Dzeks Londons: Priestera tiesības

Šis ir stāsts par vīru, kas nemācēja novērtēt savu sievu, un par sievieti, kas bija parādijusi viņam pārāk lielu godu, kļūdama viņa sieva. Starp citu, stāstā darbojas arī jezuītu priesteris, par kuru ir zināms, ka tas nekad nav melojis. Priesteris bija piederīgs Jukonas novada, pie tam šeit ļoti nepieciešams, bet abu pārējo parādīšanas šinīs malās bija pilnīga nejaušība. Tie piederēja pie tās dīvaino klejoņu sugas, kuri vai nu auļo zelta drudža viļņa pašā korē, vai ari velkas tam astē.

Edvins Bentams un Greisa Bentama bija klejoņi — no tiem, kas velkas astē, jo tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada Klondaikas zelta drudža vilnis jau sen bija noplīīdis lejup pa lielo upi un izsīcis bada apsēstajā Dau- sonas pilsētā. Kad Jukona pēc lielā darba slēdza satik­smi un nolikās uz ziemas gulu zem trīs pēdas biezas le­dus kārtas, šis klaiņojošais pāris atradas pie Piecu Pirk­stu krācēm, no kurienes līdz Zelta Pilsētai vēl bija daudzu miegu ilgs ceļš uz ziemeļiem.

Rudeņos šeit mēdza kaut daudz liellopu, tā ka gaļas atkritumu sakrājās liela kaudze. Edvina Bentama un viņa sievas trīs ceļabiedri aplūkoja šo depozītu, galvā šo to aprēķināja, atskārta, ka te ir īsta «zelta bedre», un no­lēma palikt tepat. Augu ziemu viņi pārdeva maisus ar kauliem un sasalušām ādu leskām nobadojušos suņu pa­jūgu īpašniekiem. Viņi prasīja pavisam mērenu cenu — dolāru mārciņā, pie tam preci izsniedza bez izlases. Pēc sešiem mēnešiem, kad saule atgriezās un Jukona pamo­dās, viņi apjoza jostas ar smagiem naudas makiem un aizceļoja atpakaļ uz Dienvidzemi, kur dzīvo līdz šim brī­dim, dižīgi melodami par Klondaiku, ko nav ne acīs redzējuši.

Edvins Bentams bija laisks zellis un, ja sieva viņu ne­tirdījusi, droši vien mīļu prātu būtu dalījies ienākumos no spekulācijas ar suņu barību. Bet sieva apelēja pie viņa iedomības, iestāstīja, cik šis esot dižens un stiprs, ka tāds vīrs kā viņš spējot pārvarēt visus šķēršļus un katrā ziņā iegūšot zelta aunādu. Tā nu viņš varonīgi izrieza apakš­žokli, savu daļu kaulu un ādas lesku pārdeva par nartām ar vienu suni un vērsa sniegkurpes pret ziemeļiem. Nav vajadzības apgalvot, ka Greisas Bentamas sniegkurpes ne brīdi neļāva viņa iemītajām pēdām atdzist. Vēl vairāk, viņu pārbaudījumi nebija ilguši ne trīs dienas, kad vīrs jau sekoja sievai pa pēdām, bet sieviete mīdija taku, iedama priekšgalā. Protams, ja redzes lokā kaut kur pa­rādījās cilvēks, pozīcija acumirklī izmainījās. Tā viņa vīrišķība palika neaptraipīta to ceļinieku acīs, kuri kā rēgi paslīdēja garām pa kluso taku. Ir tādi vīrieši pasaulē.

Kā tas noticis, ka šāds vīrietis un šāda sieviete devuši solījumu turēties kopā labās un ļaunās dienās, tas šim stāstām nav svarīgi. Tamlīdzīgi gadījumi ir zināmi mums visiem, un cilvēki, kas tos analizē vai pat pārāk sīki iz­taujā par tiem, riskē zaudēt skaisto ticību tam, ka pa­saulē viss iekārtots mērķtiecīgi.

Edvins Bentams bija puika, nelaimīga kārtā iekļuvis vīra ādā, — puika, kas spēj pašapmierināti saplucināt tauriņu, noraujot tam spārnu pēc spārna, bet gļēvās bai­lēs raujas čokurā, saticis kārnu nekauņu, uz pusi ma­zāku par sevi. Tas bija egoistisks brēkulis, paslēpies aiz vīra ūsām un staltā stāva, un slīdēja dzīvei pa virsu, aizsedzies ar plānu kultūras un uzvedības plēvīti. Jā, viņš bija klubu biedrs un sabiedrībā atzīts cilvēks — viens no tiem, kādi grezno saviesīgus sarīkojumus, ar neattēlojamu aizrautību gvelzdami brīnumainas aplamī­bas; no tiem, kas lielās pilnā rīklē, bet činkst, ja iesā­pas zobs; no tiem, kas, sievieti apprecēdami, pārvērš tas dzīvi lielākā ellē, nekā to spētu visļaunprātīgākais izvir­tulis, kādi mēdz bradāt pa aizliegtam ganībām. Šādus cilvēkus mēs sastopam ik uz soļa, tomēr reti kad uzzi­nām, kas tie ir īstenībā. Tos var iepazīt apprecot, otrs labakais līdzeklis iepazīšanai — ēst ar tiem no vienas bļodas un gulēt zem vienas segas kādu … nu, teiksim, nedēļu, — ar šo laiciņu pilnīgi pietiek.

No pirmā acu uzmetiena Greisa Bentama likās tikai trausla, piemīlīga meitenīte, tuvāk iepazīstoties ar viņu, atklājās dvēsele, kādai līdzās paša dvēsele šķiet sīka un niecīga, pie tam Greisa bija apveltīta ar tā dēvēto mū­žīgo sievišķību. Tāda bija šī sieviete, kura skubināja un iedrosmināja savu vīru doties meklēt laimi Ziemeļzemē, kura Iemina viņam taku, kad neviens to neredzēja, un kura klusībā raudāja par to, ka viņa ir tikai vārga sie­viete.

Tā šis dīvaini saliedētais pāris ceļoja līdz vecajam Sel- kērkas fortam, tad tālāk savas simt jūdzes pa drūma­jiem, mežonīgajiem plašumiem līdz Stjūartas upei. Kad īsā diena izdzisa un vīrs pinkšķēdams novēlās sniegā, sieviete bija tā, kas viņu piesēja pie nartām un, aiz sā­pēm locekļos kodīdama lūpas asinīs, palīdzēja sunim viņu aizvilkt līdz Meilmuta Kida būdai. Meilmuta Kida ne­bija mājās, bet Meierss, vācu zvērādu uzpircējs, sacepa lielas briežgaļas šķēles un uzklāja guļvietu no svaigām priežzaru galotnītēm.

Leiks, Lengems un Pārķers bija liela satraukumā un, ja labi apsver, ne bez iemesla.

— Ei, Sendijl Pasaki — vai tu proti atšķirt fileju no pleca gabala? Nāc ārā un palīdzi mums kaut kā! — Šis aicinājums atskanēja no pārtikas glabātavas, kur Len­gems veltīgi cīnījās ap dažādiem sacirstas saldētas briež­gaļas gabaliem.

— Nekusti ne soli un mazgā traukus! — Pārķers noko­mandēja.

— Paklau, Sendij, esi tik labiņš, aizteci līdz Misūrijas apmetnei un aizņemies mazliet kanēļa, — Leiks lūdzās.

— Ej, ēj, pasteidzies tak! Nu ko tu ne… — Izmisīgos palīgā saucienus tūdaļ apslāpēja brīkšķi un brakšķi — glabātavā sagāzās kastes ar saldēto gaļu.

— Nu aizskrej, Sendij, nepaies ne minūte, kad tu būsi jau Misūrijā …

— Liec viņu mierā! — Pārķers iejaucās. — Kā es varu iejaut biskvītu mīklu, ja galds nav nokopts?

Sendijs neziņā saminstījās, bet pēkšņi atģidās, ka viņš taču ir Lengema «puisis». Ar vainīgu izskatu nosviedis savazāto trauku dvieli, viņš steidzās izpestīt saimnieku.

Šie bagāto vecāku daudzsološie pēcteči bija ieradušies Ziemeļzemē gūt laurus, piestūķējuši ar naudu pilnas ka­batas, un katram bija līdzi savs «puisis», kas apkalpo. Patlaban abi pārējie puiši — sev par laimi — bija aiz­sūtīti augšup pa Balto upi meklēt kādus mītiskus kvarca slāņus ar zelta iegulām; tā nu Sendijam vajadzēja iztapt trim dūšīgiem saimniekiem, kuri katrs pa savam uzskatīja sevi par speciālistiem kulinārijā. Divas reizes sarīta tecē­juma visai viņu kompānijai draudēja šķelšanās, ko no­vērsa tikai viena vai otra kastroļu bruņinieka pašaizlie­dzīga piekāpšanās. Pēdīgi tomēr viņu kopīgais ražo­jums — tiešām izsmalcināta maltīte — bija gatavs. Tad biedri apsēdās trijatā saspēlēt «razbainiekus» — pasā­kums, kam bija jānovērš katrs casus belli [5]nākamo nai­dīgo akciju gadījumā, un uzvarētājam tika uzticēta ārkār­tīgi atbildīga misija.

Šī laime uzsmaidīja Pārķeram, kurš, sasukājis matus ar celiņu vidū, apģērbis dūraiņus un bebrādas ausaini, devās ceļā uz Meilmuta Kida būdu. Viņš atgriezās kopā ar Greisu Bentemu un Meilmutu Kidu. Greisa izteica sir­snīgu nožēlu, ka vīrs nevarot kopā ar viņu baudīt draugu viesmīlību, jo esot aizgājis apskatīt Hendersona strauta raktuves, Meilmuts Kids vēl arvien jutās mazliet stīvs, jo tikko bija atgriezies no takas mīdīšanas lejup pa Sljūartu. Aicināts bija arī Meierss, bet tas atteicies, jo bijis iedzi­ļinājies svarīga eksperimentā — uzraudzēt maizes miklu ar apīņu palīdzību.