Dzeks Londons - Ugunskurs

Viņš brīnījās, ka vispār var paskriet ar tādām nosalu­šām kājām, jo vairs nejuta, ka tās pieskaras zemei un nes viņa ķermeņa smagumu. Ķermenis it kā slīdēja pa sniegu, neskarot to. Savā laikā viņš bija redzējis spār­noto Merkuriju un tagad iedomājās, ka Merkurijam bija tāda pati sajūta, slīdot pār zemi.

Viņa plānam aizskriet līdz nometnei bija viens trūkums: viņam nepietika spēka. Vairākas reizes viņš paklupa, bei­dzot sagrīļojās un nogāzās zemē. Mēģināja piecelties, bet nevarēja. Viņš nosprieda, ka jāpasēž un jāatpūšas, bet pēc tam jāiet tālāk soļiem. Pasēdējis, atvilcis elpu, viņš juta, ka ir sasildījies. Viņš vairs nedrebēja, un likās pat, ka krūtīs ieplūst patīkams siltums. Bet, kad viņš ap­taustīja vaigus vai degunu, tie bija nejūtīgi. Pat skrie­not tie nebija atsiluši. Arī rokas un kājas nebija atsilu- šas. Tad viņš ieģidās, ka apsaldēto vietu uz viņa ķermeņa laikam kļūst aizvien vairāk. Viņš centās atgainīt šo domu, aizmirst to, domāt par kaut ko citu; viņš saprata, ka tā iedveš šausmas, un baidījās nokļūt šausmu varā. Taču doma neatkāpās, tā urbās smadzenēs, kamēr viņš iztēlē ieraudzīja sevi galīgi sastingušu. Tas nu bija par daudz, un viņš atkal kā neprātīgs joņoja pa taku. Vienu reizi viņš gribēja palēnināt gaitu, bet doma par to, ka sasals ragā, piespieda viņu atkal skriet.

Bet suns visu laiku tecēja cilvēkam pa pēdām. Kad cilvēks nokrita otrreiz, suns apvija asti ap priekškājām un,apsēdies viņam iepretī, ziņkāri un nopietni lūkojās viņā. Redzot, ka suns savā kažokā ir siltumā un drošībā, cil­vēks sadusmojās un lamāja to tik ilgi, kamēr tas, kā piedošanu izlūgdamies, nokāra ausis. Šoreiz drebuļi pār­ņēma viņu drīzāk. Šajā cīņā sals guva virsroku pār cil­vēku. Tas zagās iekšā viņa ķermenī no visām pusēm. Šī doma uzrāva viņu kājās, taču, nepaguvis noskriet ne simt pēdu, viņš sazvārojās un garšļaukus nogāzās zemē. Tā bija pēdējā baiļu lēkme. Atguvis elpu un pašsavaldīša­nos, viņš apsēdās sniegā un sāka gatavoties, lai sagaidītu nāvi ar cieņu. Viņš gan nedomāja par to tādos izteicie­nos. Viņš sacīja sev, ka rīkojies muļķīgi, skraidīdams kā cālis ar nogrieztu galvu, — viņam ienāca prātā tieši tāds salīdzinājums. Labi, ja jau viņam tik un tā lemts nosalt, tad jāturas, kā īstam vīram piedien. Līdz ar šo tikko iegūto mieru parādījās pirmās miegainības pazīmes. «Nav slikti,» viņš nodomāja, «iegrimt nāves miegā.» Tas bija kaut kas līdzīgs anestēzijai. Nosalt nemaz nav tik bries­mīgi, kā cilvēkiem liekas. Var būt arī daudz ļaunāka nāve.

Viņš iztēlojās, kā rīt biedri atradīs viņu. Piepeši viņš ieraudzīja sevi kopā ar biedriem: viņš gāja pa taku un meklēja savu ķermeni. Kopā ar biedriem viņš kādā līkumā atrada sevi guļam sniegā. Cilvēka miesa vairs nepiederēja viņam, viņš bija atdalījies pats no sevis un, stāvēdams kopā ar biedriem, skatījās uz savu sniegā guļošo ķermeni. Viņš nodomāja, ka sals ir tiešām pamatīgs. Atgriezies Savienotajās Valstīs, viņš pastāstīs ļaudīm, kas ir īsts aukstums. Tad viņam iztēle parādīja večuku pie Sēra strauta. Viņš redzēja to pavisam skaidri: večuks omulīgi sēdēja pie ugunskura un pakšķināja pīpi.

«Tev bija taisnība, vecais kraķi, tev tiešām bija tais­nība,» viņš nomurmināja, uzrunādams večuku.

Tad cilvēks iegrima tik saldā un nomierinošā miegā kā vēl nekad. Suns sēdēja viņam pretī un gaidīja. īsā diena garlaicīgi, gausi" krēsloja. Uz ugunskuru vairs nebija ko cerēt, turklāt sunim līdz šim nebija gadījies redzēt, ka cilvēks tā sēdētu sniegā un nekurinātu uguni. Krēslai biezējot, suni pārņēma tādas ilgas pēc uguns, ka tas, priekškājas cilādams, paklusām iegaudojās un tūlīt pat piekļāva ausis, gaidīdams, ka cilvēks to dusmīgi apsauks. Taču cilvēks klusēja. Pēc kāda laika suns iegaudojās skaļāk. Pēc tam, vēl mazliet nogaidījis, pielīda cilvēkam tuvāk un saoda nāves smaku. Dzīvnieks saboza spalvu un pakāpās atpakaļ. īsu brītiņu tas uzkavējās, kaukdams zem saltajās debesīs lēkājošajām un dejojošajām zvaig­znēm, tad pagriezās un linkāja pa taku uz pazīstamo no­metni, kur bija citi ēdiena un uguns gādātāji.