Dzeks Londons: Kāvu meita

— Jūs… kā to saka… sliņķis! Jūs, tāds sliņķis, gri­bat kļūt par manu vīru? Veltīgi censties. Nekad, o nē, nekad man par vīru nebūs sliņķis!

Tā Džoja Molino bez aplinkiem paziņoja Džekam Ha- ringtonam; to pašu domu viņa vēl tikai iepriekšējā va­karā bija darījusi zināmu Luijam Savojam, gan banālākā veidā un savā mātes valoda. ' — Paklausieties, Džoj …

— Nē, nē! Kāpēc man jāklausās, ko runā slinks vīrietis? Tas ir ļoti slikti — staigāt man pa pēdām, nīkt pie manis būdā un nestrādāt nekādu darbu. Kur jūs ņemsiet iztiku savai famille*? Kāpēc jums nav zelta smiltis? Citiem ir pilnas kabatas.

— Es taču strādāju kā zvērs, Džoj. Dienu dienā rak­ņājos pa Jukonu un pietekām. Arī tagad esmu tikko at­griezies. Suņi aiz noguruma nespēj kājās turēties. Citiem laimējas, tie atrod zeltu, cik uziet. Bet man… nav man laimes.

— Kā tad! Bet, kad tas cilvēks — Makkorneks, nu tas pats, kam sieva indiāniete, — kad tas atklāja Klondaiku, kāpēc jūs nebrauca turp? Citi aizbrauca. Citi tika pie bagātības.

- — Jūs taču zināt, ka es toreiz biju tālu projām, raku zeltu Tananā, — Haringtons aizstāvējās. — Es nekā ne­zināju ne par Eldorado, ne par Bonanzu. Un pēc tam jau bija par vēlu.

' — Lai nu paliek. Tikai jūs… kā to lai saka… tāds neizdarīgs.

— Ka tā?

— Nu, neizdarīgs. Kā to lai saka… lempīgs. Nekad nevar būt par vēlu. Tur pie tā strauta, pie Eldorado, ir bagāti zelta lauki. Viens cilvēks tur sadzinis mietiņus un aizgājis projām. Neviens nezin, kur palicis. Nekad vairs nav rādījies. Sešdesmit dienas neviens nevar dabīīt pa­pīrs uz to zemes gabalu. Bet pēc tam visi… vesels bars… kā to saka … trieksies uz turieni sadzīt mietiņus. Brauks ātri, ātri, kā vējš, brauks dabūt papīrs. Viens kļūs dikti bagāts. Viens nopelnīs dikti daudz maizes priekš fatnille.

Haringtons centās neizrādīt, cik ļoti viņu interesē šis paziņojums.

— Kad tad beidzas termiņš? — viņš apvaicājās. — Un kur tas zemes gabals atrodas?

— Vakar vakarā es to teicu Luijam Savojam, — Džoja turpināja, it kā jautājuma nedzirdējusi. — Man domāt, to gabalu dabūs viņš.

— Pie velna Luiju Savoju!

— Un Luijs Savojs vakar būdā man sacīja: «Džoj, es esmu stiprs. Man ir labs pajūgs. Man ir spēcīgas plau­šas. Es to gabalu dabūšu. Vai tad jūs nāksiet pie manis par sievu?» Bet es viņam sacīju … es sacīju …

— Ko jūs teicāt?

— Es sacīju: «Ja Luijs Savojs uzvarēs, es iešu pie viņa par sievu.»

— Bet ja neuzvarēs?

— Tad Luijs Savojs… kā tas ir jūsu valodā… tad viņam nekad nekļūt par manu bērnu tēvu.

— Bet ja nu uzvaru es?

— Jūs — uzvarēt? — Džoja sāka skaļi smieties. — Ne­mūžam!

Džojai Molino bija skanīgi, ausij tīkami smiekli pat tad, kad tajos skanēja zobgalība. Haringtons smieklos neklau­sījās. Viņš jau sen bija pie tiem pieradis. Jāpiebilst, ka ne viņš vien. Gluži tāpat Džoja Alolino ķircināja visus savus pielūdzējus. Turklāt viņa patlaban izskatījās tik pievilcīga — sala skūpstītie vaigi koši kvēloja, smejošā mute pavērta, bet acīs dzirkstīja tas lielais vilinājums, par kuru spēcīgāka nav visā pasaulē, — vilinājums, kāds atrodams vienīgi sievietes acīs. Suņi, dzīvā, pinkainā ka­molā savēlušies, kūleņoja viņai pie kājām, bet pajūga vē- dējsuns — Vilka Ilknis — bija garo purnu saudzīgi no­licis viņai uz ceļiem.

— Bet ja nu es tomēr uzvaru? — Haringtons neatlai­dīgi atkārtoja.

Viņa paskatījās uz savu pielūdzēju, pēc tam atkal pie­vērsa acis suņiem.

— Ko tu teiksi, Vilka Ilkni? Ja viņš ir tik stiprs un dabū papīrs uz to zemes gabalu, varbūt mēs būsim ar mieru iziet pie viņa? Nu, ko tu teiksi?

Vilka Ilknis saslēja ausis un dobji uzrūca Haringtonam.

— Salst, — Džoja Molino pēkšņi ieteicās tipiski sie­višķīgā nekonsekvencē, piecēlās un sacēla kājās suņus.

Haringtons mierīgi noskatījās. Džoja viņam jau kopš pirmās pazīšanās dienas bija uzdevusi daudz mīklu, un pa šo laiku viņa pārējām labajām īpašībām bija pievieno­jusies ari vēl pacietība.

— Hei, Vilka Ilkni! — iesaucās Džoja Molino, ielēk- dama kamanās, kad tās jau sāka kustēties. — Hei-hei! Parādi, ko spēj!

Galvu nepagriezis, Haringtons pašķielēja sānis, lai re­dzētu, kā suņi iegriežas pa aizsalušajā upē iebraukto taku un joņo prom Četrdesmitās Jūdzes virzienā. Pie sazaro­juma, kur viens ceļš aizveda otrpus upes uz Kjūdahi fortu, Džoja Molino apturēja suņus un pagriezās atpakaļ.

— Hei, mister Sliņķi! — viņa uzsauca. — Vilka Ilknis saka — jā, ja tikai jūs pratīs uzvarēt!

Kā jau šādos gadījumos mēdz notikt, tas viss nezin kā izgaja ļaudīs, un Četrdesmitās Jūdzes iedzīvotāji, kas jau sen bez panākumiem lauzīja galvu par to, kuru no abiem pielūdzējiem Džoja Molino izraudzīsies, tagad ņēmās mi­nēt, kurš uzvarēs gaidamajās sacensības, un sāka ar lielu dedzību slēgt derības. Nometne sašķēlās divās partijās, un katra centās kā mācēdama palīdzēt savam favorītam pir­majam sasniegt finišu. Iedegās sīva cīņa par labākajiem suņiem visā apvidū, jo veiksmi vispirmām kārtām noteiks suņi un labi pajūgi. Bet veiksme šajā gadījumā solīja lielu guvumu. Uzvarētājs par sievu dabūs sievieti, kurai līdzīga vēl nav pasaulē dzīvojusi, kurai turklāt pūrā ir zelta raktuves vismaz miljons dolāru vērtība.

Rudenī, kad izplatījās vēstis par Makkormeka atklāju­miem pie Bonanzas, visi, arī Sērklas un Četrdesmitās .Jū­dzes iedzīvotāji, aiztraucās uz Jukonas augšteci; visi, iz­ņemot tos, kas līdzīgi Džekam Haringtonam un Luijam Savojam bija devušies zeltraču gaitās uz rietumiem. Mie­tiņus sadzina no vienas vietas — gan aļņu ganībās, gan strautu krastos. Aiz tīrās nejaušības mietiņi tika sadzīti arī Eldorado strauta krastā, kas, pēc visām pazīmēm

spriežot, nekā krietna nesolīja. Olafs Nelsons sadzina mie­tiņus krastmalā piecsimt pēdu atstatumā citu no cita, ne­kavējoties nosūtīja pa pastu pieteikumu uz zemes gabalu un pazuda bez pēdām. Tuvākais zeltraktuvju kantoris to­laik atradās Kjūdahi forta policijas kazarmās otrpus upes, tieši pretī Četrdesmitajai Jūdzei. Tikko paklīda valodas, ka IZldorado esot tīrā zelta bedre, kādam tūliņ bija izdevies izzināt — Olafs Nelsons neesot papūlējies aizbraukt pa Jukonu lejup, lai saņemtu apstiprinājumu par zemes ga­bala iegūšanu. Daudzi jau meta alkatīgus skatienus uz nevienam nepiederošo lauku, kur, kā zināms, slēpās zelts par neskaitāmiem tūkstošiem dolāru un tikai gaidīt gai­dīja lāpstu un skalojamo pannu. Tomēr neviens neiedrīk- stējās aizņemt šo gabalu. Saskaņā ar nerakstītu likumu tam, kas sadzinis mietiņus, tika dotas sešdesmit dienas dokumentu nokārtošanai, un, iekams tās nebija apritēju­šas, cits zemes gabalam nedrīkstēja pieskarties. Vēsts par Olafa Nelsona nozušanu bija izplatījusies pa visu ap­karini, un desmitiem zeltraču gatavojās zemes gabalā sadzīt mietiņus un pēc tam suņu pajūgos steigties uz Kjūdahi fortu.

Četrdesmitajā Jūdzē daudz pretendentu nebija. Kad visa apmetne kā sadegusi pūlējās nodrošināt uzvaru vai nu Džekam Haringtonam, vai Luijam Savojam, nevienam citam pat prātā vairs nenāca mēģināt laimi uz savu roku. Attālums no zelta lauka līdz raktuvju kantorim bija apa­ļas simt jūdzes, un tika nolemts katram favorītam šajā ceļa gabalā piegādāt trīs pajūgus apmaiņai. Pēdējais posms, protams, būs izšķirošais, un šīm divdesmit piecām jūdzēm čakli brīvprātīgie palīgi centās sameklēt visspē­cīgākos suņus. Starp abām partijām iedegās tik nikna cīņa un tāds azarts, ka suņu cenas sacēlās tik pasakainos aug­stumos, kādi šā apvidus vēsturē vēl nekad nebija piere­dzēti. Nav jābrīnās, ka trakā cīņa vēl ciešāk pievērsa visu skatienus Džojai Molino. Viņa bija ne tikai satraucošo notikumu cēlonis, bet arī labākā suņu pajūga īpašniece no Čilketas līdz pašai Beringa jūrai. Neviens suns ne­spēja līdzināties viņas pajūga vedējsunim Vilka Ilknim. Tas, kura kamanās ceļa pēdējā posmā būtu iejūgts šis suns, varētu droši uzskatīt sevi par uzvarētāju. Par to nešaubījās neviens. Taču Četrdesmitajā Jūdzē katrs bez liekas runāšanas zinaja, ko drīkst un ko nedrīkst, tādēļ neviens neuzdrošinājās uzmākties Džojai Molino ar lū- gurnu aizdot suni. Abas puses mierināja sevi ar to, ka šādu priekšrocību nebaudīs ne pašu favorīts, ne preti­nieks.