Dzeks Londons - Dižais burvis

Ciematā valdīja satraukums. Sievietes, sagājušas pūlišos, žadzināja spalgās, griezīgās balsīs. Vīrieši staigāja saīguši un bažīgi šķielēja apkārt, pat suņi klaiņāja pie­sardzīgi, jauzdami ciematā nemieru un gatavi mukt mežā, tiklīdz kas nelāgs atgadītos. Gaisā šķita viežamies kaut kas aizdomu pilns. Ikviens turēja aizdomās savu kai­miņu un zināja, ka citi tur aizdomās viņu. Pat bērni jutās nomākti un turējās klusi, bet mazais Di Ja, visa no­tikušā pirmcēlonis, dabūjis pamatīgu kūlienu — vispirms no mātes Hūnijas un pēc tam no tēva Bouna —, tupēja liedagā zem lielas, apgāztas laivas un šņukstēdams lūrēja no turienes pasaulē.

Lai visu notikušo vērstu vēl Jaunāku, sagadījās, ka ša- manis Skundu bija kritis necieņā, un tālab nebija iespē­jams meklēt palīdzību pie viņa visiem pazīstamā burves­tību spēka, lai izzinātu Jaundari. Jo raugi, pirms mēneša viņš bija pareģojis izdevīgu dienvidvēju, lai ciematnieki varētu braukt uz Tonkinu, kur Teikudžims rīkoja potlaču, gatavodamies aizlaist savus divdesmit gadu iekrājumus, bet, kad noliktā diena pienāca, — ko tu neteiksi, — pūta negants ziemelis, un no pirmajām trim laivām, kas iz­brauca jūrā, vienu lielās bangas piešjāca pilnu ar ūdeni, bet divas pret klintīm sašķīda druskās, un pie tam noslīka kāds bērns. Samanis gan taisnojās, ka notikusi kļūda — šis esot paraustījis neīstā maisiņa aukliņu. Tomēr ļaudis negribēja pat ne klausīties. Gaļas, zivju un zvērādu pie­nesumi vairs netika nolikti pie šamaņa durvīm, bet pats viņš — vismaz ciematnieki tā domāja — rūgtā nožēlā sēdēja mājā, gavēdams un gremdēdamies pārdomās. īste­nībā šamanis ēda pilnu vēderu no savas bagātīgi piekrau­tās glabātavas un apcerēja pūļa nepastāvīgo noskaņo­jumu.

Bija pazudušas Hūnijas segas. Tās bija lieliskas segas, tik brīnumaini biezas un siltas, ka viņa nevarēja vien beigt ar tām lepoties, it īpaši vēl tādēļ, ka ieguvusi tās tik lēti. Tukvons no aizviņa ciemata bija tīrais nejēga, ja tik viegli šķīrās no tām. Taču Hūnija nezināja, ka segas bija piederējušas noslepkavotajam anglim, kura pazuša­nas dēļ Savienoto Valstu kuteris tik ilgi braukāja gar piekrasti, bet tā barkasi pukšķinādami un tarkšķinādami izložņāja visslēptākos līcīšus. Hūnija nezināja, ka Tuk­vons centies atbrīvoties no segām lielā steigā, lai paša cilts ļaudis nepagūtu paziņot valdības iestādēm, un tā nu viņas lepnums bija nesatricināms. Tā kā citas sievietes Hūniju apskauda, tad viņas lepnums auga bez mēra un jēgas, līdz piepildīja visu ciematu un slava par viņas se­gām aizskanēja pa visu Aļaskas piekrasti no Dačharboras līdz Svētās Marijas līcim. Viņas dzimtas totēms iekļuva cieņā, un sakarā ar šīm segāin, to apbrīnojamo biezumu un siltumu viņas vārdu minēja pat vīru lūpas, kur vien tie sapulcējās zvejai vai dzīrošanai. Segu nozušana tie­šām bija ārkārtīgi mīklains notikums.

— Es tikko kā biju tās izklājusi piesaulē pie mājas sienas, — Hūnija gaudās savām tlingetu ciltsmāsām jau tūkstošo reizi. — Tikko kā biju tās izklājusi un pagriezos nost, jo Di Ja, šitas mīklas zaglis un sausu miltu rīma, bija iebāzis galvu lielajā čuguna podā, iegāzies tur un iespriedies tā, ka kājas vien kratījās pa gaisu, gluži kā koku zari vējā. Es tikai izvilku puiku ārā un divreiz pa- bukņīju ar galvu pret stenderi, lai nāk pie prāta, te ska­tos — segu vairs nav!

— Segu vairs nav! — sievietes, bailīgi čukstēdamas, atkārtoja.

— Milzīgs zaudējums, — piebilda viena. Otra piemeti­nāja: — Tādas segas vēl nebija redzētas. — Un trešā: — Mēs jūtam līdzi tavās bēdās, Hūnija.

Taču sirds dziļumos visas priecājās, ka nu reiz paga­lam šīs sasodītās segas, kuru dēļ ķīviņi vien bija.

— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — Hūnija uzsāka tūkstoš un pirmo reizi.

— Jā jele, jā, — pārtrauca Bouns, kuram jau bija apnicis. — Bet ciematā neviena sveša nebija. Tālab ir skaidrs, ka kāds no mūsu pašu cilts ļaudīm nelikumīgi piesavinājies segas.

— Tas nav iespējams, ak, Boun! — sievietes sašutušas korī iebrēcās. — Kurš tad tas varēja būt?

— Tad tā ir bijusi burvestība, — Bouns vienaldzīgi noteica, kaut gan uzmeta blēdīgu skatienu sieviešu sejām.

— Burvestība! — Šo briesmīgo vārdu izrunājot, balsis sievietēm noslāpa čukstā, un viņas bailīgi pablenza cita citā.

— Jā gan, — apliecināja Hūnija, kuras slēptā iedaba acumirklī uzliesmoja ļauna priekā. — Ir jau aizsūtīta ziņa Kloknotonam un spēcīgs airētājs arī. Ar pēcpusdienas paisumu viņš droši vien būs klāt.

Ļaužu pūlīši pajuka, un ciematu pārņēma bailes. No visām nelaimēm burvestība bija pati šausmīgākā. Ar ne­tveramajiem un neredzamajiem gariem vienīgi šamaņi prata tikt galā, bet neviens cilvēks — ne vīrietis, ne sie­viete, ne bērns — nespēja nojaust, kuru brīdi velni var sagrābt viņu dvēseles. Un no visiem šamaņiem visbries­mīgākais bija Kloknotons, kurš dzīvoja blakusciematā. Neviens cits nemācēja uziet tik daudz ļauno garu, neviens cits tā nespīdzināja savus upurus kā viņš. Reiz viņš pat atradis velnu, kurš iegājis trīs mēnešus veca bērniņa mie­sās, — tas bijis varen iespītīgs velns, ko nevarējuši izdzīt nekā citādi, kā vien guldinot bērniņu veselu nedēļu uz dzelkšņiem un ērkšķiem. Ķermenīti pēc tam iesvieduši jūrā, bet viļņi to atkal un atkal izskalojuši krastā, it ka pareģojot ciematam kādu nelaimi, un pavisam tas aiz­peldējis prom tikai pēc tam, kad divi spēcīgi vīri bēguma laikā bija izbraukuši jūrā un noslīkuši.

Un Hūnija nu bija aizsūtījusi pakaļ šim Kloknotonam. Kaut jel Skundu, viņu pašu šamanis, nebūtu kritis ne­cieņā! Tam vismaz bija maigāki paņēmieni, un bija zi­nāms, ka Skundu izdzinis divus velnus no vīra, kurš pēc tam vēl radījis septiņus veselīgus bērnus. Bet Klokno­tons! Jau viņu pieminot vien, cilvēki nodrebuļojās šaus­mīgās priekšnojautās, un ikviens jutās pārējo cilts ļaužu urbīgo skatienu degpunktā, un ikviens pats aizdomīgi vē­roja pārējos, — ta jutās visi, izņemot Simē, bet Sime bija izdaudzināts ņirga, kurš reiz tik un tā ņems ļaunu galu, lai kā viņam paveicas šobrīd.

— He! He! — Simē smējās. — Velni un Kloknotons! Par viņu lielāku velnu neatradīs visā tlinketu zemē.

— Ak tu muļķi! Viņš taču tūlīt būs klāt ar visām sa­vām burvestībām un pesteļiem, tā ka pievaldi mēli, citādi nelabais tevi paraus un tavas dienas virs zemes būs skai­tītas!

Tā teica Lalahs, saukts vēl par Krāpnieku, bet Sirnē tikai ņirdzīgi nosmējās.

— Es esmu Simē, kas nepazīst bailes un nebaidās no tumsas. Es esmu stiprs vīrs, tāpat kā mans nelaiķa tēvs, un galva man ir skaidra. Ne jūs, ne es neesam neredza­mos ļaunos garus ar savām acīm skatījuši…

— Bet Skundu ir skatījis, — Lalahs atbildēja. — Un Kloknotons arī. To mēs zinām.

— Kā tu to zini, tu muļķa dēls? — Simē ierēcās pēr­kona balsī, un viņa platais vērša kakls pietvīka dusmās.

— No viņu pašu lūpām esmu to dzirdējis — lūk, tā.

Simē nospurcās.

— Arī šamanis ir tikai cilvēks. Vai viņa teiktie vārdi nevar būt blēdīgi tāpat kā tavējie un manējie? Tpū! Tpū! Un vēlreiz tpū! Tas taviem šamaņiem un tavu šamaņu velniem! Un tas ar! Un tas ar!

Un, sizdams ar pirkstiem knipjus pa kreisi un pa labi, Simē aizsoļoja caur skatītāju baru, kuri māņticīgās bailēs steigšus pašķīra tam ceļu.