Dzeks Londons - Porportuka joks

— Es esmu tava, — mierīgi apstiprināja El-Sū.

— Tu piederi man.

— Es piederu tev.

Porportuks pacēla balsi, un tajā ieskanējās gavilējošs tonis.

— Tu piederi man kā suns saimniekam.

— Es piederu tev kā suns saimniekam, — El-Sū rāmi turpināja, — bet tu, Porportuk, esi aizmirsis, ko es tev teicu. Ja mani būtu nopircis kāds cits vīrietis, es kļūtu viņa sieva. Es būtu šim vīrietim laba sieva. Tā es biju nolēmusi. Bet tava sieva es nebūšu nekad. Tāpēc es esmu tikai tavs suns.

Porportuks zināja, ka viņš rotaļājas ar uguni, un ap­ņēmās būt stingrs.

— Ja tā, tad es runāšu ar tevi nevis kā ar El-Sū, bet kā ar suni, — viņš sacīja, — un pavēlēšu tev nākt man līdzi.

Porportuks gribēja saņemt El-Sū aiz rokas, bet viņa atstūma veco.

— Nesteidzies, Porportuk! Tu nopirki suni. Suns aiz­bēg. Suns tev ir pagalam. Un ja nu es aizbēgu?

— Kā saimnieks sit suni, tā es sitīšu tevi …

— Kad tu mani noķersi?

— Kad es tevi noķeršu.

— Tad noķer mani!

Porportuks sniedzās pēc meitenes, bet viņa izvairījās. Viņa smējās, skriedama ap galdu.

— Ķer viņu! — Porportuks uzkliedza netālu no El-Sū stāvošajam indiānim ar š'auteni.

Bet, līdzko indiānis taisījās saķert meiteni, Eldorado karalis notrieca vajātāju zemē, iebelzdams viņam ar dūri pa ausi. Šautene nožļargstēja pret zemi. Likās — nu ir Akūna reize. Acis viņam iezibējās, taču viņš nekustējās no vietas.

Porportuks bija vecs cilvēks, taču aukstās naktis ne­bija laupījušas viņam sparu. Viņš neskrēja ap galdu. Viņš negaidot pārlēca taisni pāri galdam. El-Sū bija pārsteigtā. Izbailēs spalgi iekliegdamās, viņa atlēca at­pakaļ, un Porportuks būtu viņu notvēris, ja nebūtu iejau­cies Tomijs. Viņš izstiepa kāju. Porportuks paklupa un nošļaucās zemē. El-Sū metās bēgt.

— Ķer nu mani! — viņa iesmējusies izmeta pār plecu un skrēja prom. *

El-Sū skrēja viegli un veikli, bet saniknotais Porpor­tuks ātri un mežonīgi. Viņš skrēja knašāk par El-Sū. Jaunībā viņš bija noskrējis visus jaunekļus. Toties El-Sū labāk prata izlocīties, jo bija lunkanāka un izveicīgāka. Tā kā viņai mugurā bija indiāņu tērps, tad kājas nepinās kleitas stērbelēs un viņas vijīgais augums izliecās kā liesma un izslīdēja no Porportuka pirkstu spīlēm.

Smiedamies un klaigādami ļaudis pajuka uz visām pu­sēm, lai noskatītos vajāšanu. El-Sū un Porportuks skrēja pa indiāņu nometni un, līkumu līkumus mezdami, te pa­rādījās, te nozuda starp teltīm. El-Sū vēcināja rokas, it kā lai noturētu līdzsvaru, un dažbrīd straujākos pagrie­zienos viņas augums šķita paceļamies gaisā. Bet Porpor­tuks kā nomērējis medību suns visu laiku joza kādu soli iepakaļ vai iesāņus no viņas.

Šķērsojuši noru aiz nometnes, viņi iedrāzās mežā. Ta- nana gaidīja viņus atgriežamies, bet velti.

Akūns pa to laiku ēda, gulēja un ilgi slaistījās gar tvaikoņu piestātni, kurls pret nometnes iemītnieku augošo sašutumu par to, ka viņš neko nav darījis. Pēc divdesmit četrām stundām atgriezās Porportuks. Viņš bija pārguris un nikns pēc velna. Viņš nerunāja ne ar vienu citu kā tikai ar Akūnu un meklēja iemeslu, lai saķildotos ar viņu. Bet Akūns paraustīja plecus un gāja prom. Porportuks ne­zaudēja laiku. Viņš nolīga sešus jaunekļus, izvēlējās la­bākos pēdu dzinējus un pavadoņus un ieveda viņus mežā.

Nākamajā dienā tvaikonis «Seattle», kas devās augšup pa upi, piestāja krastā, lai sagādātu kurināmo. Kad gali bija atdoti un tvaikonis atgājis no krasta, Akūns atra­dās stūres mājā. Pēc dažām stundām, kad bija viņa kārta stāvēt sardzē pie stūres, viņš ieraudzīja mazu bērza tāss kanoe atiramies no krasta. Kanoe sēdēja viens pats cil­vēks. Akūns uzmanīgi ieskatījās, pagrieza stūri un pavē­lēja samazināt ātrumu.

Stūres mājā ienāca kapteinis.

— Kas noticis? — viņš jautāja. — Sēkļu te taču nav.

Akūns kaut ko atrūca. Viņš ieraudzīja, ka no krasta atiras liela kanoe, kurā ir vairāki cilvēki. Līdzko «Seattle» bija novirzījies no kuģu ceļa, Akūns sagrieza stūri vēl vairāk. Kapteinis apskaitās.

— Tā ir tikai indiāniete, — viņš protestēja.

Šoreiz Akūns pat neatrūca. Visa viņa uzmanība bija pievērsta indiānietei un lielajai kanoe, kas dzinās viņai pakaļ. Tur zibēja seši airu pāri, turpretī sieviete īrās uz priekšu lēni.

— Tu uzskriesi uz sēkļa, — kapteinis ieaurojās, tver­dams stūres ratu.

Bet Akūns, ar visu spēku turēdams stūres ratu, ielūko­jās kapteinim acīs. Kapteinis lēnām atlaida vaļā spieķus.

— Gatavais ērms, — viņš pie sevis nopurpināja.

Akūns turēja tvaikoni pie paša sēkļa un gaidīja, kamēr

ieraudzīja, ka indiāniete ieķērusies- priekšējos treliņos. Tad viņš deva pavēli «pilnu uz priekšu!» un pagrieza stūres ratu atpakaļ. Lielā kanoe bija pavisam tuvu, taču attālums starp to un tvaikoni sāka palielināties.

Indiāniete iesmējās un noliecās pār treliņiem.

— Noķer nu mani, Porportuk! — viņa uzsauca.

Akūns nokāpa no tvaikoņa Fortjukonā. Viņš noīrēja

mazu laiviņu un devās augšup pa Porkjupainas upi. Kopā ar viņu bija El-Sū. Tas bija grūts brauciens. Ceļš veda pāri kalnu grēdai, bet Akūns agrāk jau bija mērojis šo ceļu. Nokļuvuši līdz Porkjupainas iztekai, viņi atstāja laivu un kājām devās pāri Klinšu kalniem.

Alainam gaužām patika iet nopakaļ El-Sū un vērot viņas gaitu. Tajā bija mūzika, ko viņš mīlēja. Taču vis­vairāk viņam patika skatīties uz meitenes apaļajiem lie­liem mīksti izmiecētas ādas zeķēs, tievajām potītēm un mokasīnos ieautajām kājiņām, kas nepazina noguruma visas šīs daudzās dienas.

— Tu esi viegla kā gaiss, — Akūns teica, skatīdamies uz viņu. — Tev iešanā nesagādā nekādas grūtības. Tu it kā lido, tik viegli paceļas un nolaižas tavas kājas. Tu esi līdzīga briedim, El-Sū, tu esi līdzīga briedim, un ta­vas acis atgādina brieža acis, kad tu lūkojies uz mani vai arī esi sadzirdējusi kādu troksni, kas tevi biedē. Arī patlaban, kad tu lūkojies uz mani, tavas acis atgādina brieža acis.

Un El-Sū starojoša un aizkustināta pieliecās un no­skūpstīja Akūnu.

— Kad nokļūsim līdz Makenzi, mēs tur nekavēsimies,— teica Akūns. — Mēs iesim uz dienvidiem, kamēr ziema nav mūs panākusi. Iesim uz saulainām zemēm, kur nav sniega. Bet mēs atgriezīsimies. Esmu redzējis daudz ko no pasaules, bet nav otras tādas zemes kā Aļaska, nekur nav tādas saules kā mūsējā, un pēc garas vasaras ir tik labi redzēt sniegu.

— Un tu iemācīsies lasīt, — sacīja El-Sū.

Bet Akūns atbildēja:

— Es noteikti iemācīšos lasīt.

Tomēr, kad bija sasniegta Makenzi, viņiem iznāca aiz­kavēties. Viņi uzdūrās grupai Makenzi indiāņu, un me­dībās Akūns nejauši tika ievainots. Šāvējs bija kāds jau­neklis. Izgājusi cauri Akūna labajai rokai, lode sadragāja viņam divas ribas. Akūns pieprata primitīvo ķirurģiju, bet El-Sū Svētā Krusta misijā bija apguvusi dažus pirmās palīdzības sniegšanas paņēmienus. Galu galā kaulus sa­lika kopā — un Akūns gulēja pie ugunskura, gaidot, kad tie saaugs. Viņš gulēja pie uguns tā, lai ar tabakas dū­miem atgaiņātu moskītus.

Un tad ieradās Porportuks ar saviem sešiem puišiem. Akūns vaidēja, apzinoties savu bezspēcību, un lūdza pa­līdzību Makenzi indiāņiem. Bet Porportuks izteica savu prasību, un indiāņi nu bija neziņā. Porportuks gribēja vest El-Sū līdzi, bet to viņi neļāva darīt. Strīdu vaja­dzēja izšķirt, un, tā kā runa bija par vīrieti un sievieti, tad tika sasaukta veco ļaužu padome: jaunie, pārsteidzīgi būdami, varēja pieņemt pārsteidzīgu lēmumu.