Dzeks Londons - Markusa O'Braiena pazušana

— Tiesa nospriež, ka jums jāatstāj nometne… paras­tajā ceļā, ser, parastajā ceļā.

Tiesnesis Markuss O'Braiens bija aizdomājies, un Cār- lijs Mukluks iebukņīja viņam sānos. Markuss O'Braiens nokremšļojās un turpināja:

— Apsvērusi nozieguma smagumu, ser, un vainu mīk­stinošos apstākļus, tiesa nonāca pie secinājuma un no­sprieda, ka jūs dabūsiet līdzi pārtiku trim dienām. Ar to, es domāju, pietiks.

Arizonas Džeks drūmīgi paskatījās uz Jukonu. Tā bija uzmilzusi šokolādes krāsas straume, apmēram jūdzi plata un dievs to zina cik dziļa. Krasts, uz kura stāvēja Ari­zonas Džeks, parasti pacēlās savas divpadsmit pēdas virs ūdens līmeņa, bet tagad upe murdēja pie pašas malas, ik pa brīdim aprīdama nelielus augsnes virskārtas gabalus. Šie zemes gabali nokļuva neskaitāmu brūnu virpuļu plati atplestajās rīklēs un nozuda. Ja ūdens pacelsies vēl par dažām collām, Sarkanā Govs tiks applūdināta.

— Nē, nepietiks, — Arizonas Džeks skarbi iebilda. — Ar pārtiku trim dienām ir phr maz.

— Neaizmirstiet Mančestru, — svarīgi atbildēja Mar­kuss O'Braiens. — Viņš nemaz nedabūja pārtiku.

— Un viņa atliekas uzgāja pie Apakšējās upes pa pu­sei eskimosu apgrauztas, — Arizonas Džeks atcirta. — Turklāt viņš nogalināja bez jebkāda iemesla. Džo Dīvs nedarīja neko Jaunu, ir neiečivinājās, bet tikai tāpēc vien, ka Mančestram nebija kārtībā vēders, viņš nolaida Džo no kātiem. Tu neesi taisnīgs pret mani, O'Braien, to es tev pasaku skaidri un gaiši. Dod man pārtiku ne­dēļai, un es mēģināšu laimēt. Bet trim dienām — tā es atstiepšu kājas.

— Par ko tu nogalināji Fergisonu? — stingri noprasīja O'Braiens. — Man jau apnikušas šīs slepkavības bez jeb­kāda iemesla. Tām jādara gals. Sarkanajā Govī nemaz nav tik daudz iedzīvotāju. Tā ir laba nometne, un agrāk te nekad nenotika slepkavības. Bet tagadīt tā ir nudien kā epidēmija. Man žēl tevis, Džek, bet šim gadījumam ar tevi ir jākjūst par piemēru. Fergisons neaizkaitināja tevi tik ļoti, lai būtu iemesls viņu nogalināt.

— Neaizkaitināja! — Arizonas Džeks nošņācās. — Es tev teikšu, O'Braien, ka tu neko nesajēdz. Tev nav ne mazākās mākslinieciskās izjūtas. Par ko es nogalināju Fergisonu? Kāpēc viņš dziedāja «Es vēlētos mazs put­niņš būt»? To es gribētu zināt. Atbildi man! Kāpēc viņš dziedāja «Mazs putniņš, mazs putniņš»? Pietika ar vienu putniņu. Vienu putniņu es vēl varēju paciest. Bet nē — viņam bija jādzied par diviem maziem putniņiem. Es devu viņam iespēju padomāt. Es ārkārtīgi pieklājīgi piegāju vi­ņam klāt un laipni palūdzu izlaist vienu putniņu. Es pazemīgi lūdzos viņu. Liecinieki taču to apstiprināja.

— Un Fergisonam nebūt nebija lakstīgalas rīkle, — iz­meta kāds no pūļa.

Bija manāms, ka O'Braiens nevar izšķirties.

— Vai tad cilvēkam nav tiesību uz māksliniecisku uz­tveri? — uzstājīgi jautāja Arizonas Džeks. — Es brīdi­nāju Fergisonu. Viņa mazie putniņi aizvainoja visu manu būtību. Smalki mūzikas lietpratēji ir spējīgi nonāvēt daudz niecīgāka iemesla dēļ. Esmu gatavs samaksāt par savu māksliniecisko uztveri. Es varu iedzert zāles un no­laizīt karoti, bet iedot pārtiku trim dienām nozīmē aiz­raidīt mani pie veļiem un neko vairāk. Tad bāziet vien mani kapā!

O'Braiens svārstījās. Viņš jautājoši paskatījās uz Cār- liju Mukluku.

— Es teiktu, tiesnesi, ka pārtika trim dienām — tas ir mazliet par bargu, — Čārlijs Mukluks izteica savas do­mas, — bet te noteicējs esat jūs. Kad mēs ievēlējām jūs par tiesnesi, mēs norunājām pakļauties jūsu lēmumiem, un mēs, dievs mans liecinieks, to darījām un darīsim arī turpmāk.

— Varbūt es patiešām esmu bijis pārāk bargs, Džek,— kā atvainodamies ierunājās O'Braiens, — bet man ir ap­nikušas šīs slepkavības, un es piekrītu, ka pārtiku izsniedz nedēļai. — Viņš svinīgi nokremšļojās un aši paraudzījās apkārt. — Bet tagadīt mēs varam pielikt punktu šai lie­tai. Laiva ir sagatavota. Leklēr, aizej pēc pārtikas! Pā­rējo mēs izlemsim vēlāk.

Arizonas Džeks pateicīgi paskatījās uz viņu un, murminādams kaut ko par «nolādētajiem mazajiem putni­ņiem», iekāpa laivā, kas berzējās gar krastu. Tā bija pa­liela laiva, taisīta no neēvelētiem priežu dēļiem, kas ar rokām bija sazāģēti no priedēm pie Lindermana ezera pārsimt jūdžu no šejienes Cilkuta piekājē. Laivā bija airu pāris un Arizonas Džeka segas. Leklērs atnesa pārtiku, sabāza to miltu maisā un ielika laivā, nočukstēdams:

— Es ieliku tev krietnu porciju, Džek. Tevi uz to iz­aicināja.

— Laidiet vaļā! — Arizonas Džeks uzsauca.

Kāds atsēja galu un iesvieda to laivā. Straume satvēra laivu un nesa prom. Slepkava neķērās klāt airiem, viņš sēdēja pakaļgalā uz virvēm un tina «kazas kāju». Pēc tam viņš uzrāva sērkociņu un aizsmēķēja. Krastā stāvošie varēja redzēt vieglus dūmu mākulīšus. Viņi palika krastā tik ilgi, kamēr laiva, pusjūdzi lejāk iegriezusies upes līkumā, pazuda no redzes loka. Tiesa bija izspriesta.

Sarkanās Govs iedzīvotāji paši noteica likumus un iz­pildīja spriedumus bez vilcināšanās, kas raksturīga mīk­stulīgajai civilizētajai sabiedrībai. Pie Jukonas pastāvēja tikai tie likumi, kurus viņi paši noteica sev. Viņi bija spiesti to darīt. Sarkanā Govs uzplauka pie Jukonas tūk­stoš astoņsimt astoņdesmit septītajā gadā, kad vēl ne­bija atklāta Klondaika un uz turieni nedrāzās milzīgi ļaužu pūļi. Sarkanās Govs iedzīvotāji pat nezināja, vai viņu nometne atrodas Aļaskā vai Ziemeļrietumu terito­rijā vai viņi dzīvo zem zvaigžņoti svītrainā vai britu ka­roga. Neviens topogrāfs'nebija atkūlies līdz šejienei, lai pateiktu, uz kāda platuma un garuma grāda viņi dzīvo. Sarkanā Govs atradās kaut kur pie Jukonas, un ar to viņiem pietika. Kas attiecas uz karogiem, tad viņi bija ārpus jebkuras jurisdikcijas. Kas attiecas uz likumiem, tad viņi dzīvoja Nevienam Nepiederošā zemē.

Viņi noteica paši savus likumus, un tie bija pavisam vienkārši. Jukona izpildīja viņu spriedumus. Kādas div­tūkstoš jūdzes lejāk par Sarkano Govi, izvērsusies simtiem jūdžu platā deltā, Jukona ietecēja Beringa jūrā. Katra jūdze no šiem diviem tūkstošiem jūdžu bija neskarta zeme. Tiesa, tur, kur Jukonā ietecēja Porkjupaina, aiz Polārā loka, atradās Hudzona līča sabiedrības faktorija. Bet līdz tai bija simtiem un simtiem jūdžu. Klīda arī va­lodas, ka simtiem un simtiem jūdžu lejāk esot misija. Taču tās bija tikai valodas, ļaudis no Sarkanās Govs ne­kad nebija tur bijuši. Viņi bija nokļuvuši šai pamestaja zemē pari Cilkutam un Jukonas augštecei.

Sik os noziegumus Sarkanas Govs iedzīvotāji neņema vērā. Piedzeršanos, ālēšanos un lamāšanos rupjiem vār­diem _te uzskatīja par katra cilvēka dabiskām un neatņe­mamām tiesībām. Sarkanās Govs iedzīvotāji bija indi­viduālisti un turēja godā tikai divas lietas — īpašumu un dzīvību. Te nebija sieviešu, kas varētu sarežģīt viņu vienkāršo morāli. Sarkanajā Govī bija tikai trīs baļķu būdas, vairums iedzīvotāju, četrdesmit vīru, mitinājās teltīs vai zaru būdās. Te nebija arī cietuma, kurā varētu ieslodzīt ļaundarus, bet iedzīvotāji bija pārāk aizņemti ar zelta rakšanu vai meklēšanu, lai izniekotu kaut vienu dienu cietuma celšanai. Turklāt svarīgākais — pārtikas jautājums padarīja tādu procedūru neiespējamu. Tāpēc, kad cilvēks pārkāpa īpašuma vai dzīvības tiesības, viņu iemeta laivā un palaida lejup pa Jukonu. Līdzi iedotās pārtikas daudzums bija atkarīgs no pastrādātā nozie­guma smaguma. Tādējādi mazs zaglītis varēja dabūt pār­tiku divām nedēļām, bet liels zaglis — ne vairāk kā pusi no šāda daudzuma. Slepkava vispār neko nedabūja. Cilvēkam, kas bija vainīgs slepkavībā bez iepriekšēja no­doma, izsniedza pārtiku laikam no trim dienām līdz ne­dēļai. Markuss O'Braiens bija ievēlēts par tiesnesi, un viņš noteica, cik liela pārtikas deva katram pienākas. Likuma pārkāpējs zināja, kas viņu sagaida. Jukona nesa viņu prom, un viņam vai nu izdevās, vai neizdevās no­kļūt līdz Beringa jūrai. Pārtikas deva dažām dienām sa­gādāja viņam iespēju cīnīties. Ja pārtiku nedeva nemaz, tas īstenībā nozīmēja nāves sodu, kaut gan palika ne­liela cerība izglābties — viss bija atkarīgs no gadalaika.