Dzeks Londons - Zelta Ausma

Deivam Volšam spēka bija kā vērsim. Un ar visu to viņš bija maigs un labsirdīgs cilvēks. Kurš katrs varēja viņu piešmaukt, pēdējais zaļknābis nometnē varēja izvilkt viņam pēdējo dolāru. «Tas mani neapbēdina,» Deivs pa­smiedamies atteica, kad viņam pārmeta mīkstsirdību. «Tā­dēļ es naktīs augšā nemostos.» Tikai neiedomājieties, ka viņš bija cilvēks bez mugurkaula. Atcerieties, kā viņš gāja pēc lāča ar rotaļu šauteni! Kad nonāca līdz kauti­ņam, Deivs nebija atturams. Kad viņš bija iejaucies kau­tiņā, viņš nebija novaldāms. Pret vājiem viņš bija maigs un labs, turpretī stiprajam vajadzēja griezt viņam ceļu. Deivs bija vīrietis, kuru mīlēja vīrieši, un tā ir visaug­stākā uzslava.

Deivs nepiedalījās lielajā skrējienā uz,,Dausonu, kad Karmaks uzdūrās Bonanzas dzīslai. Deivs pats tolaik strādāja pie Mamona strauta. Viņš atrada zeltu pie Ma- mona strauta. Tajā ziemā, viņš izskaloja zeltu par astoņ­desmit četriem tūkstošiem un nodalīja ar mietiņiem zemes gabalu, kas solīja nākamajā ziemā ienest pārsimt tūk­stošu. Kad pienāca vasara un zeme atkusa, Deivs devās augšup pa Jukonu uz Dausonu, lai apskatītu Karmaka zemes gabalu. Tur viņš arī ieraudzīja Zelta Ausmu. Es atceros to nakti. Es to nekad neaizmirsīšu. Tas notika pilnīgi negaidot, un briesmīgi ir iedomāties, ka tāds spē- konis top nevarīgs kā bērns, tiklīdz uz viņu mīlīgi pa­skatās tāds trausls, blonds sieviešu kārtas radījums kā Zelta Ausma. Tas notika viņas tētiņa — vecā Viktora Sovē būdā. Kāds draugs bija paņēmis Deivu līdzi aprunā­ties par ciematu vietām pie Mamona strauta. Taču viņš runāja maz un nesaprotami. Es jums saku, Zelta Ausmas izskats vien sajauca Deivam prātus. Pēc Deiva aiziešanas vecais Viktors Sovē apgalvoja, ka ciemiņš bijis piedzē­ries. Un viņš tiešām bija piedzēries. Bet stiprais dzēriens, kas viņu bija apskurbinājis, bija Zelta Ausma.

Tas izšķīra visu, šis pirmais skatiens, ko Deivs uzmeta viņai. Pēc nedējas viņš nebrauca lejup pa Jukonu, kā bija nodomājis. Viņa palika mēnesi, divus mēnešus, visu vasaru. Bet mēs, kas bijām cietuši no viņas burvības, minējām, kas tur galu galā iznāks. Mēs nešaubījāmies, ka Zelta Ausma beidzot ir atradusi savu kungu. Un kā­pēc gan ne? Par Deivu Volšu stāstīja brīnuma lietas. Viņš bija Mamona strauta karalis, viņš bija atklājis Ma­mona strautā zelta smiltis, viņš bija vecā kaluma zelt- racis, viens no pionieriem šajā zemē. Vīrieši noraudzījās Deivam pakaj, kad viņš gāja garām, un bijīgi čukstēja: «Tur aiziet Deivs Volšs.» Un kāpēc gan ne? Viņš bija sešas pēdas garš, ar gaišiem, sprogainiem matiem līdz pleciem, un viņš bija varens tēvainis, gaišmatains tē­vainis, kuram tikko palicis trīsdesmit viens gads.

Zelta Ausma mīlēja Deivu un dejoja ar viņu visās va­saras ballēs, bet, kad gāja uz rudens pusi, kļuva zināms par viņu saderināšanos. Pienāca rudens, Deivam vaja­dzēja atgriezties pie Mamona strauta, lai turpinātu zie­mas darbus, bet Zelta Ausma negribēja steigties ar pre­cēšanos. Deivs uzticēja darbus pie Mamona strauta Das- kijam Bērnsam, bet pats palika Dausonā. Taču tam bija maz jēgas. Viņa vēl gribēja kādu laiku padzīvot savā vaļā un nolēma atlikt precēšanos līdz nākamajam gadam. Un tā Deivs Volšs viens kopā ar saviem suņiem pa pirmo ledu devās lejup pa Jukonu, pārliecināts, ka kāzas notiks, kad viņš nākamajā gadā atgriezīsies ar pirmo tvaikoni.

Deivs bija pastāvīgs kā Polārzvaigzne, bet viņa šau- delīga kā magnētiskā adata dzelzs rūdas kravas tuvumā. Cik viņa bija untumaina un vējīga, tik Deivs nelokāms un uzticīgs, un, lūk, Deivs, kas ticēja visiem, sāka šaubī­ties par viņu. Varbūt tā bija greizsirdība, varbūt viņš kaut ko nojauta, bet Deivu biedēja šīs sievietes nepastā­vība. Deivs baiļojās, ka viņa nesaglabās tam uzticību līdz nākamajam gadam, baiļojās uzticēties viņai un bija gluži kā bez prāta. Šo to es vēlāk dabūju zināt no paša Viktora Šovē, un, salicis visas ziņas kopā, es nospriedu, ka pirms tam, kad Deivs ar suņiem devās uz ziemeļiem, kaut kas ir atgadījies. Stāvēdams blakām Zelta Ausmai, Deivs pavēstīja vecajam francūzim, ka viņi ir solījušies viens otram. Vecais Viktors stāstīja, ka tas bijis satriecošs

skats, acis Deivam liesmojušas. Viņš sacījis, ka tikai nāve spēšot viņus šķirt, un vecajam Viktoram sevišķi iespie­dies atmiņā, ka Deivs ar savu lielo ķepu sagrābis viņa meitu aiz pleca un bezmaz vai saspiedis, teikdams: «Pat pēc nāves tu būsi mana, un es uzcelšos no kapa, lai nāktu pēc tevis.» Vecais Viktors skaidri atcerējās vārdus: «Pat pēc nāves tu būsi mana, un es uzcelšos no kapa, lai nāktu pēc tevis.» Vēlāk viņš man pastāstīja, ka Zelta Ausma bijusi ne pa jokam iztrūkusies un ka viņš pēc tam pavedis Deivu sāņus un pateicis, ka tādā veidā lai nedomājot iekarot Zelta Ausmu un, ja gribot viņu notu­rēt, lai izdabājot viņai un esot laipnīgāks.

Nemaz nešaubos, ka Zelta Ausma bija iztrūkusies. Viņa apgājās ar vīriešiem cietsirdīgi, un tomēr vīrieši izturējās pret viņu kā pret maigu, pieglaudīgu būtni, kam nekādā ziņā nedrīkst darīt pāri. Viņa nezināja, kas ir skarbums, kamēr Deivs Volšs, šis sešas pēdas garais tēvainis, ne­bija sagrābis viņu ar savu ķepu un apzvērējis, ka viņa piederēs tam līdz pašai nāvei un pat ilgāk. Bet toziem Dausonā uzturējās kāds muzikants, viens no tiem maka­ronu rijējiem ar saldeno itāliešu tenoru, un Zelta Ausma ieķērās viņā. Varbūt viņa tikai iedomājās, ka ir iemīlē­jusies, to es nezinu. Reizēm man šķiet, ka viņa patiešām mīlēja Deivu Volšu. Varbūt tāpēc, ka Deivs bija pārbie­dējis viņu, paziņodams, ka viņa pieder viņam līdz pašai nāvei un ka viņš uzcelsies no kapa, lai atnāktu pēc viņas, tomēr galu galā Zelta Ausma parādīja savu labvēlību itāliešu muzikantam. Tie visi ir minējumi, bet ir pietie­kami daudz faktu. Viņš' bija nevis itālietis, bet krievu grāfs, tas bija droši, un nekāds profesionāls pianists vai kas tamlīdzīgs viņš arī nebija. Viņš spēlēja vijoli un kla­vieres un dziedāja, dziedāja labi, taču tikai par prieku pats sev un tiem, kuriem dziedāja. Turklāt viņam bija nauda, bet te nu man jāpiebilst, ka nauda Zelta Ausmai mūždien bija vienaldzīga. Vējīga viņa bija, taču maziska gan ne.

Bet klausieties tālāk. Viņa bija saderināta ar Deivu, un Deivam vajadzēja atbraukt ar pirmo kuģi, lai appre­cētos ar viņu. Tas bija deviņdesmit astotā gada vasarā, un pirmo kuģi gaidīja jūnija vidū. Bet Zelta Ausma bai­dījās saraut saites ar Deivu un pēc tam skatīties viņam acis. Un tad viņa kaut ko uz ātru roku izdomāja. Krievu muzikants, grāfs, bija viņai paklausīgs vergs. To izdomāja viņa, es zinu. Vēlāk man visu izstāstīja vecais Vik­tors. Grāfs, izpildot viņas rīkojumu, paņēma biļetes uz pirmo tvaikoni, kas gāja uz leju pa upi. Tā bija «Zelta raķete». Tajā pašā kuģī iekāpa arī Zelta Ausma. Un es arī. Es devos uz Sērklsitiju un biju galīgi izsists no slie­dēm, ieraugot uz tvaikoņa Zelta Ausmu. Pasažieru sa­rakstā es viņas vārdu neredzēju. Viņa visu laiku laimīga un jautra bija kopā ar grāfu, un es ievēroju, ka pasažieru sarakstā grāfs atzīmēts kopā ar sievu. Tur bija minēts kajītes numurs un tā tālāk. Tad man pirmo reizi kļuva zināms, ka viņš ir precējies, tikai sievas es gan nema­nīju … ja par tādu neuzskatīja Zelta Ausmu. Es nodo­māju, ka viņi varbūt apprecējušies pirms došanās ceļo­jumā. Redzat, Dausonā par viņiem klīda visādas baumas un ļaudis pat derēja, ka grāfs izgriezīs Deivam pogas.

Aprunājos ar kuģa ekonomu. Viņš zināja tikpat daudz, cik es, un vispār nebija neko dzirdējis par Zelta Ausmu, turklāt bija noskrējies līdz nāvei. Jūs zināt, kas ir Juko­nas tvaikonis, bet nevarat ne iedomāties, kāda bija «Zelta raķete», kad tā tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada jūnijā izgāja no Dausonas. Tā bija gatavais strops. Tā kā tas bija pirmais brauciens, tad kuģis veda visus, kas bija saslimuši ar skorbutu, un citus sirdzējus. Bez tam kuģis veda Klondaikas zelta smiltis un tīrradņus pāris miljonu vērtībā, nerunājot nemaz par pasažieriem, ar ku­riem bija pieblīvētas kajītes, par klāja pasažieru varzu un neskaitāmiem indiāņiem ar viņu sievām un suņiem. Til­pnes bija līdz malām pilnas ar precēm un bagāžu. Bagā­žas kalni slējās arī uz apakšējā klāja, un katrā piestātnē šie kalni kļuva lielāki. Es redzēju, kā pie Tīlī sēkļa uz tvai­koņa uznes kasti, un nopratu, kam tā paredzēta, lai gan es vismazāk varēju iedomāties, kāds pārsteigums tajā slēpjas. Kasti uzcēla pašā bagāžas kaudzes augšā uz apakšējā klāja un pat nenostiprināja, kā pienākas. Kap­teiņa palīgs gribēja to piesiet vēlāk, taču aizmirsa. Man toreiz likās tāds kā pazīstams lielais eskimosu suns, kas uzrausās uz kaudzes un nogūlās blakām kastei. Tad mēs satikām «Glendeilu», kas gāja augšup uz Dausonu. Kad tas ar pūtienu sveicināja mūs, man ienāca prātā Deivs, kas ar šo tvaikoni steidzas uz Dausonu pie savas Zelta Ausmas. Es pagriezos un ieraudzīju Zelta Ausmu stāvam pie treliņiem. Acis viņai mirdzēja, taču viņa izskatījās drusku nobijusies, redzot to otru tvaikoni, un viņa piekļāvās grāfam, kā aizstāvību meklēdama. Viņai nevajadzēja tik cieši spiesties klāt grāfam, bet man nevajadzēja būt tik pārliecinātam, ka Deivs Volšs, ieradies Dausonā, ju­tīsies vīlies. Deivs Volšs nemaz nebija uz «Glendeila». Toreiz es nezināju daudz ko, bet drīz dabūju zināt, pie­mēram, to, ka viņi abi vēl nav precējušies. Tomēr pēc pusstundas sākās gatavošanās kāzām. Galvenajā kajītē gulēja slimnieki, un visa «Zelta raķete» bija pilna līdz pēdējai iespējai, tāpēc piemērotāko vietu šai ceremonijai atrada apakšējā klāja priekšgalā, spraugā starp treli­ņiem un kāpnēm pie paša bagāžas kalna, kuru vaina­goja lielā kaste un tai blakām guļošais suns. Ar kuģi brauca arī kāds misionārs, kas devās uz Iglsitiju, bet, tā kā īglsitija bija nākamā piestātne, tad viņiem vaja­dzēja pasteigties. Tātad, lūk, ko viņi bija izdomājuši — salaulāties uz kuģa.