Dzeks Londons - Priestera tiesības

Bez vīra viņi varēja iztikt itin labi, bet sieviete … Ak vai, visu ziemu viņi nevienas pašas nebija redzējuši, un Greisas Bentemas ierašanās vēstīja jauna laikmeta iestā­šanos viņu dzīvē. Viņi bija studēti cilvēki un džentlmeņi, šie trīs jaunekļi, un visi tvīka ilgās pēc apsolītās zemes gaļas podiem, kādu tiem sen bija trūcis. Iespējams, ka arī Greisa Bentema cieta tādu pašu badu; galu galā ši bija pirmā gaišā stunda pēc daudzām tumsības nedēļām, un tas viņai daudz ko nozīmēja.

Bet, tikko galdā pasniedza pirmo ēdienu, kura radītājs bija izdomas bagātais Leiks, pie durvīm skaļi pieklau­vēja.

- O! Ā! Mister Bentem, lūdzu, nāciet iekšā! — iz­saucās Pārķers, aizgājis paskatīties, kas īsti atnācis.

— Vai mana sieva ir šeit? — skarbi atbildēja cienī­jamais džentlmenis.

— Protams! Mēs jau lūdzām misteru Meiersu, lai pa­ziņo jums, ka gaidām jūs. — Pārķers pūlējās runāt, cik saldos toņos vien spēja, klusībā prātodams, ko, velnos, tas gan nozīmē. — Lūdzu, nāciet taču iekša. Mēs jūs gaidījām kuru katru brīdi un rezervējām jums vietu. Un jūs esat tieši laikā uz pirmo ēdienu.

— Nāc iekšā, mīļo Edvin, — čivināja Greisa Bentema, sēdēdama pie galda.

Pārķers paspēra soli sānis, atbrīvodams viesim ceļu.

— Es atnācu pakaļ savai sievai, — Bentems aizsma­kušā balsī stūrgalvīgi atkārtoja, un viņa tonī jautās īpaš­nieka neapmierinātība.

Pārķeram aizrāvās elpa, par mata tiesu viņš novaldīja dūri, lai nezveltu pa ģīmi šim neaptēstajam apmeklētā­jam, bet attapās un tikai neveikli sarozījās. Visi pielēca kājās. Leiks galīgi zaudēja galvu un gandrīz jau pateica Greisai: «Vai tiešām jums jāiet?»

Sākās atvadu ņuzga: «Cik laipni no jūsu puses», «Man tik ļoti žēl», «Dieva vārds, ar jums bija tik patikami», «Nē, tiešām jūs …», «Es jums arī ļoti pateicos», «Lai­mīgu ceļu uz Dausonu» un tamlīdzīgi.

Šādu izsaucienu pavadībā ziedokļa jēram palīdzēja uz­vilkt virsjaku un pavadīja to uz upurēšanu. Tad durvis ar blīkšķi aizcirtās un visi trīs izmisuši blenza uz pa­mesto galdu.

— Nolādēts! — Lengema izglītības sākumos bija daži trūkumi, tāpēc viņa lāstu krājums bija neizteiksmīgs un vienmuļš. — Nolādēts! — viņš atkārtoja, neskaidri jauz- dams, cik maz šis vārds izsaka, un velti pūlēdamies sa­gudrot kaut ko spēcīgāku.

Gudra ir sieviete, kas prot notušēt sava nemākulīgā vīra nepilnības, ar savu neatlaidību locīt viņa svārstīgo raksturu, liet viņā savas dvēseles godkāri un iedvesmot viņu dižiem sasniegumiem. Un ārkārtīgi gudrai un smalk­jūtīgai jābūt sievietei, kas prot to visu un izdara to tik netverami veikli, ka vīrs, baudīdams viņas pūliņu augļus, savā sirdī ir pārliecināts: viss viņa paša un vienīgi viņa veikums.

Tieši tā arī rīkojās Greisa Bentema. Kad abi bija sa­snieguši Dausonu ar dažām mārciņām miltu krājumā un vairākām ieteikuma vēstulēm, viņa tūdaļ visiem spēkiem sāka pūlēties, lai izbīdītu savu lielo zīdaini priekšplānā. Tā bija viņa, kas atmiekšķēja Klusā okeāna sabiedrības filiāles prezidenta akmens cieto sirdi un izplēsa kredītu no šā barbariskā vīra, kurš bija galvenais noteicējs šajā filiālē, tomēr koncesiju izrakstīja uz Edvina Bentema vārdu. Tā bija viņa, kas stiepa savu zīdaini augšup un lejup gar strautiem, pa sēkļiem un ūdensšķirtnes kalnā­jiem, veicot neskaitāmus pārgājienus pa mežonīgām krau­jām; bet visi slavēja Benteinu — tas nu gan esot ener­ģisks puisis. Tā bija viņa, kas pētīja kartes, izprašņāja zeltračus un dzina ģeogrāfiju un topogrāfiju vīra tukšajā paurī tikām, līdz visus pārsteidza Edvina Bentema pla­šās zināšanas par šo novadu un tā īpatnībām. Protams, cilvēki jau atzina, ka sieva esot «dūšīgs skuķis», tomēr tikai nedaudzi gudrākie spēja viņu izprast un — nožēlot.

Viņa darīja darbu, viņš saņēma godu un atalgojumu. Ziemeļrietumu teritorijā precētai sievai nav tiesību no­spraust vai pieteikt uz sava vārda kādu iecirkni strauta gultnē, kalna kraujā vai kvarca slānī; tāpēc Edvins Ben- tems devās pie zelta rakšanas iecirkņu pilnvarotā un pie­rakstīja sev divdesmit trešo piekalnes iecirkni, otrajā rindā, pie Franču pakalna. Un, kad pienāca aprīlis, viņi tur ik dienas izskaloja zelta smiltis par tūkstoš dolāriem, un priekšā vēl bija daudz, daudz šādu dienu.

Franču pakalna piekājē tecēja Eldorado strauts, un kādā strautmalas iecirknī stāvēja Klaida Vortona būda. Patlaban viņš vēl tūkstoš dolārus dienā neizskaloja, tomēr izrakto iežu kaudzes auga ar katru dienu, un nebūs ilgi jāgaida, kad šīs kaudzes varbūt kādas nedēļas laikā, izplūstot caur viņa slūžu kārbu, atstās renītēs zelta smil­tis vairāku simttūkstošu dolāru vērībā. Bieži viņš sēdēja būdā, kūpinādams pīpī, un sapņoja jaukus sapņus — ne jau par iežu kaudzēm, ne arī par pustonnu zelta smilšu Klusā okeāna sabiedrības milzīgajā seifā.

Arī Greisa Bentema, mazgādama skārda bļodiņas savā piekalnes būdiņā, bieži vien paraudzījās lejup uz Eldo­rado strautu un sapņoja — un tāpat ne jau par iežu kau­dzēm vai zelta smiltīm. Viņi sastapās bieži, jo taka uz vienu iecirkni šķērsoja otrējo, un ir tik daudz par ko runāt, kad Ziemeļzemē pienācis pavasaris, bet nevienu vie­nīgu reizi, ne ar acu mirkšķi, ne ar lūpu kustību, viņi neļāva ierunāties savam sirdīm.

Tā nu tas bija pašā sākumā. Bet kādu dienu Edvins Bentems kļuva brutāls. Visi puikas ir tādi, pie tam, bū­dams viens no Franču pakalna karaļiem, viņš bija kļuvis iedomīgs un augstu vērtēja savas spējas, aizmirsdams, ka pateicību par visu to parādā sievai. Vortons vēl tai pašā dienā, padzirdis par notikušo, sagaidīja Greisu uz taciņas un teica tai dedzīgus vārdus. Tie Greisu darīja ļoti laimīgu, kaut gan viņa nemaz negribēja klausīties un lika Vortonam apsolīties nekad vairs neko tādu nerunāt. Viņas stunda vēl nebija situsi.

Bet saule jau posās atceļā uz ziemeļiem, pusnaktī tumsu nomainīja tēraudainais ausmas blāvums, sniegs pama­zām vien izzuda, ūdeņi atkal gāzās pāri ledus sagulu sliekšņiem, un sākās zelta skalošanas laiks. Dienu un nakti dzeltenais māls un sadrupinātie upju gultņu ieži drāzās cauri slūžu trumuļiem, maksādami meslus Dien- vidzemes stiprajiem vīriem. Un šajā satraukumu laikā pienāca Greisas Bentemas stunda.

Visiem mums agri vai vēlu pienāk šī stunda — tas ir. tiem no mums, kuri nav pārāk miegaini. Dažs labs cil­vēks ir godīgs un krietns nevis tāpēc, ka augsti vērtētu tikumību, bet vienkārši aiz slinkuma. Tie no mums, kuri zina, kas ir kārdinājums, to sapratīs.

Kamēr Edvins Bentenis stāvēja Forksas bārā pie letes un lika nosvērt maisiņu ar zelta smiltīm — pārāk daudz šādu smilšu viņš aizlaida pāri šai priežkoka letei —, viņa sieva nokāpa no pakalna un ieslīdēja Klaida Vortona būdā. Vortons nebija viņu gaidījis, tomēr tas itin neko negrozīja. Un nākotnē daudz ciešanu un nevajadzīgu gaidu būtu pagājis secen, ja tēvs Rubo nebūtu to pama­nījis un nogriezies sāņus no galvenā ceļa gar strautu.

— Mans bērns …

— Paga, paga, tēvs Rubo! Kaut gan nepiederu pie jūsu ticības, tomēr visu cieņu jums, bet jūs nedrīkstat stāties starp mani un šo sievieti!

— Vai jūs apzināties, ko darāt?

— Vai es apzinos! Ja jūs būtu pats visvarenais dievs, ieradies, lai mestu mani mūžīgās ugunīs, es paliktu pie

sava!

Greisu Vortons bija nosēdinājis uz ķeblīša un pats kau­jas gatavībā nostājies tai līdzās.