Dzeks Londons - Zelta Ausma

Taču es aizsteidzos priekšā notikumiem. Deivs Volšs nebija uz «Glendeila» tā iemesla dēļ, ka viņš atradās uz «Zelta raķetes». Tas notika tā. Aizkavējies Dausonā Zelta Ausmas dēļ, viņš pa ledu devās lejup uz Mamona strautu. Tur viņš redzēja, ka Daskijs Bērnss tiek galā ar savu darbu tik labi, ka viņam, Deivam, nav ko nīkt atradnē. Tad viņš piekrāva nartas ar pārtiku, iejūdza suņus, pa­ņēma līdzi kādu indiāni un devās uz Pārsteiguma ezeru. Viņu mūždien bija saistījušas šīs vietas. Jūs varbūt ne­zināt, ka strautā nebija ne tik, cik melns aiz naga, bet toreiz domāja, ka tam ir spoža nākotne, un Deivs nolēma uzcirst tur būdu s.ev un Zelta Ausmai. Tā ir tā pati būda, kurā mēs pārnākšņojām. Pabeidzis darbu, viņš kopā ar indiāni laida uz Tīlī sateku aļņu medībās.

Un, lūk, kas notika. Uznāca pamatīgs sals. Dzīvsudrabs termometrā noslīdēja līdz četrdesmit, tad līdz piecdesmit un, visbeidzot, līdz sešdesmit grādiem zem nulles. Man pa­licis prātā šis sals — es toreiz biju Četrdesmitajā Jūdzē, — pat dienu atceros. Vienpadsmitos no rīta spirta termo­metrs sabiedrības «N. A. T. un T.» veikalā rādīja sep­tiņdesmit piecus grādus zem nulles. Tajā rītā Deivs Volšs ar savu nolādēto indiāni medīja alni netālu no Tīlī sa­tekas. To es vēlāk uzzināju no indiāņa — mēs kopā ceļo­jam pa ledu līdz Daijai. Tajā rītā indiāņa kungs ielūza ledū un kļuva slapjš līdz jostas vietai. Viņš, protams, momentā sāka stingt. īstenībā tūlīt vajadzēja kurināt uguni. Taču Deivs Volšs bija cietpauris. Līdz nometnei, kur jau dega ugunskurs, bija atlikusi tikai pusjūdze. Kāda vajadzība kurināt jaunu? Deivs uzvēla indiāņa kungu sev uz muguras un skrēja ar viņu pusjūdzi, bet termo­metrs rādīja septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Pašnāvību. Citādi to nevar nosaukt. Tas indiāņu smerdelis svēra vairāk nekā divsimt mārci­ņas, un Deivs skrēja ar viņu pusjūdzi. Skaidrs, ka viņš apaukstēja sev plaušas. Droši vien tās pavisam sagālēja. Tas bija muļķīgs joks. Lai nu kā, vairākas nedēļas nosir- guļojis, Deivs Volšs aizgāja pie tēviem.

Indiānis bija neziņā, ko lai iesāk ar līķi. Parastu cil­vēku viņš būtu apracis, un cauri. Bet viņš zināja, ka Deivs Volšs ir svarīga persona, naudīgs vīrs, kas balto cilvēku vidū iemantojis lielu cieņu. Viņš jau bija redzējis, kā ratos cauri visai zemei ved citus nomirušus baltos cilvēkus, it kā viņi būtu diez ko vērti. Tā nu viņš nolēma vest Deiva līķi uz Četrdesmito Jūdzi, kur bija Deiva gal­venā apmešanās vieta. Jūs zināt, kā te sasalst velēna. Tā nu indiānis apklāja Deivu ar pēdu biezu Zemes kārtu, īsāk izsakoties, nolika viņu uz ledus. Deivs varēja palikt tur tūkstoš gadu un nepārvērsties ne par mata tiesu. Sa­protiet, gluži kā ledus skapī. Pēc tam indiānis atnesa no būdas pie Pārsteiguma ezera zāģi un sazāģēja dēlus. Gaidīdams atkusni, viņš gāja medībās un sagatavoja desmittūkstoš mārciņu aļņa gaļas. Arī to viņš nolika uz ledus. Sākās atkusnis. Tīlī izgāja ledus. Indiānis sasēja plostu, sakrāva uz tā gaļu, lielo kasti ar Deiva līķi un Deiva suņu aizjūgu un laida uz leju pa Tīlī.

Plosts iesprūda baļķu sastrēgumā un palika tur divas dienas. Laiks bija traki karsts, un indiāņa kungs tikko nepazaudēja savu aļņa gaļu, tā ka, nonācis līdz Tīlī sēk­lim, viņš aprēķināja, ka ar tvaikoni nonāks Četrdesmitajā Jūdzē ātrāk nekā ar savu plostu. Viņš pārnesa visu man­tību uz tvaikoņa, un, lūk, kā iznāca: uz «Zelta raķetes» apakšējā klāja Zelta Ausma gatavojas salaulāties, bet Deivs Volšs savā lielajā kastē sniedz viņai paēnu. Vēl vienu lietu es aizmirsu jums pastāstīt. Nav nekāds brīnums, ka eskimosu suns, kas uzkāpa uz kuģa pie Tīlī sēkļa, šķita man pazīstams. Tas bija Pīlāts, Deiva Volša vedējsuns un mīlulis, turklāt vēl varens kauslis. Viņš gulēja blakām kastei.

Zelta Ausma ieraudzīja mani, pieaicināja klāt, sasvei­cinājās un iepazīstināja mani ar grāfu. Viņa bija skaista. Es biju ieķēries viņā tāpat kā senāk. Viņa smaidīja man un teica, ka man esot jāparakstās kā vienam no liecinie­kiem. Atteikt viņai nebija iespējams. Viņa mūždien bija kā bērns, nežēlīgs bērns, kā jau visi bērni. Turklāt viņa pastāstīja, ka viņai piederot vienīgās divas šampanieša pudeles Dausonā, pareizāk sakot, tās, kas vakar vakarā esot bijušas Dausonā. Un es nepaguvu ne attapties, kad jau bija pieskaitīts pie tiem, kuriem jāiedzer uz viņas un grāfa veselību. Visi drūzmējās apkārt, tvaikoņa kapteinis, ļoti īpatnējs cilvēks, centās izspraukties priekšā, kā es spriedu, vīna dēļ. Tās bija dīvainas kāzas. Uz augšējā klāja pulcējās slimnieki, dažs ar vienu, dažs ar abām kājām kapā, stāvēja un blenza uz leju. Apkārt spiedās indiāņi — vīrieši, sievietes un bērneļi — un kur nu vēl divdesmit pieci, zobus atņirguši, vilku suņi. Misionārs lika abiem laulājamiem nostāties blakām un sāka ceremo­niju. Tieši tajā brīdī uz bagāžas kaudzes saplēsās suņi — līdzās lielajai kastei guļošais Pilāts un mežonīgs balts suns, kas piederēja kādam no indiāņiem. Kautiņš nesā­kās uzreiz. Suņi tikai pa gabalu rūca cits uz citu, nu, jūs jau zināt, kā tas notiek, it kā izaicinādami cits citu. Trok­snis gan traucēja, taču misionāra balsi sadzirdēt varēja.

Suņus aizdzīt nebija viegli, tiem varēja piekļūt tikai no kaudzes otras puses. Bet tur neviena nebija: visi, sa­protiet, skatījās ceremoniju. Un pat tad viss būtu bijis kārtībā, ja vien kapteinis nebūtu laidis suņiem ar nūju. Ar to tad arī sākās jezga. Kā jau teicu, ja kapteinis ne­būtu laidis nūju, nekas nebūtu noticis.

Misionārs bija -ticis lidz tai vietai, kur viņš saka — «Slimībā un veselībā» un tad «kamēr nāve mūs šķirs». Tieši tad kapteinis laida nūju. Es pats visu redzēju. Nūja trāpīja Pilātam, un tajā brīdī baltais suns klupa tam virsū. Nūja to it kā paskubināja. Abi suņi pagrūda kasti, un tā ar vienu galu sāka slīdēt lejup. Kaste bija liela, garena, un tā lēnītēm slīdēja tikām, kamēr, atdūrusies pret klāju, palika stāvam vertikāli. Otrā pusē sadrūzmē- jušies skatītāji patapa atlēkt nost. Zelta Ausma un grāfs stāvēja ceļa pretējā pusē ar seju pret kasti, bet garīdz­nieks ar muguru pret to. Kaste bija nokritusi no desmit pēdu augstuma un palikusi stāvam uz gala.

Iegaumējiet, neviens no mums nezināja, ka Deivs Volšs ir miris. Mēs domājām, ka viņš atrodas uz «Glendeila», kas dodas uz Dausonu. Misionārs bija pavirzījies sāņus, tādejādi Zelta Ausma atradās tieši pretī nokritušajai kas­tei. Iznāca gluži kā teātrī. Neko labāku nemaz nevarētu izdomāt. Kaste atsitās pret klāju ar galu, turklāt ar īsto galu, vāks atsprāga vaļā, un, gaišajiem matiem plīvojot un saule spīdot, no kastes izgāzās segā ietītais Deivs Volšs. Viņš it kā izlēca Zelta Ausmas priekšā. Viņa ne­zināja, ka viņš ir miris, bet par to šaubu vairs nevarēja būt: divas dienas nogulējis pie baļķu sastrēguma, Deivs bija augšāmcēlies un atnācis pēc viņas. Iespējams, ka tā viņa arī nodomāja. Vismaz viņa sastinga, ieraugot Deivu. Viņa nejaudāja pakustēties, tikai apjukusi lūkojās, kā Deivs nāk pēc viņas. Un viņš dabūja Zelta Ausmu. Gan­drīz vai izskatījās tā, it kā apskautu to, bet, vai nu tā bija vai nebija, uz klāja viņi nokrita abi reizē. Mums vajadzēja vispirms atvilkt nost Deiva Volša ķermeni, lai atbrīvotu Zelta Ausmu. Viņa bija paģībusi, bet laikam jau būtu bijis labāk, ja viņa nemaz nebūtu atguvusi sa­maņu, jo, nākusi pie samaņas, viņa sāka kliegt kā vāj­prātīga. Viņa kliedza vairākas stundas, kamēr galīgi zau­dēja spēkus. Jā, viņa atveseļojās. Jūs redzējāt Zelta Ausmu vakar un zināt, ciktāl viņa ir atlabusi. Viņa ne­plosās, tas gan tiesa, bet viņa dzīvo tumsā. Viņa tic, ka Deivs Volšs ir dzīvs, un gaida savu mīļoto būdā, kuru viņš tai uzcēlis. No viņas nepastāvības vairs nav ne vēsts. Jau deviņus gadus viņa ir uzticīga Deivam Volšam, un rādās, ka viņa paliks tam uzticīga līdz mūža galam.