Dzeks Londons: Apkaunotais

Tās bija beigas. Subjenkovs bija nostaigājis garu cie­šanu un šausmu ceļu, līdzīgi gājputnam traukdamies mā- up uz Eiropas galvaspilsētām, un te, tālāk nekā jebkad, trievu Amerikā, viņa ceļš aprāvās. Viņš sēdēja sniegā uz muguras sasietām rokām un gaidīja spīdzināšanu. Viņš ziņkāri skatījās uz milzīgo kazaku, kas gulēja viņa priekšā, izstiepies visā garumā sniegā, un vaidēja no sā­pēm. Vīriešiem bija apnicis noņemties ar šo milzoni, un viņi to bija nodevuši sieviešu ziņā. Upura kliedzieni lie­cināja, ka viņas pārspējušas vīriešus velnišķīgā cietsir­dībā.

Subjenkovs vēroja to un drebēja. Viņš nebaidījās no nāves. Pārāk bieži viņš bija riskējis ar savu dzīvību no­gurdinošajā ceļā no Varšavas līdz Nulato, lai drebētu bailēs no nāves. Bet viņš bija pret spīdzināšanu. Tā viņu aizvainoja. Ne tāpēc, ka viņu gaidīja ciešanas, bet tāpēc, ka šajās mokās viņš izskatīsies nožēlojams. Viņš paze­mosies, lūgs žēlastību un diedelēsies gluži tāpat kā Lie­lais Ivans un citi pirms viņa. Tas būtu pretīgi. Sagaidīt nāvi drosmīgi, neapkaunojot sevi, smaidot un jokojot — lūk, kā vajadzētu. Bet zaudēt savaldību, kad garu nomā- kušas fiziskās sāpes, spiegt un buldurēt kā pērtiķim, kļūt par īstu zvēru — lūk, kas bija briesmīgi.

Izglābties nebija ne mazāko izredžu. Jau pašā sākumā Iededzies kvēlā sapnī par Polijas neatkarību, viņš bija kļuvis par rotaļlietu likteņa rokās. Jau pašā sākumā — Varšavā, Sanktpēterburgā, Sibīrijas raktuvēs, Kamčatkā, zvērādu zagļu nedrošajās laivelēs — liktenis bija vedis viņu pretī šīm beigām. Skaidrs, ka jau pasaules radīšanas pirmajā dienā viņam bija paredzēts tāds gals, viņam, tik izsmalcinātam un jūtīgam cilvēkam, kura nervi uztvēra katru visniecīgāko kairinājumu, viņam — sapņotājam, dzejniekam un māksliniekam! Viņš vēl nebija piedzimis, kad jau bija nolemts, ka šis nervu kamols, kas viņu vei­doja, dzīvos starp rupjiem, kaucošiem mežoņiem un mirs šajā tālajā nakts zemē, šajā drūmajā nostūrī pašā pa­saules malā.

Subjenkovs nopūtās. Vai tiešām viņa priekšā gulēja Lielais Ivans — milzis, cilvēks bez nerviem, dzelzs vīrs, kazaks, kas bija kļuvis par jūras laupītāju, radījums, kas bija flegmātisks kā vērsis, ar tik primitīvu nervu sistēmu, ka tad, kad normālam cilvēkam sāpēja, viņam labi ja ku­tēja? Un tomēr šiem Nulato indiāņiem izdevās atrast Lielā Ivana nervus un iztaustīt tos līdz pašām drebošās dvēseles saknēm. Viņi panāca savu. Likās neticami, ka cilvēks var pārciest tādas mocības un tomēr palikt dzīvs. Lielais Ivans dārgi samaksāja par savu primitīvi būvēto nervu sistēmu. Viņš bija izturējis divtik ilgi kā visi pārējie.

Subjenkovs juta, ka vairs nespēj paciest kazaka mocī­šanu. Kāpēc Ivans nemirst? Subjenkovam šķita, ka viņš zaudēs prātu, ja nemitēsies šie sirdi plosošie kliedzieni. Bet tad, kad tie mitēsies, būs viņa kārta. Smīnēdams tīk- smā priekšnojautā, Jaka-ga gaidīt gaidīja šo brīdi, Jakaga, kuru viņš pirms kādas nedēļas bija padzinis no forta un kuram viņš bij^ iesitis pa seju ar pletni, Jakaga parūpē­sies par viņu. Jakaga, bez šaubām, būs pietaupījis viņam daudz izsmalcinātākus-spīdzināšanas paņēmienus, daudz izmeklētākas mocības. Acīmredzot jaunais paņēmiens bija sevišķi iedarbīgs, spriežot pēc tā, kā ieaurojās Ivans. In­diānietes, kas bija noliekušās pār viņu, smiedamās un plaukstas sizdamas, pakāpās atpakaļ. Subjenkovs ierau­dzīja, kādu briesmīgu darbu viņi pastrādājuši, un sāka histēriski smieties. Indiāņi skatījās uz viņu izbrīnījušies, ka viņš spēj smieties. Taču Subjenkovs nevarēja saval­dīties.

Nē, to nedrīkstēja darīt. Viņš saņēmās, un spazmatiskie krampji pamazām norima. Viņš piespieda sevi domāt par kaut ko citu un atcerējās aizvadīto dzīvi. Viņš atcerējās māti un tēvu, mazo, ābolaino poniju un franču privātsko- lotāju, kurš bija mācījis viņu dejot un paslepeni atnesis vecu apdriskātu Voltēra sējumu. Viņš domās atkal atgrie­zās Parīzē, drūmajā Londonā, jautrajā Vīnē un Romā. Viņš atkal redzēja pārgalvīgo jauniešu sabiedrību, kas, tāpat kā viņš, sapņoja par brīvu Poliju ar karali tronī Varšavā. Tāds bija garā ceļa sākums. Tā, viņš nu bija palicis pēdējais no visiem. Subjenkovs citu pēc cita atce­rējās šajā ceļā bojā gājušos drosminiekus, sākot ar tiem diviem, kuriem tika izpildīts nāves sods Sanktpēterburgā. Vienu līdz nāvei sadauzīja cietuma uzraugs, otrs, konvoja kazaku sasists, saļima kaut kur uz asinīm slacītā trimdi­nieku ceļa, pa kuru viņi vilkās bezgalgarus mēnešus. Un mūždien cilvēki iepazina cietsirdību, mežonīgu, zvērisku cietsirdību. Viņiem nāvi nesa drudzis, raktuves, pātagas. Pēdējie divi aizgāja bojā pēc izbēgšanas sadursmē ar ka­zakiem, un viņš vienīgais bija aizkļuvis līdz Kamčatkai, nozadzis dokumentus un naudu kādam ceļiniekam, kuru atstāja guļam sniegā.

Subjenkovs redzēja tikai cietsirdību. Visus šos gadus, kamēr atmiņas vadāja viņu pa mākslinieku darbnīcām, teāt­riem un pieņemšanām, ap viņu bija cietsirdība. Viņš bija pircis savu brīvību par asins cenu. Nogalināja visi. Viņš nogalināja fcrceļinieku dokumentu dēļ. Viņš atklāja, uz ko ir spējīgs, izaicinādams uz divkauju vienā dienā divus krievu virsniekus. Viņam vajadzēja parādīt sevi, lai ieņemtu vietu zvērādu zagļu vidū. Viņam vajadzēja izcīnīt šo vietu. Aiz muguras bija palicis tūkstoš gadu garš ceļš cauri visai Sibīrijai un Krievijai. Pa šo ceļu bēgt nebija iespējams. Atlika vienīgi iet uz priekšu — pāri drūmajai, lediem klātajai Beringa jūrai un Aļasku. Šis ceļš veda 110 mežonības uz vēl drausmīgāku mežonību. Skorbuta mocīti, bez pārtikas un ūdens palikuši, nemierīgās jūras bezgalīgo vētru svaidīti, ļaudis uz zvērādu zagļu kuģe- ļiem kļuva par dzīvniekiem. Trīs reizes viņš brauca uz austrumiem no Kamčatkas. Un trīs reizes pēc neticamām grūtībām un ciešanām dzī«vi palikušie atgriezās Kamčatkā. Subjenkovam nebija kur bēgt, bet iet atpakaļ pa to ceļu, pa kuru bija atnācis, viņš nevarēja, jo tur gaidīja raktu­ves un pātaga.

Beidzot, ceturto un pēdējo reizi, viņš devās uz austru­miem. Viņš brauca kopā ar tiem, kuri pirmie bija atklājuši leģendārās Kotiku salas, bet neatgriezās kopā ar viņiem, lai saņemtu savu guvuma tiesu un piedalītos nepratīgajas orģijās Kamčatkā. Viņš nozvērēja nekad vairs_ tur neat­griezties. Viņš zināja: lai sasniegtu sirdij dārgās Eiropas galvaspilsētas, viņam ir jāiet uz priekšu. Tāpēc viņš pār­gāja uz citiem kuģiem un palika šajā nepazīstamajā pus­nakts zemē. Viņa ceļa biedri bija slāvu mednieki un krievu piedzīvojumu meklētāji, mongoļi, tatāri un Sibīrijas pirm­iedzīvotāji; viņi ar asinīm lauza ceļu cauri šiem jaunas pasaules mežoņiem. Viņi apkāva veselus ciemus par to, ka vietējie atteicās maksāt nodevas ādās, bet viņus savu­kārt apkāva citu kuģu komandas. Subjenkovs kopā ar kādu somu vienīgie palika dzīvi no visas bandas. Viņi badodamies pārlaida ziemu uz kādas vientuļas Aleutu sa­las, bet pavasarī viņiem uzsmaidīja necerēta laime — vi­ņus uzņēma kāds zvērādu zagļu kuģis.

Bet vienmēr viņiem apkārt bija šaušalīga mežonība. Pāriedams no viena kuģa uz otru un neparko nevēlēda­mies atgriezties, viņš nokļuva uz kuģa, kas devās uz dienvidiem. Gar visu Aļaskas piekrasti viņi sastapa tikai mežoņu barus. Ikreiz, kad viņi izmeta enkuru pie stāva­jiem salu krastiem vai drūmajām cietzemes klintīm, viņus sagaidīja kauja vai vētra. Vai nu, draudēdams iznīcināt, viņiem virsū brāzās auris, vai parādījās kara kanoe, pārpildīta ar kaucošiem iedzimtajiem, kas, izgrezno­juši sejas ar kara krāsām, īrās šurp, lai iepazītu jūras laupītāju asiņainos ieročus. Tā gar krastu vien viņi vir­zījās uz dienvidiem, tikai uz dienvidiem, uz pasakaino zemi Kaliforniju. Stāstīja, ka tur apgrozoties spāņu pie­dzīvojumu meklētāji, kas izlauzuši sev ceļu uz turieni no Meksikas. Viņš lika cerības uz šiem spāņiem. Kaut tikai izdotos aizlavīties līdz viņiem, vēlāk jau būtu vieglāk: pēc viena vai diviem gadiem — agrāk vai vēlāk, tas nebūtu no svara — viņš nokļūs Meksikā, pēc tam — kuģis, un viņš ir Eiropā. Taču viņi nesatika spāņus. Viņi atkal at­dūrās pret to pašu nepieejamo mežonības sienu. Sie pa­saules nostūru iedzīvotāji, izkrāsojušies karam, dzina vi­ņus prom no krasta. Beidzot, kad viena laiva bija sa­grābta un visa apkalpe apkauta, kapteinis atmeta ar roku meklēšanai un griezās atpakaļ uz ziemeļiem.