Dzeks Londons: Kāvu meita

Taču vīrieši — gan katrs atsevišķi, gan visi kopumā — radīti tā, ka bieži vien līdz kapa malai nodzīvo svētlai­mīgā neziņā par to, cik dziļa ir cilvēku dzimuma otras puses viltība, un šā paša iemesla dēļ arī Četrdesmitās jūdzes vīrieši pat iedomāties nespēja, kādi velnišķīgi plāni perinās Džojas Molino galvā. Vēlāk visi atzina, ka nav pratuši pienācīgi novērtēt melnacaino Kāvu meitu, kuras tēvs šajā apvidū uzpirka ādas jau tad, kad nevienam no pašreizējiem apmetnes iedzīvotājiem ir sapņos nerādījās, ka viņi kādreiz atklīdis šurp, un kuras acis, tikko dzīvei pavērušās, pasauli ieraudzīja ziemeļblāzmas uguņu gaismā. Jasaka tomēr, ka apstākļi, kādos Džoja Molino bija piedzimusi, viņu nekavēja izaugt par sievieti no gal­vas līdz papēžiem un nelaupīja viņai spēju izprast vīrieša dabu. Vīrieši zināja, ka viņa ar tiem spēlējas, tacu tie ne iedomāties nevarēja, cik pamatīgi pārdomātā ir šī spēle, cik tā smalka un divkosīga. Viņi redzēja vienīgi tās kārtis, ko Džojai labpatika uzmest galdā, un līdz pēdējam brī­dim viņi palika it kā ar tīkamu aklību sisti; bet, kad viņa izspēlēja savu galveno trumpi, nabadziņiem atlika vie­nīgi saskaitīt zaudējumus.

Nedēļas sākumā visa apmetne izvadīja Džeku Haring- tonu un Luiju Savoju ceļa. Sacensoņi izbrauca pāris dienu agrāk, jo gribēja nokļūt pie mērķa laikus, lai varētu mazliet atpūsties paši un ļaut suņiem atgūt spēkus pirms lielās skriešanās. Pa ceļam viņi redzēja zeltračus no Dau- sonas, kas jau izlika ceļā posteņus ar nomaiņas pajūgiem, un pārliecinājās, ka neviens, dzenoties pēc miljona, nav baidījies no izdošanām.

Paris dienu pēc viņu izbraukšanas Četrdesmitā Jūdze sāka sūtīt rezerves pajūgus — vispirms uz septiņdesmit piekto, tad uz piecdesmito un visbeidzot — uz divdesmit piekto jūdzi. Pajūgi pēdējam ceļa posmam bija lieliski — visi suņi kā lasīt izlasīti, un apmetne veselu stundu piec­desmit grādu salā nodirnēja laukā, apsprieda un salīdzi­nāja suņu priekšrocības, līdz beidzot pienāca brīdis do­ties ceļā. Taču tad, pašā pēdējā mirklī, piedrāzas Džoja Molino savās kamanas. Viņa pasauca sānis Lonu Mak- feinu, kas vadīja Haringtonam domāto pajūgu, un vēl nebija paguvusi izteikt pirmos vārdus, kad Makfeinam mute papletās tādā apstulbumā, ka visiem uzreiz kļuva skaidrs, cik izdzirdētā ziņa svarīga. Viņš izjūdza Vilka Ilkni no Džojas kamanām, iejūdza to Haringtona pajūga priekšgalā un aizjoņoja ar suņiem pa Jukonu uz augšu.

— Nabaga Luijs Savojs! — noskanēja visapkārt.

Bet Džoja Molino tikai izaicinoši nozibsnīja melnās acis un pagrieza kamanas atpakaļ uz tēva būdu.

Tuvojās pusnakts. Vairāki simti Olafa Nelsona zemes gabalā sapulcējušies, zvērādās satuntuļojušies cilvēki no­niecināja siltās būdas un ērtās guļvietas un labāk stāvēja sešdesmit grādu salā, kur risinājās satraucoši notikumi. Daudziem bija sagatavoti mietiņi un pajūgi braukšanas gatavībā. Katpeiņa Konstantīna jātnieku policijas nodaļa bija saņēmusi pavēli raudzīties, lai viss notiek pēc likuma. Rīkojums skanēja: neviens nedrīkst sākt dzīt mie­tiņus, iekams mūžībā nav aizritējusi šās dienas pēdējā sekunde. Ziemeļos šādai pavēlei ir tikpat liels spēks kā Jehovas bauslim, jo dum-dum lode soda tikpat zibenīgi un neglābjami kā dieva dusmība. Nakts bija skaidra un salta. Ziemeļblāzma bija iedegusi svētku ugunis, raidī­dama pār debess velvi zaļganbaltus, mirdzošus starus, kas apdzēsa zvaigžņu spožumu. Salti iesārtās gaismas bangas viļņoja zenītā, bet pie apvāršņa neredzams milzis vilka žilbinošus lokus. Sā majestātiskā skata satraukti, suņi palaida garas, žēlabainas gaudas kā viņu tālie senči neatminamā senatnē.

Lāčādas kažokā tērpies policists ar pulksteni rokā svi­nīgi panācās priekšā. Vīri pie pajūgiem sarosījās, cēla augšā suņus, atšķetināja un pievilka streņģes. Pēc tam sa­cenzdamies steidzās pie zemes gabala robežas, žņaugdami rokā mietiņus un pieteikumus. Viņi jau tik daudz reižu bija staigājuši pāri šai robežai, ka tagad varēja to izdarīt aizvērtām acīm. Policists pacēla roku. Nometuši no ple­ciem liekās zvērādas un segas, pēdējo reizi saraustījuši jostu, vīri sastinga gaidās.

— Gatavi!

Sešdesmit pāri dūraiņu raušus tika norauti no rokām; tikpat daudz pāru mokasīnos ieautu kāju stingrāk atspē­rās sniegā.

— Sākt!

No visam pusēm plašajā, tukšajā laukā metās vīri, dzina mietiņus gar malām un vidū, kur bija paredzēti divi centrālie pieteikumi, pēc tam visi pa galvu pa kaklu metās pie savām kamanām, kas gaidīja uz spoguļgludi aizsa­lušā strauta. Viss sajuka vienā lietā juceklī — kustības, skaņas; viss saplūda neaprakstāmā haosā. Kamanas sa­skrējās; ilkņi cirtās pret ilkņiem, dažādu pajūgu suņi ņerkstēdami metās cits citam virsū. Ņudzeklis aizspros­toja šauro strauta gultni. Patagas svilpa bez atšķirības gan pār suņu, gan cilvēku mugurām. Lai jucekli padarītu vēl lielāku, ap katru braucēju salasījās draugi, cenzda­mies viņu izvilkt no ņudzošā kamola. Taču beidzot, ar spēku izlaužot ceļu, kamanas aiz kamanām izrāvās brī­vībā un pazuda tumsā starp strauta drūmajiem, krauja­jiem krastiem.

Džeks Haringtons jau priekšlaikus bija paredzējis, ka izcelsies jūklis, tādēļ, pie savām kamanām stāvēdams, no­gaidīja, līdz panika pierimsies. Lutjs Savojs, zinādams, ka sāncensis dos viņam simt punktu priekšā, nolēma se­kot ta piemēram un arī nogaidīja. Kliedzieni jau pagaisa tālumā,, kad viņi devās ceļā un, nobraukuši jūdzes desmit pa strautu uz leju līdz Bonanzai, panāca pārējos pajūgus, kas brauca zosu gājienā, tomēr cieši cits aiz cita. Nedzir­dēja gandrīz neviena uzmundrinājuma sauciena suņiem, jo šajā ceļa posmā nebija ko domāt izrauties uz priekšu: kamanu platums no slieces līdz sliecei bija sešpadsmit collu, bet iebrauktās takas platums — astoņpadsmit collu. Krietnu pēdas tiesu dziļuma iebrauktā kamanu taka līdzi­nājās renei. Tai abās pusēs pacēlās pūkaina, mirdzoša sniega sega. Ja kāds, cenzdamies tikt garām citam karna- nām, iedomātos novirzīties no takas, viņa suņi tai paša acumirklī iegrimtu irdenajā sniegā līdz vēderam un pērda­mies nevarētu no tā izpērties. Tādēļ vīri gulēja kamanās kā sastinguši un pacietīgi gaidīja. Turpmakajās piecpa­dsmit jūdzēs ceļa posmā pa Bonanzu un Klondaiku ne­kādas pārmaiņas nenotika līdz pašai Dausonai, kur brau­cēju rinda izkļuva pie Jukonas. Tur tos jau gaidīja jauni suņu pajūgi. Taču Haringtons un Savojs savus posteņus bija norīkojuši divas tris jūdzes tālāk, nolēmuši sākotnē­jos pajūgus vajadzības gadījumā notrenkt līdz nāvei. Iz­mantojot aizkavēšanos, kas radās, pajugus mainot, viņi pameta sev aiz muguras vairāk nekā pusi braucēju. Kad viņu kamanas izslīdēja Jukonas plašumos, priekšā nebija vairāk par trīsdesmit pajūgiem. Nu varēja sākt mēroties spēkiem. Rudenī, kad upe sala ciet, starp divām masīvām ledus blīvām palika apmēram jūdzi plata straumes josla. Ta tikai nesen bija pārvilkusies ar ledu, kas bija ciets, gluds un slidens kā balles zāles parkets. Tikko kamanu slieces saskāras ar mirdzošo ledu, Haringtons pacēlas ceļos; ar vienu roku viņš turējās pie kamanām; pātaga mežonīgi svilpa pār suņu galvām, ausīs tiem iegranda drausmīgi lāsti. Suņu pajūgi plaši izklīda pa slideno ledu, un visi sasprindzināja spēkus līdz pēdējai iespējai. Taču retais visos Ziemeļos prata tā vadīt suņu pajūgu kā Džeks Haringtons. Viņa pajūgs drīz vien izrāvās priekšgalā, bet Luijs Savojs izmisīgi pūlējās nepalikt iepakaļ, un viņa priekšējie suņi ar purnu bezmaz skārās pie pretinieka ka­manām.