Dzeks Londons - Markusa O'Braiena pazušana

Tikuši vaļā no Arizonas Džeka un noraudzījusies, ka viņš pazūd no redzes loka, ļaudis gāja prom no krasta, atpakaļ pie darba savos iecirkņos, palika tikai Sprogai­nais Džims, kurš lepojās ar vienīgo faraona kāršu kom­plektu ziemeļos un spekulēja ar zelta smiltis saturošiem ze­mes gabaliem. Tajā dienā atgadījās divi svarīgi notikumi. Ap dienas vidu Markusam O'Braienam uzsmaidīja laime. No vienas pannas viņš izskaloja zelta smiltis par vienu, no otras — par pusotra, bet no trešās — par diviem do­lāriem. Viņš bija uzdūries dzīslai. Sprogainais Džims ielūkojās bedrē, pats izskaloja dažas pannas un piedāvāja O'Braienam desmittūkstoš dolāru par visām tiesībām — piecus tūkstošus zelta smiltīs, bet atlikušo piecu tūkstošu vietā — pusi no faraona ienestās peļņas. O'Braiens at­teicās. Viņš dedzīgi paziņoja, ka atrodas te, lai izspiestu naudu no zemes, nevis no saviem biedriem. Un vispār viņam nepatika faraons. Turklāt viņš lēsa, ka šis zemes gabals ir vērtīgāks par desmit tūkstošiem.

Otrs notikums atgadījās pēcpusdienā, kad ar savu laivu krastā piestāja Siskjū Pērlijs. Viņš tikko bija ieradies no civilizētās pasaules, un viņa rīcībā bija četrus mēnešus veca avīze. Bez tam viņam bija pusducis mučeļu viskija, kuras visas bija paredzētas Sprogainajam Džimam. Sar­kanās Govs iedzīvotāji pameta darbu. Viņi baudīja vis­kiju, svērdami zelta smiltis uz Sprogainā Džima sva­riem, — viena porcija maksāja dolāru, — un pārrunāja jaunumus. Un viss būtu bijis labi, ja Sprogainais Džims nebūtu izperinājis zemisku plānu, lai, pirmkārt, piedzir­dītu Markusu O'Braienu un, otrkārt, atpirktu no viņa zemes gabalu.

Plāna pirmā puse izdevās lieliski. Viņi sāka agrā pie­vakarē, un ap deviņiem O'Braiens jau bija tādā stadijā, kad dziedāt vien gribas. Viņš ar vienu roku apķērās Spro­gainajam Džimam ap kaklu un pat rāva vaļā nelaiķa Pergisona dziesmu par mazajiem putniņiem. Viņš uzska­tīja, ka var to darīt pavisam droši, jo nometnē vienīgo ar māksliniecisko izjūtu apveltīto cilvēku Jukona nesa lejup ar piecu jūdžu ātrumu stundā.

Turpretī plāna otrā puse neizdevās. Lai cik daudz vis­kija tika saliets viņa rīklē, O'Braiens neparko nespēja aptvert, ka viņa svēts un draudzīgs pienākums ir pārdot savu zemes gabalu. Taisnību sakot, viņš svārstījās un dažbrīd gandrīz bija gatavs piekrist. Taču aizmiglotās apziņas dziļumos viņš smējās. Viņš saprata Sprogainā Džima spēli un bija apmierināts ar savām kārtīm. Viskijs bija garšīgs. Tas tika liets no īpašas mučeles un bija sa­vas desmit reizes labāks par to dzērienu, ko laida no pārējām piecām.

Siskjū Pērlijs bārā pārdeva viskiju pārējiem Sarkanās Govs iedzīvotājiem, bet O'Braiens un Sprogainais Džims dzēra un kārtoja savas darīšanas virtuvē. Bet O'Braienam bija plaša sirds. Viņš izgāja bārā un atgriezās kopā ar Cārliju Mukluku un Persiju Leklēru.

— Mani kompanjoni, mani kompanjoni, — viņš pazi­ņoja, pamezdams ar aci saviem draugiem un nevainīgi uzsmaidīdams Sprogainajam Džimam. — Es allaž uz­klausu viņu domas, allaž uzticos viņiem. Viņi ir labi cilvēki. Ielej viņiem ugunsdziru, Džim, un aprunāsimies!

Kompanjoni prasījās uzcienājami, bet Sprogainais Džims, ātri aplēsis zemes gabala vērtību un atcerējies, ka no pēdējās pannas viņš izskaloja septiņus dolārus, no­sprieda, ka ir vērts lieku reizi izmaksāt viskiju pat tad, kad blakusistabā ņem dolāru par porciju.

— Es negribu to apspriest, — O'Braiens žagodamies klāstīja saviem draugiem lietas būtību. — Kas? Es? Lai es pārdotu par desmittūkstoš dolāriem?! Nekā nebija! Es pats rakšu zeltu, bet pēc tam braukšu uz to paradīzes ^emi, uz Dienvidkaliforniju … Tā ir vieta, kur es gribu pavadīt atlikušās mūža dienas… un tad es sākšu, kā jau teicu, tad es sākšu … Bet ko es teicu, ko es sākšu?

— Iekārtosi strausu fermu, — minēja Cārlijs Mukluks.

— Pareizi, to es gribu darīt. — O'Braiens pēkšņi at­skurba un godbijīgās izbailēs paskatījās uz Cārliju Muk- luku. — Kā tu to zini? Es nekad par to neesmu runājis. Es tikai domāju pastāstīt. Tu proti nolasīt domas, Cārlij. Iemetīsim vēl!

Sprogainais Džims pielēja glāzes un apmierināts va­rēja noskatīties, kā rīkles pazūd viskijs par četriem do­lāriem, turklāt par vienu dolāru viņš bija nosodījis pats sevi — O'Braiens uzstāja, ka viņam jādzer līdz ar vie­siem.

— Labāk ņem naudu tagad, — ieteica Leklērs. — Tev būs vajadzīgi divi gadi, lai iztukšotu to caurumu, bet pa to laiku tu varēsi perēt mazos strausēnus un raut laukā spalvas lielajiem.

O'Braiens apsvēra šo priekšlikumu un piekrītoši pa­māja ar galvu. Sprogainais Džims pateicīgi uzmeta mirkli Leklēram un no jauna pielēja glāzes.

— Pagaidiet! — nomurmināja Cārlijs Mukluks, kam mēle sāka galīgi mežģīties. — Kā tavs garīgais tēvs … es… kā tavs brālis… ak tu, velns! — Viņš apklusa, lai saņemtos un sāktu no gala. — Kā tavs draugs … tavs kompanjons es teiktu, es drīzāk dotu padomu, es atļautos piezīmēt… es gribu piezīmēt, ka tur var būt vairāk strausu… Ak tu, velns! — Viņš iztukšoja vēl vienu glāzi un turpināja, rūpīgāk izmeklēdamies vārdus: — Es gribu teikt, ka … Ko tad es īsti gribu teikt? — Viņš vairākas reizes iesita sev pa pakausi, lai izpurinātu no turienes domu. — Rokā ir! — viņš iegavilējās. — Bet ja nu tai caurumā ir vairāk par desmittūkstoš dolāriem?

O'Braiens, kas acīmredzot jau bija gatavs noslēgt da­rījumu, mainīja kursu.

— Pareizi! — viņš iesaucās. — Lieliska ideja! Man pašam tas nav iešāvies prātā. — Viņš sirsnīgi satvēra Cārlija Mukluka roku. — Labais draugs! Labais biedri! — Viņš kareivīgi pagriezās pret Sprogaino Džimu. — Var­būt tajā caurumā ir simttūkstoš dolāru. Tu tak negribēsi aplaupīt savu vecu draugu, ko, Džim? Skaidrs, ka negri­bēsi. Es tevi pazīstu … labāk nekā tu pats sevi, labāk nekā tu pats sevi. Ierausim vēl vienu! Mēs visi esam labi draugi, es saku, mēs visi.

Tā tas turpinājās, viskijs gāja mazumā, bet Sprogainā Džima cerības te pieauga, te izgaisa. Leklērs atkal cen­tās iegalvot, ka nepieciešams tūlīt noslēgt darījumu, un gandrīz jau būtu pielauzis uz pārdošanu ne visai noska­ņoto O'Braienu, ja nebūtu atdūries pret vēl spožākajiem Cārlija Mukluka argumentiem. Pēc tam Cārlijs Mukluks pārliecinoši iestājās par pārdošanu, bet Persijs Leklērs ietiepīgi vilka uz otru pusi. Pēc kāda laika O'Braiens pats uzstāja, ka zemes gabals ir jāpārdod, turpretī abi draugi ar asarām un lāstiem centās viņu atrunāt. Jo vairāk viskija viņi salēja savās rīklēs, jo nevaldāmāka kļuva viņu fantāzija. Katram skaidram «par» vai «pret» viņi atrada neskaitāmus, piedzērušo iebildumus, un viņiem izdevās pārliecināt citam citu tik viegli, ka viņi nepār­traukti mainīja savu nostāju.

Pienāca brīdis, kad tiklab Cārlijs Mukluks, kā Leklērs pieprasīja, lai O'Braiens pārdod zemes gabalu, un kā jo­kojot iznīcināja visus sava drauga iebildumus, līdzko viņš tos izteica. O'Braienu pārņēma izmisums. Viņš bija iz­smēlis savu argumentu krājumu un sēdēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Viņš lūdzoši skatījās uz draugiem, kuri viņu bija pametuši. Viņš zem galda iespēra Cārlijam Muklukam pa kāju, bet šis nodevējs tūlīt izvirzīja vēl vienu — visprā­tīgāko argumentu par labu pārdošanai. Sprogainais Džims atnesa spalvaskātu, tinti un papīru un uzrakstīja pirkša­nas aktu. O'Braiens sēdēja ar spalvaskātu rokā.

— Ielej vēl vienu, — viņš palūdza. — Vēl vienu, iekams es parakstu un atsakos no simttūkstoš dolāriem.