Dzeks Londons: Porportuka joks

El-Sū uzauga misijā. Meitenes māte nomira, kad viņa bija pavisam maziņa, un māsa Alberta kādā vasaras dienā pievāca El-Sū kā no ugunsgrēka izrautu apdeguli, aiz­nesa uz Svētā Krusta misiju un audzināja par dieva kal­poni. El-Sū bija tlrasiņu indiāniete, tomēr pārspēja visas meitenes, kuru dzīslās ritēja puse vai ceturtā daļa balto asiņu. Misijas māsām vēl nekad nebija iznākusi darīšana ar meiteni, kurai piemita tādas pielāgošanās spējas un kura vienlaikus būtu tik enerģiska.

El-Sū bija sprigana, izveicīga un gudra meitene, bet pats galvenais — viņa bija kā uguns, kā pulsējoša dzī­vības liesma, viņas spilgtā personība apvienoja sevī gribu, maigumu un drosmi. Viņas tēvs bija virsaitis, un viņa asinis tecēja meitas dzīslās. El-Sū klausīja tikai tad, kad pati gribēja. Viņa pret .visiem izturējās taisnīgi un var­būt tieši tāpēc bija pārāka par citām matemātikā.

Taču viņa bija pārāka arī citos priekšmetos. Viņa iemā­cījās lasīt un rakstīt angliski tā, kā līdz šim nebija iz­devies iemācīties nevienai meitenei misijā. Viņa dziedāja labāk par citām, un dziesmā viņa pauda savu taisnības izjūtu. Viņa bija māksliniece, un viņas dvēseles uguns tie­cās radīt. Ja viņa no mazām dienām būtu dzīvojusi lab­vēlīgākā vidē, viņa būtu pievērsusies literatūrai un mū­zikai.

Bet viņa bija El-Sū, Klakī-Nā — virsaiša — meita, un viņa dzīvoja Svētā Krusta misijā, kur nebija mākslinieku, tikai sirdsšķīstas māsas, kas interesējās vienīgi par dvē­seles tīrību, taisnīgumu un labklājību nemirstības val­stībā — debesīs.

Ritēja laiks. El-Sū bija astoņi gadi, kad viņa nokļuva misijā; viņai bija sešpadsmit gadi, un māsas sarakstījās ar sava ordeņa priekšniekiem, gādājot, lai meiteni sūtītu uz Savienotajām Valstīm pabeigt izglītību, kad_ misijā ieradās kāds no viņas cilts ļaudīm un izteica velēšanos parunāt ar El-Sū. Meiteni mazliet biedēja šā cilvēka iz­skats. Viņš bija netīrs. Šis riebīgais radījums ar nekad nesukātām matu lēkšķēm atgādināja Kalibanu. Viņš ne­atzinīgi paskatījās uz meiteni un noraidīja piedāvājumu

apsēsties.

— Tavs brālis ir miris, — viņš īsi pavēstīja.

El-Sū šī ziņa sevišķi nesatrieca. Brāli viņa tikpat kā neatcerējās.

— Tavs tēvs ir vecs un vientuļš, — vēstnesis turpināja. — Viņa māja ir liela un tukša, un viņš grib dzirdēt tavu balsi un skatīties uz tevi.

Klakī-Nā viņa atcerējās: viņš bija ciema galva, misio­nāru un tirgotāju draugs, varens vīrs ar milža musku­ļiem, laipnām acīm un valdonīgu raksturu, un viņa stā­jai piemita primitīvs diženums.

— Pasaki viņam, ka es aiziešu, — El-Sū atbildēja.

Māsām par lielu apbēdinājumu, no ugunsgrēka izrau­tais apdegulis ielēca atpakaļ ugunī. Mēģinājumi atrunāt El-Sū neko nedeva. Bija daudz pārrunu, pierādījumu un asaru. Māsa Alberta pat atklāja, ka nodomāts sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm. Acis plati iepletusi, El-Sū lūko­jās saulainajā tālē, kas viņai pavērās, un purināja galvu. Viņa redzēja kaut ko citu. Tas bija varenais Jukonas iz­liekums pie Tananas piestātnes, kur vienā pusē atradās Svētā Georga misija, otrā pusē — faktorija, bet vidū — indiāņu ciems un pazīstama liela baļķu māja, kurā, kalpu aprūpēts, dzīvoja kāds sirmgalvis.

Visi Jukonas piekrastes iedzīvotāji divtūkstoš jūdžu plašā apkaimē pazina šo lielo baļķu māju, sirmgalvi un kalpus, kas aprūpēja viņu; arī māsas labi pazina šo māju, tās bezgalīgo uzdzīvi, dzīres un jautrību. Tāpēc arī Svē­tajā Krustā lija asaras, kad El-Sū brauca prom.

Pēc El-Sū atbraukšanas mājā tika sarīkota pamatīga tīrīšana. Klakī-Nā, kas pats bija radis saimniekot, protes­tēja pret savas valdonīgās meitas ieviesto kārtību, bet galu galā, ļaudamies barbariskajiem sapņiem par diže­numu, aizņēmās tūkstoš dolāru no vecā Porportuka — visbagātākā indiāņa pie Jukonas. Bez tam Klakī-Nā par prāvu summu iepirka faktorija preces. El-Sū lika atdzimi lielajai mājai. Viņa piešķīra tai jaunu spožumu, bet Klakī- Nā tikmēr saglabāja te senās viesmīlības un uzdzīves tradīcijas.

Jukonas indiāņiem tas viss bija neparasts, bet Klakī-Nā bija neparasts indiānis. Viņš ne vien izrādīja neikdienišķu viesmīlību, bet arī, būdams virsaitis un naudīgs cilvēks, varēja to atļauties. Tais laikos, kad te noritēja maiņas tirdzniecība, viņš valdīja pār saviem ļaudīm un izdevīgi tirgojās ar baltajiem. Vēlāk kopā ar Porportuku viņš at­rada zelta lauku pie Koijokukas. Klakī-Nā pēc ieradumiem un dabas bija aristokrāts. Porportuks bija buržujs, un viņš atpirka no Klakī-Nā zelta lauku. Porportuks apmie­rinājās ar to, ka neatlaidīgi strādāja un krāja naudu. Klakī-Nā atgriezās savā lielajā mājā un turpināja izdot naudu. Porportuks bija pazīstams kā visbagātākais indiā­nis Aļaskā. Klakī-Nā bija pazīstams kā visgodīgākais. Porportuks bija augļotājs. Klakī-Nā bija anahronisms — viduslaiku drumsla, cīņu un dzīru draugs, kuru darīja laimīgu vīns un dziesmas.

El-Sū aprada ar lielo māju un tās paražām tikpat viegli, kā bija apradusi ar Svētā Krusta misiju un tās paražām. Viņa nemēģināja pāraudzināt savu tēvu un pie­vērst viņu dievam. Tiesa,viņa norāja tēvu, kad tas dzēra pār mēru, taču darīja to tāpēc, lai tēvs nekaitētu savai veselībai un dzīvotu laimīgs šajā saulē.

Lielās mājas durvis nekad nebija aizbultētas. Mājā nekad nebija miera, ļaudis te nāca, te gāja. Plašās dzī­vojamās istabas sijas tricināja dzīru troksnis un dzies­mas. Pie galda sēdēja ļaudis no visām pasaules malām un tālu cilšu virsaiši — angļi un koloniju iedzīvotāji, kārnie jenkiju tirgotāji un apaļīgie lielo sabiedrību ierēdņi, Rietumu kovboji, visdažādāko tautību jūrnieki, mednieki un suņu dzinēji.

El-Sū elpoja šo kosmopolītisko atmosfēru. Angliski viņa runāja tikpat labi kā savā dzimtajā valodā, un viņa dzie­dāja angļu dziesmas un balādes. Viņa zināja pagātnē aizejošos indiāņu rituālus un atmirstošās tradīcijas. Ja bija nepieciešams, viņa prata apģērbties kā virsaiša meita. Parasti gan viņa ģērbās kā baltās sievietes. Ne velti viņa misijā bija mācījusies šūt, un viņai piemita iedzimta māk­slinieciskā gaume. Viņa valkāja kleitas kā baltā sieviete un šuva sev tādas kleitas, kas viņai piestāvēja.

Savā ziņā El-Sū bija tikpat neparasta kā viņas tēvs, un viņas stāvoklis bija tikpat neparasts kā vecā Klakī-Nā stāvoklis. Viņa bija vienīgā indiāniete, pret kuru kā pret līdzīgu izturējās nedaudzās Tananā dzīvojošās baltās sie­vietes. Viņa bija vienīgā indiāniete, kurai baltie vīrieši godīgi piedāvāja roku un sirdi. Un, visbeidzot, viņa bija vienīgā indiāniete, kuru nebija apvainojis neviens baltais.

Tas bija tāpēc, ka El-Sū bija skaista — ne tāda kā skaistās baltās sievietes un ne tāda kā skaistās indiānie­tes. Viņas skaistums slēpās iekšējā ugunī, kas nav atka­rīga no sejas vaibstiem. Kas attiecas uz sejas vaibstiem, tad El-S u bija klasisks indiānietes tips. Viņai bija melni mati un bronzas krāsas āda, melnas acis, starojošas, dros­mīgas, lepnas un asas kā zobena zaigums, mazs ērgļa de­guns ar plānām, trīsošām nāsīm, paaugsti, bet ne pārāk plati vaigu kauli un plānas, bet ne pārāk plānas lūpas. Galvenais viņā tomēr bija iekšējā uguns — neizskaidro­jamā dvēseles liesma, kas maigi staroja vai dega meitenes acīs, rotāja ar sārtumu viņas vaigus, lika ieplesties nā­sīm, savilka smaidā lūpas vai arī, kad viņa bija nopietna, tomēr slēpās mutes kaktiņos, lai kuru katru brīdi līksmi uzdzirkstītu.