Dzeks Londons - Zelta Ausma

Lons Makfeins bija mazliet saīdzis par to, ka pazau­dējis tabakmaku, citādi viņš būtu man pastāstījis kaut ko par būdiņu pie Pārsteiguma ezera, iekams mēs bijām līdz turienei nokļuvuši. Augu dienu, nepārtraukti nomai­nīdami viens otru, mēs bijām gājuši pa priekšu nartām, lai iemītu sniegā taku suņiem. Sniega nomīdīšana ir smags darbs, un tas neatraisa cilvēkam mēli, tomēr pēc­pusdienā, kad apstājāmies, lai uzvārītu kafiju, Lons Mak­feins varēja atelsties un šo to pastāstīt man. Taču viņš to nedarīja. Pārsteiguma ezers? Man tā bija Pārsteiguma būdiņa. Līdz šim es par to neko nebiju dzirdējis. Jāat­zīstas, biju mazliet noguris. Visu laiku gaidīju, kad Lons apstāsies un ierīkos nometni, bet biju par lepnu, lai iero­sinātu atpūsties vai apjautātos, ko viņš nolēmis darīt, kaut gan viņš strādāja pie manis un es maksāju viņam pieklājīgu algu, lai viņš vadītu manus suņus un izpildītu manas pavēles. Es laikam biju mazliet saīdzis. Viņš neko neteica, un es nolēmu neko nevaicāt, pat ja vajadzētu iet visu nakti.

Mēs uzdūrāmies būdiņai negaidot. Nedēļu pavadījuši ceļā, mēs nebijām sastapuši nevienu dzīvu dvēseli, un es spriedu, ka arī nākamajā nedēļā mums ir maz izredžu kādu sastapt. Un pēkšņi man pašā deguna galā kā no zemes izauga būdiņa, kuras logā dega nespodra uguns un no skursteņa mutuļiem vēlās dūmi.

— Kāpēc jūs man neteicāt… — es iesāku, bet Lons mani pārtrauca, nomurminādams:

— Pārsteiguma ezers… Tas atrodas pusjūdzi no še­jienes aiz nelielas upītes. Tas nav nekas vairāk kā dīķis.

— Jā, bet šī būda … Kas tajā dzīvo?

— Kāda sieviete, — skanēja atbilde.

Tajā pašā brīdī Lons pieklauvēja pie durvīm un sievie­tes balss aicināja viņu iekšā.

— Vai Deivu pēdējā laikā neesat saticis? — viņa jau­tāja.

— Nē, — Lons nevērīgi atteica. — Es biju citā pusē, aiz Sērklas. Deivs aizgāja uz augšu, uz Dausonu, vai ne?

Sieviete pamāja ar galvu, un Lons sāka izjūgt suņus, bet es atsēju vaļā nartas un ienesu būdā mantas. Būda bija viena vienīga liela istaba, un sieviete tajā acīmredzot dzīvoja viena. Viņa norādīja uz plīti, kur jau vārījās ūdens, un Lons ķērās pie vakariņu gatavošanas, bet es pa to laiku atsēju zivju nastu un pabaroju suņus. Gai­dīju, ka Lons iepazīstinās mani ar saimnieci, un jutos aizkaitināts, ka viņš to nedara, — viņi acīmredzot bija veci draugi.

— Jūs esat Lons Makfeins, vai ne? — es izdzirdu sie­vieti jautājam. — Es jūs atceros. Pēdējo reizi es jūs lai­kam redzēju uz kuģa. Es atceros …

Šķita, ka sieviete pēkšņi zaudējusi valodu, it kā gara ;icīm būtu ieraudzījusi kādu šaušalīgu skatu. Man par brīnumu, viņas vārdi un izturēšanās uztrauca Lonu. Viņa sejā atspoguļojās izmisums, bet balss skanēja sirsnīgi un maigi.

— Pēdējo reizi mēs tikāmies Dausonā, kad tika svinēta karalienes jubileja, dzimšanas diena vai kas tamlīdzīgs. Atceraties? Upē kanoe sacensības, bet uz galvenās ielas — skriešanās sacensības ar šķēršļiem.

Šausmas no sievietes acīm izgaisa, un viņa it kā sa­plaka.

— Kā tad, ka atceros, — viņa teica. — Un jūs uzva­rējāt vienā braucienā ar kanoe.

— Kā Deivam iet pēdējā laikā? Droši vien atkal uz­gājis labu dzīslu? — Lons bez jebkāda sakara jautāja.

Viņa pasmaidīja un pamāja ar galvu, bet tad, pama­nījusi, ka esmu atsējis guļammaisu, norādīja uz istabas kaktu, kur varu to izklāt. Ievēroju, ka viņas pašas lāva ir ierīkota otrā kaktā.

— Kad izdzirdēju rejam suņus, nodomāju, ka atbraucis Deivs, — viņa sacīja.

Viņa vairs neteica neko, tikai skatījās, kā Lons gatavo vakariņas, un it kā ieklausījās, vai uz ceļa neievaukšķē- sies suņi. Es izstiepos uz segām, smēķēju un gaidīju. Te bija kaut kāds noslēpums: to es noskārtu, bet vairāk neko nevarēju saprast. Kāda velna pēc Lons nebija devis man nekādu mājienu, pirms mēs te ieradāmies? Sievietei nemanot, es aplūkoju viņu, un, jo ilgāk skatījos, jo grūtāk bija novērst acis. Tā bija apbrīnojami, es pat teiktu, pār­dabiski skaista seja, kurā jautās neparasts iekšējs staro­jums vai izteiksme, vai kaut kas tāds, «kas nav nedz jūrā, nedz uz zemes sastopams». Izbailes un šausmas bija galīgi izzudušas, un tagad šī seja bija rāma un skaista, ja ar vardu «rāms» var raksturot to netveramo un pārda­bisko, kas nav nosaucams ne par mirdzumu, ne par spo­žumu, ne par kaut kādu izteiksmi.

Pēkšņi viņa it kā atskārta, ka arī es atrodos šajā telpā.

— Vai jūs esat redzējis Deivu pēdējā laikā? — viņa man jautāja.

Man jau bija uz mēles jautājums: «Kas tas Deivs tāds ir?» — kad Lons, ierāvis degunā no čurkstošā speķa kāp­jošos dūmus, nokāsējās. Var jau gadīties, ka vainīgi bija dūmi, taču es šo kremšķi uztvēru kā mājienu, un jautā­jums palika neizteikts.

— Nē, neesmu redzējis, — es atbildēju. — Es šajā pusē esmu pirmo reizi…

— Vai tiešām jūs neesat dzirdējis par Deivu? — sie­viete mani pārtrauca. — Par Lielo Deivu Volšu?

— Redzat, — es kā atvainodamies teicu, — es šajā pusē esmu pirmo reizi. Lielākoties esmu dzīvojis Lejas Laukos, tuvāk Nomai._

— Pastāstiet viņam par Deivu, — viņa uzrunāja Lonu.

Likās, ka šis ierosinājums Lonu sanikno, taču viņš sāka

stāstīt ar tādu pašu sirsnīgu un maigu intonāciju, kādu biju ievērojis jau iepriekš. Tā šķita man pārlieku sir­snīga un maiga, un tas mani kaitināja.

— O, Deivs ir lielisks cilvēks, — teica Lons. — Viņš ir vīrietis no galvas līdz kājām, un bez zābakiem viņš ir sešas pēdas un četras collas garš. Viņa vārds ir tikpat drošs kā viņa parādzīme. Melo tas, kas apgalvo, ka Deivs ir melis, un šim cilvēkam būs darīšana ar mani, ja vien no viņa kaut kas būs palicis pāri pēc tam, kad ar viņu būs izrēķinājies pats Deivs. Tas tik ir vīrs! Jā, tādus šodien var pameklēt. Viņš nokniedēja pelēko lāci ar trīs­desmit astotā kalibra rotaļu šauteni. Lācis viņu gan drusku saskrāpēja, bet Deivs zināja, ko dara. Viņš ielīda alā, lai dabūtu rokā to lāci. Nebaidās ne no kā. Ar naudu neskopojas, bet, ja pie dvēseles nebūs ne graša, atdos jums pēdējo kreklu, pēdējo sērkociņu. Vai tad viņš trijās nedēļās nenolaida Pārsteiguma ezeru un nepaņēma no tā deviņdesmit tūkstošus, ko?

Sieviete pietvīka un fepni pamāja ar galvu. Viņa ar dziļu interesi uzklausīja katru Lona vārdu.

— Un man jāsaka, — Lons turpināja, — ka esmu gau­žām apbēdināts, nesastopot te šodien Deivu.

Viņš uzlika vakariņas uz egļu dēļu galda viena gala, un mēs sākām ēst. Izdzirdusi suņu rejas, sieviete piegāja pie durvīm, pavēra tās un klausījās.

— Kur ir Deivs Volšs? — es klusi pajautāju.

— Miris, — Lons atbildēja. — Varbūt ellē. Es nezinu. Turiet muti!

— Bet jūs nupat teicāt, ka cerējāt šodien viņu te sa­stapt, — es neatlaidos.

— Turiet taču reiz muti! — tikpat klusi atcirta Lons.

Sieviete bija aizvērusi durvis un nāca atpakaļ, bet es

sēdēju un prātoju par to, ka cilvēks, kas nupat lika man turēt muti, saņem no manis divsimt piecdesmit dolāru lielu mēnešalgu un uzturu.

Kamēr Lons mazgāja traukus, es smēķēju un vēroju sievieti. Viņa likās vēl skaistāka, lai gan šis skaistums bija neparasts, pārdabisks. Kad piecas minūtes, acu ne- nolaizdams, biju skatījies uz viņu, es saņēmos, lai at­grieztos reālajā pasaulē un paraudzītos uz Lonu Makfeinu. Tas man deva iespēju neapstrīdami apzināties, ka arī šī sieviete ir reāla būtne. Sākumā es viņu biju uz­skatījis par Deiva Volša sievu, bet, ja jau Deivs Volšs, kā teica Lons, ir miris, tad viņa varēja but vienīgi ša cilvēka atraitne.