Dzeks Londons - Porportuka joks

Tad atgadījās kaut kas negaidīts. Tika laista darbā vēl smagāka runga. Pārtraukumā kāršu spēlmanis, sa­odis, ka te varēs iedzīvoties, no saviem draugiem noorga­nizēja sindikātu un* piesolīja sešpadsmit tūkstošus dolāru.

— Septiņpadsmit tūkstoši, — vārgi izdvesa Porportuks.

— Astoņpadsmit, — teica karalis.

Porportuks saņēma spēkus.

— Divdesmit tūkstošu.

Sindikāts izstājās no spēles. Eldorado karalis paaug­stināja likmi vēl par tūkstoti, Porportuks arī, un, kamēr viņi sacentās, Akūns draudoši un tai pašā laikā ziņkāri pagriezās te pret vienu, te pret otru, it kā gribētu izdi­bināt, kāds tad īsti ir tas cilvēks, kas viņam jānogalina. Kad karalis grasījās kārtējo reizi paaugstināt likmi un Akūns sāka spraukties viņam tuvāk, karalis vispirms no­ņēma revolveri, kas karājās viņam pie sāniem, un tad teica:

— Divdesmit trīs tūkstoši.

— Divdesmit četri tūkstoši, — neatpalika Porportuks. Viņš Jauni pasmīkāja, jo pārliecība, ar kādu viņš paaug­stināja likmi, beidzot bija satricinājusi karali. Tas pie­gāja tuvāk El-Sū un ilgi un uzmanīgi aplūkoja meiteni.

— Vēl pieci simti, — beidzot viņš sacīja.

— Divdesmit pieci tūkstoši, — vēlreiz pacēla cenu Por­portuks.

Karalis ilgi skatījās uz El-Sū un nošūpoja galvu. Tad viņš paskatījās vēlreiz un negribīgi izspieda caur zobiem:

— Vēl pieci simti,

— Divdesmit seši tūkstoši, — izgrūda Porportuks.

Karalis atkal nošūpoja galvu un novērsās, lai nebūtu

jāredz Tomija lūdzošās acis. Pa to starpu Akūns bija pievirzījies pavisam tuvu Porportukam. El-Sū vērīgās acis to pamanīja, un, kamēr Toinijs mēģināja piedabūt Eldo­rado karali, lai tas vēlreiz paaugstina likmi, viņa pielie­cās un iečukstēja kaut ko ausī kalpam. Gaisā nebija pa­guvuši izskanēt Tomija vārdi: «Tiek pārdota … Tiek pār­dota … Tiek pārdota …» — kad kalps piegāja pie Akūna un iečukstēja arī viņam kaut ko ausī. Akūns izlikās, ka nav neko dzirdējis, lai gan El-Sū nepacietīgi skatījās uz viņu.

— Pārdota! — noskanēja Tomija balss. — Pārdota Porportukam par divdesmit sešiem tūkstošiem dolāru.

Porportuks, neomulīgi juzdamies, paraudzījās uz Akūnu. Visu acis bija pievērstas Akūnam, bet viņš nekustināja ne pirksta.

— Lai atnes svarus, — sacīja El-Sū.

— Es norēķināšos savā mājā, — teica Porportuks.

— Lai atnes svarus, — El-Sū atkārtoja. — Jānorēķi­nās te, lai visi redz.

No faktorijas atnesa zelta svarus, bet Porportuks pa to laiku aizgāja uz māju un atgriezās kopā ar kādu vīru, kas stiepa uz muguras aļņādas maisus ar zelta smiltīm. Bez tam Porportukam ar šauteni rokā sekoja vēl viens vīrs, kas nenolaida acu no Akūna.

— Te būs parādzīmes un ķīlu zīmes par piecpadsmit- tūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņiem dolāriem un septiņ­desmit pieciem centiem, — teica Porportuks.

El-Sū paņēma papīrus un sacīja Tomijam:

— Lai būtu apaļi sešpadsmit tūkstoši.

— Atliek samaksāt desmittūkstoš dolāru zeltā, — teica Tomijs.

Porportuks pamāja ar galvu un atsēja vajā maisus. El-Sū, stāvēdama ūdens malā, saplēsa papīrus driskās un palaida pa vējam Jukonā.

Sāka svērt zelta smiltis, bet tad notika aizķeršanās.

— Rēķināsim, protams, septiņpadsmit dolāru uncē, — Porportuks teica Tomijam, kad tas sāka regulēt svarus.

— Nē, sešpadsmit, — asi teica El-Sū.

— Pie mums visur ir pieņemts rēķināt zelta smiltis par septiņpadsmit dolāriem uncē, — iebilda Porportuks, — un šis ir lietišķs darījums.

El-Sū iesmējās.

— Tas ir jauns paradums, — viņa sacīja. — .Tas tika ieviests šopavasar. Pērn un agrāk rēķināja sešpadsmit dolāru uncē. Kad mans tēvs aizņēmās naudu, tad rēķi­nāja sešpadsmit dolāru. Kad viņš pirka veikalā preces par naudu, ko bija aizņēmies no tevis, tad par vienu unci viņš dabūja miltus par sešpadsmit, nevis par sep­tiņpadsmit dolāriem. Tāpēc tu rēķināsi par mani nevis septiņpadsmit, bet sešpadsmit dolāru.

Porportuks kaut ko norūca un lika svērt smiltis.

— Sasver tās trīs daļās, Tomij, — teica El-Sū. — Tūk­stoš dolāru te, trīstūkstoš te, bet seštūkstoš dolāru, lūk, te.

Darbs virzījās uz priekšu gausi, un, kamēr tika svēr­tas zelta smiltis, visu skatieni bija pievērsti Akūnam.

— Viņš gaida, kad būs atdota nauda, — kāds ieminē­jās, un šie vārdi aplidoja pūli; ļaudis gaidīja, ko Akūns darīs, kad viss būs nokārtots. Arī Porportukam līdzi at­nākušais cilvēks ar šauteni gaidīja un skatījās uz Akūnu.

Beidzot svēršana bija galā un zelta smiltis gulēja uz galda trīs tumši dzeltenās kaudzītēs.

— Te ir trīstūkstoš dolāru, mana tēva parāds sabied­rībai, — teica El-Sū. — Ņem tos, Tomij, un nodod sa­biedrībai! Te stāv četri sirmgalvji, Tomij. Tu viņus pa­zīsti. Bet te ir tūkstoš dolāru. Ņem tos un gādā, lai sirm­galvji vienmēr būtu paēduši un viņiem netrūktu tabakas!

Tomijs sabēra zeltu atsevišķos maisiņos. Uz galda pa­lika seši tūkstoši dolāru. El-Sū ar liekšķerīti pagrāba smiltis un, negaidot pagriezusies, kā zelta lietu izbēra Jukonā. Kad viņa otrreiz iedūra liekšķerīti zelta smiltīs, Porportuks satvēra viņu aiz rokas.

— Tas ir mans, — viņa mierīgi teica. Porportuks palaida roku vaļā un, zobus griezdams, caur pieri

noskatījās, kā viņa izber upē visas zelta smiltis līdz pēdējam graudiņam.

Pūlis raudzījās tikai uz Akūnu, bet Porportuka kalps, turēdams pirkstu uz gaiļa, pagrieza šauteni pret Akūnu, kas stāvēja kādu jardu no viņa. Taču puisis bija pavisam mierīgs.

— Raksti augšā pirkuma papīru, — drūmi teica Por­portuks.

Un Tomijs uzrakstīja pirkuma aktu, saskaņā ar kuru visas sievietes El-Sū tiesības tika piešķirtas cilvēkam, vārdā Porportuks. El-Sū parakstīja dokumentu, Porpor­tuks salocīja to un iebāza somā. Pēkšņi viņa acis iekvē­lojās — un viņš negaidot uzrunāja El-Sū.

— Tas nebija tava tēva parāds, — Porportuks teica. — To, ko es samaksāju, es samaksāju par tevi. Tu pār­devi sevi šodien, nevis pagājušajā gadā vai vēl agrāk. Par katru unci smilšu, ar kurām es samaksāju par tevi, šodien faktorija dod miltus par septiņpadsmit, nevis par sešpadsmit dolāriem. Esmu zaudējis no katras unces. Esmu zaudējis sešsimt divdesmit piecus dolārus.

El-Sū brīdi padomāja un saprata, ka ir kļūdījusies. Viņa sāka smaidīt un visbeidzot iesmējās.

— Tev taisnība, — vi-ņa sacīja smiedamās. — Es esmu nošāvusi buku. Bet nu jau ir par vēlu. Tu esi samaksājis, un zelts ir pagalam. Tev lēna domāšana, tāpēc tu paspē­lēji. Tev prāts pēdējā laikā vairs lāgā neklausa, Porpor- tuk. Tu kļūsti vecs.

Porportuks neko neatbildēja. Viņš bailīgi paskatījās uz Akūnu un nomierinājās. Tad Porportuks saknieba lūpas un viņa sejā iezīmējās cietsirdība.

— Nāc, — viņš teica, — ejam uz manu māju!

— Vai esi aizmirsis, ko es tev teicu pavasarī? — jau­tāja El-Sū, ir nedomādama iet vecajam līdzi.

— Man galva plīstu pušu, ja es būtu paturējis prātā visu, ko saka sievietes, — viņš atbildēja.

— Es tev apsolīju, ka tu dabūsi savu naudu, — El-Sū uzmanīgi turpināja. — Un es tev teicu arī, ka nekad ne­būšu tava sieva.

— Bet tas bija pirms tam, kad tu parakstīji pirkuma aktu. — Porportuks ar pirkstiem pačaukstināja somā iebāzto papīru. — Es tevi- esmu nopircis visu acu priekšā. Tu piederi man. Tu nevari noliegt, ka esi mana.