiem nebija nekādas jēgas dzīties pa­kaļ. Vienā pusē pletās sniega tuksnesis, otrā — aizsalusī jūra. Bez pārtikas un pajumtes viņš tālu neaizietu. At­liktu tikai mierīgi nogaidīt, kamēr bads un sals atdzīs viņu atpakaļ teltī, cita glābiņa nebija. Bet šie cilvēki ne­domāja un neapsvēra, viņiem bija uznācis trakums. Izlie­tās asinis viņos pašos uzjundīja nevaldāmu, degošu asins­kāri. «Man pieder atriebšana,» saka tas kungs. Taču viņš savus baušļus tika rakstījis siltām zemēm, kur cilvēku kaislību spēks izpeikstē saules svelmainajos staros. Zie­meļos vīri pierod paši sevi aizstāvēt, būdami pārliecināti, ka lūgsnas spēj līdzēt tikai tad, kad to skaitītājam ir spēcīgi muskuļi. Viņi bija gan dzirdējuši, ka dievs mītot itin visur un esot vienmēr klāt, bet, tā kā pār šo apvidu viņš uz veselu pusgadu bija noklājis tumsas pārsegu, vīri neprata viņu saskatīt. Cilvēki gāja, pa tumsu taustīda­mies, tādēļ nav jābrīnās, ka lāgiem viņi sāka apšaubīt desmit baušļu lietderību.

Jans skrēja, ceļa nemeklēdams, nedomādams par to, kurp kājas viņu aiznesīs, — viņu vadīja viena vienīga doma: dzīvot! Baks kā pelēks kamols lēca viņam virsū, bet pašāvās garām. Jans ārprāta niknumā belza sunim un paklupa. Tajā mirklī Braits sagrāba viņa kamzoļa stūri un nogāza viņu sniegā. Dzīvot! Dzīvot! Cilvēki un suņi sagāzās dzīvā murskulī. Jans pretojās tikpat mežo­nīgi kā teltī. Ar kreiso roku viņš bija aptvēris Lausona kaklu, bet ar pirkstiem sakampis aiz čupra suni, un, jo niknāk suns pūlējās izrauties, jo ciešāk Jans žņaudza nelaimīgo matrozi. Ar labo roku Jans bija iegrābies Ru­dajam Billam matu ērkulī, bet visiem apakšā stenēdams gulēja misters Teilors, nespēdams ne pakustēt. Janam bija drausmīgs tvēriens. Niknuma ārprāts viņam piešķīra milža spēku. Un tad piepeši — ne no šā, ne no tā — Jans palaida vaļā abas rokas, apsviedās augšpēdu un palika mierīgi uz muguras guļam. Pretinieki apjukuši at- kāpas. Jans ļaunīgi ieņirdzās.