Dzeks Londons: Ugunskurs

Bija ataususi auksta un pelēka, ļoti auksta un pelēka diena, kad cilvēks nogriezās no aizsalušās Jukonas, lai kāptu augstajā krastā, kur cauri biezam eglājam uz aus­trumiem veda tikko samanāma un retam gājējam pazīs­tama taciņa. Krasts bija stāvs, un, uzkļuvis augšā, cil­vēks piestāja atvilkt elpu, bet, lai attaisnotu šo rīcību pats savās acīs, palūkojās pulkstenī. Tas rādīja deviņi. Nebija saules, nebija ne miņas no saules, kaut gan pie debesīm neredzēja neviena mākoņa. Diena bija skaidra, un tomēr viss likās pārvilkts ar netveramu šķidrautu, ar vieglu dūmaku, kas vērta dienu tumšāku. Taču tas cil­vēku neuztrauca. Viņš bija pieradis, ka nav saules. Sen tā nebija redzēta, un viņš zināja, ka paies vēl vairākas dienas, iekams spožā saule, veldamās uz dienvidiem, pa­spīdēs virs apvāršņa un tūlīt pat nozudīs skatienam.

Cilvēks palūkojās atpakaļ uz to pusi, no kurienes bija nācis. Jūdzi platā Jukona gulēja sastingusi zem trīs pēdu biezas ledus kārtas. Ledu klāja tikpat bieza sniega sega. Tā bija neskarta, balta, viegli viļņota tur, kur apakšā slē­pās ledus sablīvējumi. Už ziemeļiem un dienvidiem, cik talu vien sniedza skatiens, pletās vienlaidu baltums, vie­nīgi tumša, smalka līnija, kas iekļāva ar eglēm apaugušu salu, aizlocījās uz dienvidiem un tāpat aizlocījās uz zie­meļiem, kur nozuda aiz kādas citas ar eglēm apaugušas salas. Šī tumšā līnija bija uz Jukonas ledus iemītā taka, kas stiepās piecsimt jūdžu uz dienvidiem līdz Čilkuta pār­ejai, Daijai un Sāļajiem Ūdeņiem, septiņdesmit jūdžu uz ziemeļiem līdz Dausonai, vēl tūkstoš jūdžu uz ziemeļiem līdz Nulato un, visbeidzot, līdz pusotra tūkstoša jūdžu attālajai Sentmaiklai Beringa jūras krastā.

Bet tas viss — noslēpumainais, bezgalībā aizejošais takas pavediens, saules neapspīdētās debesis, sprēgājo­šais sals, nepazīstamā un savādā ainava — nebiedēja cilvēku. Ne tāpēc, ka viņš sen būtu pie tā pieradis. Viņš šajā zemē bija jaunatnācējs, chechaguo, un dzīvoja te pirmo ziemu. Šā cilvēka nelaime bija tā, ka viņam trūka iztēles. Viņš ātri saskatīja un uztvēra dzīves parādības, bet neuztvēra to jēgu. Piecdesmit grādu zem nulles no­zīmēja vairāk nekā astoņdesmit grādu sala. No šā fakta viņš secināja, ka ceļā būs auksti un grūti un neko vairāk. Tas nevedināja apcerēt, cik viņš ir trausls kā būtne, kas piemērota dzīvei zināmā temperatūrā, un cik trausls vis­pār ir cilvēks, kas spēj dzīvot tikai noteiktās tempera­tūras robežās, un tālāk nodarboties ar minējumiem par varbūtējo nemirstību un cilvēka vietu visumā. Piecdesmit grādu zem nulles nozīmēja, ka gaidāms pamatīgs sals un pret to jānodrošinās ar dūraiņiem, uzauseņiem, siltiem mokasīniem un biezām zeķēm. Piecdesmit grādu zem nul­les viņam nebija nekas vairāk kā piecdesmit grādu zem nulles. Viņš pat neiedomājās, ka tas varētu nozīmēt kaut ko vairāk.

Pagriezies, lai ietu tālāk, cilvēks domīgi nospļāvās. Atskanēja ass, spalgs sprakšķis, kas viņu pārsteidza. Viņš nospļāvās vēlreiz. Un atkal siekalas gaisā, vēl nenokri­tušas sniegā, nosprakšķēja. Cilvēks zināja, ka pie piec­desmit grādiem zem nulles siekalas sniegā nosprakšķ, bet šoreiz tās bija nosprakšķējušas gaisā. Tātad sals bija kļuvis stiprāks, bet, par cik, — to viņš nezināja. Taču nebija svarīgi, cik rāda termometrs. Viņa ceļa mērķis bija pazīstamais zemes gabals pie Hendersona strauta kreisā atzarojuma, kur biedri viņu jau gaidīja. Viņi bija atnā­kuši pār ūdensšķirtni no Indiāņu strauta, bet viņš bija gājis apkārt, lai paskatītos, vai ir iespējams pavasarī no salām pa Jukonu pludināt baļķus. Viņš sasniegs nometni ap sešiem. Tiesa, ap to laiku būs satumsis, taču biedri viņu jau gaidīs, ugunskurs sprēgās un karsta vakariņu zupa būs gatava. Bet brokastis bija te: viņš uzlika roku uz jakas, zem kuras bija izspiedies apaļums. Brokastis bija ietītas kabatas drānā un pabāztas zem krekla. Ci­tādi plāceņi sasaltu. Viņš apmierināts pasmaidīja pie se­vis, domādams par brokastīm: katrs taukos izmērcētais plācenis pārgriezts uz pusēm, un uz katra pa biezai žā­vēta speķa šķēlei.

Cilvēks iegāja staltu egļu mežā. Taka bija tikko sare­dzama. Iepriekšējās pēdas klāja pabiezs sniegs, un viņš priecājās, ka nav paņēmis nartas un iet tukšā. īstenībā viņa vienīgais nesamais bija kabatas drānā ietītās bro­kastis. Tomēr viņš jutās pārsteigts, ka ir tik auksts. Ka liršām ir auksts, to viņš secināja, ar dūraini paberzējis nosalušo degunu un vaigus. Biezās ūsas un bārda sar­īdīja vaigus un zodu, bet ne platos vaigu kaulus un de­gunu, kas izaicinoši slējās saltajā gaisā.

Cilvēkam nopakaļ tecēja liels, spēcīgs vietējās sugas suns ar pelēku spalvu, vilks kas vilks; ne pēc ārējā iz­skata, ne pēc izturēšanās tas neatšķīrās no sava brāļa savvaļas vilka. Bargais sals nomāca dzīvnieku. Suns zi­nāja, ka tāds laiks nav piemērots ceļošanai. Tā instinkts bija nemaldīgāks par cilvēka saprātu. Bija taču ne tikai vairāk par piecdesmit grādiem zem nulles: bija vairāk par sešdesmit, vairāk par septiņdesmit grādiem. Termo­metrs rādīja septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Tā kā sasalšanas punkts ir trīsdesmit divi grādi virs nulles, las nozīmēja, ka sals ir simt septiņi grādi. Suns neko ne­zināja par termometriem. Iespējams, ka dzīvnieka sma­dzenēs nebija tā skaidrā priekšstata par bargo salu, kāds bija cilvēka smadzenēs. Toties dzīvniekam piemita in­stinkts. Suns izjuta nenoteiktas bailes un nomākts se­koja cilvēkam, uzmanīgi vērodams katru viņa kustību, it kā gaidītu, ka saimnieks atgriezīsies nometnē vai sameklēs kaut kur pajumti un sakurs uguni. Suns zināja, kas ir uguns, un ilgojās sasildīties pie ugunskura vai vismaz ierakties sniegā un saritināties kamolā, lai saglabātu savu siltumu.

Izelpotie garaiņi kā smalks sarmas pūderis klāja dzīv­nieka spalvu: kristālos pārvērtusies dvaša sevišķi baltu padarīja purnu un skropstas. Cilvēka rudā bārda un ūsas arī bija sasalušas,'taču tās klāja nevis sarma, bet ledus garoza, kas kļuva biezāka pēc katras izelpas. Turklāt viņš zelēja tabaku, un ledus uzpurnis savilka viņa lūpas lik stingri, ka viņš nevarēja nospļauties un brūnā sula piesala pie zoda. Tādējādi ledus bārda, kas bija dzeltena un cieta kā dzintars, stiepās aizvien garāka. Ja cilvēks pa­kristu, bārda sašķīstu drumslās kā stikls. Taču viņš ne­likās manām šo karekli. Tāda sodība šajā zemē pieinek- Irja visus tabakas zelētājus, bet viņš jau bija veicis divus pārgājienus stiprā salā. Tiesa, ne tik stiprā kā šodien, tomēr spirta termometrs pie Sešdesmitās Jūdzes bija rā­dījis piecdesmit un piecdesmit piecus grādus zem nulles.

Vairākas jūdzes viņš soļoja pa līdzenu apvidu cauri mežam, tad šķērsoja platu lauku, kas bija aizaudzis ar lumšiem krūmiem, un nokāpa pie nelielas aizsalušas upī­tes. Tas bija Hendersona strauts, un cilvēks zināja, ka līdz sazarojumam vēl atlikušas desmit jūdzes. Viņš pa­skatījās pulkstenī. Bija desmit. Viņš nogāja četras jūdzes stundā, tāpēc sprieda, ka pie sazarojuma būs pusvienos. Viņš nolēma atzīmēt šo notikumu, paēdot tur brokastis.

Kad cilvēks sāka soļot pa aizsalušā strauta gultni, suns, gļēvi nolaidis asti, tuntuļoja viņam nopakaļ. Vecās nartu sliedes bija skaidri saredzamas, bet svaigākās slieču pēdas klāja savas desmit collas bieza sniega kārta. Ve­selu mēnesi neviens nebija gājis nedz uz augšu, nedz uz leju pa straumi. Cilvēks droši soļoja uz priekšu. Viņš nebija radis ļauties pārdomām, un šobrīd viņam galīgi nebija par ko domāt, ja nu vienīgi par to, ka pie_ sazaro­juma viņš paēdīs brokastis un sešos būs nometnē, biedru vidū. Nebija ar ko parunāties, un, ja arī būtu, viņš ne­spētu pavērt muti, jo to sedza ledus uzpurnis. Tāpēc viņš zelēja savu zelējamo un ļāva dzintara bārdai augt aiz­vien garakai.